Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. marts, 2015
Drukāt

Saredzēt aiz pasaules malas. Saruna ar Jāni Deinatu (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jāņa Deinata kamerai jāpateicas par neskaitāmiem pazīstamu personību foto, stila žurnālu spožām bildēm un krāšņu teātra ainu attēliem. Tomēr līdztekus „pasūtījuma darbam” jau vairākus gadus top darbi, ko autors dēvē par vaļasprieku. Jāņa radītajās fotogleznās mākslinieks ierauga šķietami nenozīmīgos dzīves mirkļus un vēlas, lai „izskatās ne pēc kā”. Ainava, cilvēki, pilsētas panorāma klājas viens uz otra un rodas jaunas, sirreālas ainas. Šajā pavasarī tās piedzīvo jau otro uznācienu – sekojot pērn notikušās izstādes „Ainas” iesākto, no 20. marta līdz 12. jūnijam Dailes teātra Mākslas telpā „Brīvības 75” būs apskatāma fotogrāfa Jāņa Deinata personālizstāde „Ainas II / Pasaules mala”.

Jānis smejas, ikdienas darbā, radot pasūtījuma fotogrāfijas, viņam strādājot „viena smadzeņu puslode”, bet, līdzko „bildēšana” kļūstot par vaļasprieku – otra. „Šeit, fotocentrā (Deinata fotostudijā), ir pilnīgi cita zona, kas jānošķir no maniem pētījumiem ārpusē. Abas lietas prasa lielu koncentrāciju, un tās nevar jaukt. Ir svarīgi ikreiz, ieraudzīt to, kādēļ es to vispār daru, to, kādēļ esmu sācis fotografēt. Citi varbūt to sauktu par iedvesmu. Es to saucu par vajadzīgo koncentrāciju, un katrai lietai tā vajadzīga citāda.”

„Ik dienu pasaulē top miljardiem fotoattēlu, kas apsēduši medijus un sociālos tīklus, un, likumsakarīgi, arī mūsu prātus. Tas maina cilvēku uztveres īpatnības, notrulinot apziņu līdz „patīk” vai „nepatīk” līmenim,” spriež Jānis. „Šobrīd par mākslu katrs var nosaukt jebko. Un otrādi, ģeniālas bildes mēslainē tikai tāpēc, ka to autors nemaz nezina, ko radījis. Tomēr fotogrāfiju milzu skaits fotogrāfijas kvalitātes latiņu nevis nonivelē, bet izkristalizē vērtīgāko. To, kuras būs paliekošas, protams, parādīs tikai laiks.”

Kā pazīt brīdi, kad bilde izdevusies? „Mūziķiem ir tāda lieta kā raideris – lietu kopums, kas nepieciešams, lai kaut kas notiktu. Savējo nevaru izskaidrot detaļās, jo nekad iepriekš nezinu, ko konkrēti nofotografēšu, bet ir atskaites punkts – tam, ko esmu izdarījis, jāiekļaujas manā pasūtījumā pašam sev.”

Izstādē „Ainas II. Pasaules mala” skatītāju sagaida 13 jauni, pēdējā gada laikā tapuši darbi bildes. „Man šī otrā izstāde ir organisks turpinājums „Ainām I”, lai arī saprotu, ka skatītājam tas tā var arī nebūt. Tomēr te darbojas līdzīgs princips kā seriālā – vari skatīties jebkuru sēriju.”

Pirmā izstāde jau paviesojusies gan ārkārtīgi prestižajā Krasnodaras starptautiskajā fotogrāfijas izstādē kopā ar pasaules fotogrāfijas grandiem. Savukārt izstādes mākslas grāmatas forma („Ainas/XI”) izvirzīta grāmatu mākslas konkursam „Zelta ābele 2014”.

Jāņa jaunajos lielformāta darbos viena uz otra caurspīdīgi klājas Pierīgas ainavas un Rīgas panorāma, dabas skati, ūdeņi, sirreālo telpu distancētā mierā apdzīvo sīkas cilvēku figūras. Fotogrāfijas klātas slāņiem, kā gleznojot – tehnikā, ko mākslinieks sauc par multiekspozīciju. Jānis teic, savienojot vairākas fotogrāfijas, viņš ļāvies „dievišķas nejaušības un likumsakarību dinamikai”.

Mēs dzīvojam ļoti daudzslāņaini, paši to nenojaušot, savu nostāju skaidro fotogrāfs. „To pavisam banāli parāda mūsu valsts. Dzīvojam visi vienā valstī, bet ir dažādas mediju telpas, un, skatoties uz vienu un to pašu lietu, mums ir pilnīgi dažādi spriedumi. Vēl spilgtāk to mūsdienās parāda virtuālās vides apdzīvošana. Realitātē tu esi viens pie sava ekrāna, bet īstā dzīve norit tur, sociālajos tīklos. Mūsdienās pasaule ir mainījusies. Rodas jauni piedāvājumi, jauni vilinājumi, jaunas atklāsmes. Uzreiz nevar atnākt un konstatēt – tas ir vai nav labi. Tāpat kā ar zālēm – viss ir atkarīgs no devām. Nevar teikt, ka to pētu, bet ir iemesls par to padomāt.”

