Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. janvāris, 2014
Drukāt

Sarežģītais zvirbulēns Viks
 (4)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Dikļu pagastā ir Vika iela, Vika pasaku parks un tur dzīvo arī viņš pats, dzejnieks un rakstnieks VIKS, pilnā vārdā VIKTORS KALNIŅŠ. Pagājušā gada nogalē klajā laista viņa jaunākā grāmata “Kenijas pasaciņas”. Neraugoties uz plašo pienesumu bērnu literatūrā, man Vika daiļrade pirmām kārtām saistās ar grāmatu “Sarežģītais zvirbulēns”. Autors atzīst, ka viņam pašam arī tā ir sirdij vistuvākā. Bet daudzi Vika dzejoļus zina no galvas, pateicoties Imanta Kalniņa dziesmām. Kurš gan vēl labāk varētu pateikt, ka dziesma sākas ar klusu vārdu, klusu zilbi, un tavējie sapratīs, ka dziesma ir kliedziens. Viks teic, ka lielā mērā ir pateicīgs brālim par savu dzejoļu rakstīšanas aizsākumu.

Nesen Viks iesniedza grāmatas manuskriptu izdevniecībā “Lauku Avīze”. Jaunajā darbā autors stāsta par savu skaudro pieredzi, dienot padomju armijā. Viņa dienesta vieta bija netālu no Polārā loka, kur nācās apsargāt ieslodzītos recidīvistus, un nezināja, vai no tās elles izdosies izkļūt dzīvam.

Vika māja Dikļos neatrodas uz viņa vārdā nosauktās ielas. “Mednieki” ir nostāk no pagasta centra. Saimnieks mūs sagaida pagalmā pie akas, vedina iekšā, cienā ar paša darināto jāņogu vīnu un stāsta par savu dzīvi. Todien Viks mājās ir viens, sieva Gunita aizdevusies uz Gulbeni apraudzīt savu mammu.

Vieta, kas kļūst par savējo


– Man jau nav iespējas tikai rakstīt, jādzīvo parastā dzīve. “Medniekiem” nav namsaimnieka, viss jādara pašam – jāgādā malka, jāsmeļ ūdens no akas. Esmu dzimis un audzis Rīgā, Grīziņkalnā, bet man patīk dzīvot laukos, kur viss ir dabisks. Sen jau gribēju pamest Rīgu, jo pilsēta man nav organiski tuva. Jauniešiem gan patīk dzīve pilsētā, visi no laukiem tiecas uz Rīgu. Kaut arī pēc savas pārliecības biju gatavs pamest lielpilsētu, taču vajadzēja laukos atrast vietu, kas kļūtu par manējo. Lai iegūtu savu vietu, vajadzīga nauda, kuras man nebija. Rīgā dzīvoju kopā ar vecākiem viņu miteklī, un daļēji to darīju uz vecāku rēķina. No sava pēdējā valsts darba Salaspils botāniskajā dārzā šķīros 1974. gadā. Kopš tā laika esmu klaidonis, brīvmākslinieks. Pēc profesijas esmu diplomēts angļu valodas skolotājs, bet savā profesijā nekad neesmu strādājis, – stāsta Viks.

Uz Dikļiem viņš pārcēlās 1989. gadā un bija laimīgs, ka beidzot, piecdesmit gadu vecumā, ieguvis savas mājas. Lai tas notiktu, bija jāsakrīt trīs nosacījumiem.

