Diāna Jance: Sarautā paaudžu atmiņa 2
Katrs jau tikai pats var pateikt, ko īsti domā un vai patiešām pauž to publiski. Latvijā var just, kā gluži vai gaiss viļņojas no tā, ka gandrīz katrā kaktā kāds kaut ko purpina.
Pēdējā laikā daudz pieminētā hibrīdkara un tā propagandas mašinērijas pasviestās ziņas kļuvušas daudz viltīgākas. Pavisam nesen populārā interneta vietnē uzdūros vecām fotogrāfijām ar padomju okupācijas armijas formās ģērbtu jaunekļu smaidošajām sejām. Turpat līdzās bija paskaidrojums: “Tiem, kuriem šķiet, ka tā sauktais padomju laiks bija viena vienīga nospiestība, drūma bezcerība un vienas vienīgas rindas, lūkošu oponēt! Arī padomju laikos bija kafejnīcas, restorāni un romantiski randiņi pie “Laimas” pulksteņa! Un, pat atrodoties “okupācijas” armijas rindās, mēs bijām jautri, romantiski un draudzīgi! Atļaušos paust pārliecību, ka “okupācijas” laikā mēs bijām pat labvēlīgāki un draudzīgāki!”
Lasot ierakstu, kļuva neomulīgi. Lai arī nepiederu pie tiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve padomju okupācijas laikā tā īsti nemaz neaizsākās. Cik dzīvs mūsdienās ir tas nelietīgo melu pilnais spēks, kas savulaik noteica mūsu jaunības ikdienu? Varbūt tiešām ir daudz tādu, kuri vārdu “okupācija” lieto pēdiņās?
Esmu no paaudzes, kuru negribētos saukt par zudušo. Padomju okupācijas gadus īsti ar naidu atcerēties nevaru, jo skolas laiks pagāja mierīgi. Bijām dzimuši septiņdesmitajos gados, kopš Otrā pasaules kara bija pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu, vairs nebija automātiski jāskaita pantiņš, kurš vēlēja mācīties tā, lai “Staļinam ir prieks”. Mūsu vecmāmiņas un vectētiņi sačukstējās par labajiem ulmaņlaikiem, taču mazbērniem tas likās tāls un nereāls sapnis. Nebūt nebijām pārliecināti, ka stāsti vēsta patiesību. Te, padomju Latvijā, bija mūsu dzīve, kuru izdzīvojām, kā mācējām, pieaugām, kā mācējām. Nezinu, vai daudzi no manas paaudzes teiks, ka viņus īpaši būtu ietekmējusi komunistiskā partija un valdība. Atceros sirdi sitamies un drebot, kad 1985. gada aukstā ziemas dienā noliku pie Brīvības pieminekļa trīs dzeltenas narcises, un tam nesekoja itin nekādas sliktas reakcijas. Sevi par varoni neuzskatīju, tāpat – arī tie daži mani klases biedri, kuri to visu noskatījās.
Tomēr, pat inertiem esot, padomju laika oktobrēniem, pionieriem un komjauniešiem tik daudz ko vajadzēja pieņemt par pareizu esam. Vārdi “iecietība”, “demokrātija” un “līdzjūtība” nebija padomju skolēna leksikā. Vai arī tiem bija cita nozīme nekā pārējā pasaulē, tur, otrpus dzelzs priekškara. Nebija ne citādi domājošo, ne personu ar īpašām vajadzībām. Toties okupācijas sistēma mācīja, ka ir jābūt ienaidniekam. Tātad – visi, kuri domā vai dara citādi, gluži vienkārši bija ienaidnieki. Ienaidnieks bija jāatrod. Tas citādi domājošais. “Avtomat Kalašņikova prednaznačen dļa uņičtožeņija živoi sili proķivņika s ogņom” (“Kalašņikova automāts ir paredzēts, lai ar uguni iznīcinātu ienaidnieka dzīvo spēku”). Šis teikums mani vajā no padomju skolā pavadītajiem gadiem. Tā baiso jēgu aptveru ik reizi, domājot par lēģeros nošautajiem, par iznīcinātajiem latviešu zēniem karā un armijas dienestā; atceroties visus tos, kuri Padomju Savienībā domāja citādi.
Ko ar šīm atmiņām gribu teikt? To, ka varbūt 20. gadsimta astoņdesmitie gadi bija pats pēdējais brīdis, kad jau salīdzinoši inertā jauno padomju cilvēku masa bija spējīga uzzināt, izjust un uzklausīt sapni par brīvu valsti. Šodien saviem bērniem cenšos izskaidrot, kāpēc ir tik grūti iedzīvināt demokrātiju Krievijā un Ukrainā, – tur nebrīvē pagājis pārāk ilgs laiks… Nogalināja 1917. gadā, izšāva 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, izkāva Otrajā pasaules karā – un vairs nebija neviena, kuram pajautāt, no kura uzzināt, ko tas īsti nozīmē – “brīva dzīve”. Paaudžu atmiņa ir sarauta.
Vai tiešām ir tā, ka atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā skaistās padomju jaunības atmiņas vajā ne vienu vien? Un tad pavisam nenozīmīgs šķiet kaut vai tas – atkal interneta dzīlēs atrastais stāsts: “Jauna un redzami laimīga ģimene ievācas skaistā dzīvoklī un atviegloti nopūšas: cik labi, ka īpašnieki ir jau nošauti.”