Ir svarīgi ieraudzīt dažādās plaknēs visu, kas notiek. „Es gribu iegūt visaptverošu vietas sajūtu. Arī ikdienā tu redzi uz visām pusēm, bet fotoaparāts parasti rāda tikai ļoti konkrētas lietas. Es gribu just katrā visu to, kas notiek tavā acu priekšā. Protams, multiekspozīcija nav jauns paņēmiens. Tomēr ikreiz, kad fotografēju pirmo kadru, nemaz nezinu, kādu virsū likšu otro un trešo. Salikums, kas šķiet nejaušs, liek jautāt – kāpēc es fotografēju tieši tad un tieši to, nevis sekundi vēlāk un citur. Nejaušība ir dievišķa parādība. Likumsakarības no šīm nejaušībām veido cilvēks.”

„Nav svarīgi, kur un ko es fotografēju, bet es bildēju romantiskas bildes. Redzi, tā meitene pie bērza! Kad es viņu ieraudzīju un ieraudzīju to bērzu… Tā ir nejaušība, ka man izdevies būt tur, tajā brīdī. Principiāls jautājums ir neizmantot pēcapstrādi – visu esmu izdarījis fotografējot. Man šīs dievišķās nejaušības kodols ir ļoti svarīgs. Par ļaunu protams nebūtu, ja skatītāji pievērstu uzmanību detaļām. Mūsu dzīve sastāv no tām.”

Jāņa mērķis fotografējot ir pievērst uzmanību dzīves mirkļiem, kurus ikdienā neuzskatām par nozīmīgiem, jeb, viņa gadījumā – par fotografēšanas vērtiem. „Dzīvē ir brīži, kurus mēdzam uzskatīt par svarīgiem. Tādi, ko parasti fotografē. Kāzas. Jubilejas. Izstādes pamattēma tieši pretēji ir šķietami nebūtiskie momenti, kad vienkārši dzīvojot, veicot vienkāršas kustības. Tā ir īstā dzīve, kas aizņem lielāko dzīves daļu un ir tāda drusku neveikla. Manās fotogrāfijās galvenais ir tas, lai tās ne pēc kā neizskatās, bet tomēr labi izskatās! Dzīves prieks un jēga ir pati dzīves dzīvošana. Gribu pievērst tam uzmanību. Tā gatavošanās kāzām ir svarīgākā, ne velti par to ir visas pasakas, bet par pašām kāzām – pāris vārdu.”

„Parastam cilvēkam, kurš ikdienā patērē tās fotogrāfijas, kādas ir klasiskajos medijos vai pat internetā, iespējams, nebūs īsti skaidrs, kas ir tas, ko daru un kādā sakarā ar to nodarbojos. Viņiem varu atbildēt – taisu bildes sev. Neviens man par to nemaksā, naudu ar to nepelnu. Cilvēkiem ir hobiji, un manējais ir fotografēšana. Katrā ziņā priecājos, ka šo manu blakus darbošanos pamana. Man patīk, ka cilvēki, kas zināja par to, piedāvāja izstādīties Dailes teātrī. Protams, reizēm nākas skaidrot, ka tie nebūs aktieru portreti.”

„Cilvēka figūriņas fotovidēs ir it kā ikdienišķas, bet reizē zaudējušas „pamatu zem kājām”, it kā izmaina savas proporcijas pret realitāti un stāsta par kaut kādu smeldzīgu atsvešinātības pasauli. Deinata fotogleznās ir gan vientulība, gan dīvains blīvums. Pagātnība / pagājība un esošs mirklis. Sāpīgums un smieklīgums kopā,” izstādes katalogā raksta Ivars Runkovskis.

Precīzi darbu noskaņu fiksē izstādes otrais nosaukums „Pasaules mala”. „Mēs esam niecīgi, salīdzinot ar visu to, kur dzīvojam,” prāto Jānis. „Šad tad esmu ārzemēs, un skaidroju, ka esmu no Latvijas, bet man pajautā – kur tas ir? Mēs domājam, ka pasaule par mums interesējas, bet lielāka daļa pasaules mierīgi dzīvo savu dzīvi un par mums nenojauš nenieka. Latvija ir tik maziņa. Jau pēc 200 kilometriem aiz robežas tu vari nokļūt vietā, kuras valodu nesaproti. Tur neviens nezina par latviešu seriāliem un zvaigznēm. Pirms dažiem gadiem kopā ar draugiem nonācām pasaules malā – Lendsendā (Lands End), Anglijas Dienvidrietumos. Slēgti karuseļi, slēgts „fastfūds”, klintis un okeāns. Tā aina iesēdusies kaut kur zemapziņā. Jā, pasaules malā ir tāda vientulība, pamestība. Bet arī cerība – uz kaut ko labu. Tajā ir kaut kas romantisks. Pabeigšu, visu izdarīšu, un tad uz pasaules malu!”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Lai jau cilvēks priecājas.

  2. Lai veicas! Aizejot aiz pasaules malas, dažreiz izdodas ieraudzīt brīnišķīgu Dieva pasauli!
    Es nezinu, kura ir skaistāka – šī vai aiz tās maliņas – abas ir dāvana . . .

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+