– Dēli jau bija tik lieli, ka vairs nealka pēc manis, tas ir viens. Otrs – mani uzaicināja Dikļos uz Dzejas dienām. Aicinātāja bija skolotāja Daina Sirmā. Dikļi man vienmēr bijusi tuva vieta, jo šeit savulaik dzīvoja vectēva Friča māsa Karlīne un bērnībā mēs ar brāli Imi pavadījām pie viņas vairākas vasaras. Dzejas dienās Dikļos bija lieliska uzņemšana un es teicu – cik labi, ka jūs varat dzīvot laukos, es arī to gribētu. Pēc laika saņēmu vēstuli no Dainas Sirmās, kurā viņa rakstīja, ka Dikļos ir viena māja, kuru es varētu iegādāties. Patlaban gan tajā vēl dzīvojot viesstrādnieki gucuļi, bet viņi drīzumā braukšot projām. Ja man esot interese, varot to aplūkot. Neesmu mašīnu cilvēks, tāpēc teicu Imim – aizved mani uz Dikļiem. “Mednieki” izskatījās šausmīgi nolaisti. Prasīju brālim – ko tu par to saki? Viņš tikai noteica – šeit pat vasarā nevar dzīvot. Pa istabām mētājās sapuvuši kartupeļi, plīts beigta, elektrības nav. Ja man tolaik bijusi lielāka nauda, tad jēdzīgāk būtu to būdu ar buldozeru nostumt un vietā celt jaunu. Bet trešais faktors par labu “Mednieku” iegādei bija mana papa atstātais mantojums. Kad viņš nomira, mēs ar brāli atklājām, ka uz krājgrāmatiņas paps noguldījis savus ietaupījumus. Imants tolaik veidoja savu grupu “Turaidas Roze”, viņam bija nepieciešams jauns sintezators. Tāpēc 10 tūkstošus rubļu no papa sakrātās naudas Imis ieguldīja sintezatora iegādei, kuru viņam atgādāja no Japānas, bet es par astoņiem tūkstošiem nopirku “Medniekus”. Nauda vēl palika pāri, lai salāpītu jumtu. Tajos laikos neko nevarēja dabūt – ne cementu, ne šīferi. Iemācījos dibināt blatus, izsniedzu savas grāmatiņas ar autogrāfu, lai Valmieras būvmateriālu veikalos iegūtu nepieciešamo preci. Kad māja kļuva daudzmaz apdzīvojama, paņēmu pie sevis mammuku. Imants Rīgā dzīvoja mājas ceturtajā stāvā, un viņai būtu grūti kāpt pa kāpnēm. Sākumā mammuks izbrīnījās – vai tu patiešām ņemsi mani pie sevis? Atbildēju – tu taču visu dzīvi mani esi stutējusi. Mammuks savus pēdējos vienpadsmit mūža gadus nodzīvoja “Medniekos” un bija laimīga, ka ar štociņu var pastaigāt pa pagalmu, – stāsta Viks.

Vienam jādodas pasaulē


Manu skatu piesaista ļoti skaista kāzu fotogrāfija, kurā redzami Vika vecāki – mamma Austra un tētis Augusts. Daiļo balto kleitu ar garo šleifi šuvusi trīsdesmitajos gados iecienītā šuvēja Marta Skuja, kura darinājusi tērpus arī Ķuzes kundzei un Benjamiņa kundzei. Viks uzskata, ka noteikti jāpastāsta par saviem vecākiem un vecvecākiem, jo viņi ir tie, no kuriem ir sācies un sastāv.

– No mammas tēva Jāņa Ludviga Bētera mans brālis mantojis muzikālo gēnu, jo viņš bija muzikants. Tēta tētis Fricis Kalniņš fotogrāfijā redzams cara armijas formā. Abi vectēvi mira jauni, vienam bija 36, otram 43 gadi. Tēva māte Zelma pēc sejas vaibstiem, augstajiem vaigu kauliem līdzinājās indiānietei. Antropologi secinājuši, ka senlatviešu antropogēnais tips ir radniecīgs Ziemeļamerikas indiāņu tipam. Mēs visi šajā pasaulē esam vienoti, un tādēļ man arī ir saistoša indiāņu dzīves pārliecība un likumi. Tēva māte agri kļuva par atraitni, paliekot viena ar trīs bērniem. Viņa bija rentniece, bez savām mājām. Mani senči nākuši no ļoti nabadzīgām aprindām, neviens nav bijis saimnieks. Zelma bija radusi pajumti Viļķenē. Saprata, ka nevarēs savilkt galus, tāpēc vienam no bērniem jādodas pasaulē. Lozējuši, kuram no trijiem to nāksies darīt, un šī loze krita manam tēvam Augustam. Viņam kā tādam atraitnes dēlam nācās doties uz Rīgu, lai meklētu darbu. Tēvam tolaik bija tikai piecpadsmit gadi. Viņš izmitinājās pie radiem, neklātienē mācījās pilsētas tehnikumā un strādāja mehāniskajās darbnīcās. Man pat ir saglabājies tēva diploms. Kad mēs ar brāli savulaik runājām ar tēti par to, ka vienam no mums ir tuva vārda māksla, otram – mūzika, viņš noteica – vai jūs domājat, ka man arī nevilka uz māksliniecisko pusi? Ir tāda fotogrāfija, kur tēvs sēž sofā ar vijoli rokās, taču tā ir tikai poza, viņš nemācēja to spēlēt. Bet tētis dziedāja Latviešu biedrības korī. Uzskatu, ka man vārda māksla nāk no mammas, kurai bija fantastiska valoda, pilna ar inovācijām. Viņa bija tik burvīga, eņģelis zemes virsū. Mammucis visu dzīvi nostrādāja par telefonisti. Kad viņa iepazinās ar mūsu papu, viņš tolaik strādāja telegrāfā, kas atradās netālu no mammas darba vietas. Taču viņus iepazīstināja mammas kolēģe, kura bija papa māsīca. Kāzas svinēja 1936. gadā un pēc gada piedzima dēliņš Ojārs, kurš drīz vien nomira. Kopš tā laika paps šķībi skatījās uz ārstiem, jo mazajam dēliņam ārsti bija noteikuši nepareizu diagnozi un nepareizu ārstēšanu. 1939. gadā nācu pasaulē es, bet pēc diviem gadiem brālis Imants. Es jau arī tikai par mata tiesu izglābos no nāves. Četru gadu vecumā saslimu ar difteriju. Slimnīcas virsmāsa mammai teica – ņemiet bērnu uz mājām, jo šeit viņš izdzisīs. Māte mani zīdaiņa vecumā nebaroja ar savu pienu, jo draudzene sastāstīja, ka tādējādi deformēs krūtis. Tāpēc man arī nebija imunitātes. Pēc tam saslimu ar vidusauss iekaisumu. Mamma izsauca ārstu Kalnbērzu, bet brīdināja, ka nevarēs samaksāt par vizīti. Ārsts teica, ka naudu neņems, bet lai mamma par to uzcep viņam karbonādi. Taču gaļas mājās nebija, mamma gāja pie kaimiņienes žīdietes to aizņemties. Vēlāk vēl noķēru plaušu karsoni, knapi izķepurojos, – savas bērnības ligas atceras Viks.

Nefantazēt par garīgām sfērām


Viņam ir daudz fotogrāfiju no bērnības dienām, jo tētim piederēja mazais fotoaparātiņš “Minox”, kas vēl aizvien ir saglabājies. Bildēs mazais, gaišmatainais Viks izskatās smaidīgs un laimīgs. Taču viņš noliedz, ka būtu baudījis bezrūpīgu bērnību. Vikam palikuši atmiņā kara gadi. Tam sākoties, tēvs sievu ar dēliem aizvedis pie savas mātes uz Viļķeni. Viks atceras, ka vācu zaldāti cienājuši ar šokolādi un uzdāvinājuši ermoņikas. Kad vācieši atkāpās, nāca iekšā krievu tanki, šāviņi lidoja pāri mājai, un tad mamma puikas stiepusi uz kartupeļu pagrabu. Taču ir jau arī gaišākas atmiņas no bērnu dienām. Viks atceras, kā ar brāli mājās spēlējušies. Nekādu rotaļlietu nav bijis, toties puikas izdomāja, ka mammas skaitīkļi, tos apgriežot otrādi un noliekot uz grīdas, var kalpot par braucamo. Vēlāk gan paps nopirka koka mašīnīti.

Kad Vikam pienāca laiks domāt par profesiju, tēvs, kurš bija izaudzis nabadzīgā ģimenē, neieteica dēlam fantazēt par garīgajām sfērām. Viņš bija pamanījis, ka Vikam labi padodas rasēšana, tāpēc rosināja, lai vecākais dēls mācās par arhitektu, varēs vismaz māju uzcelt.

– Ar brāli viss bija skaidrs. Viņš jau no piecu gadu vecuma dziedāja tā, ka visas ganības skanēja. Vecāki viņu nebīdīja uz mūzikas pusi. Imis pats izdomāja, lai viņam nopērk vijolīti. Aizveda brāli atrādīt mūzikas speciālistam, kurš pateica, ka vijolnieks no viņa neiznāks, jo nav tādu pirkstu, kādi vajadzīgi vijoles spēlēšanai. Tēvs ieminējās, varbūt derēs klavierītes. Vecāki nevarēja atļauties tās iegādāties, tāpēc brālis devās spēlēt uz mammas darba vietu, kur sarkanajā stūrītī atradās klavieres. Kad pa lēto komisijas veikalā tās iegādājās, tad mājās vairs miera nebija, skanēja visa mūsu Zvaigžņu iela. Ka brālis būs mūziķis, to vecāki saprata, bet attiecībā uz manu nākotni tēvs domāja, ka viņš labāk zina, kas no manis dienās iznāks. Pakļāvos viņa gribai un devos uz iestājeksāmeniem Arhitektūras un celtniecības fakultātē. Nopriecājos, ka fizikā saņēmu divnieku, bet, lai paglābtos no tēva dusmām, teicu Imim – laižam projām pie tantes Karlīnes uz Dikļiem. Pēc pāris nedēļām, kad pārradāmies mājās, tēva dusmas jau bija noplakušas, un viņš vairs mani nespieda kļūt par arhitektu, – tā laika notikumus atceras Viks.

Tad kādā brāļa sarīkojumā viņš iepazinās ar meiteni, kura augstskolā studēja vācu valodu. Šī valoda gan Viku nesaistīja, bet viņš lēma, ka varētu studēt Svešvalodu fakultātē angļu filoloģiju, jo patika klausīties Luksemburgas radio staciju, britu un amerikāņu dziesmiņas. Pa vasaru sagatavojās un rudenī iestājās angļu filoloģijas fakultātē. Tēvs par to lielu sajūsmu neizrādīja, uzskatot, ka pēc augstskolas beigšanas viņš papildinās plānā galdiņa urbēju rindas. Garoza būs, bet maizes nebūs.

Lēciens ledusaukstā ūdenī


– Jau studējot sapratu, ka par skolotāju nestrādāšu. Tajā laikā tādā blēņu līmenī sāku niekoties ar dzejoļu rakstīšanu. 1957. gadā atbrauca brālis no Liepājas un teica, ka teātrī iestudē izrādi “Mīla, džezs un velns”, kurai viņš raksta mūziku. Palūdza, vai nevaru uzrakstīt kādai dziesmai vārdus. Tā arī tapa vārdi “Betas dziesmai”. Nākamajā gadā Liepājas teātra režisors Andrejs Migla darīja zināmu, ka tiks iestudēts mūzikls “Princis un ubaga zēns”, un lai es sarakstot vārdus divdesmit dziesmām. Sākumā pretojos, teicu, ka neesmu sertificēts rakstītājs, bet, ja vajag, tad varu mēģināt. Mācoties vakarskolā, es pa dienām strādāju dažādus darbus, bet visu laiku baigi vilka uz garīgo. Teicu vienam paziņam – rakstīsim pasakas un dibināsim savu klubiņu. Tajā laikā arī radās manas pirmās pasakas. Studiju laikā tāpat strādāju dažādus fiziskus darbus, bet paralēli tiem nodarbojos ar tulkošanu. Manus pirmos tulkotos darbus publicēja “Literatūra un Māksla”. Pēc diploma iegūšanas, kā jau to sākumā biju sapratis, mani nevilināja darbs skolā. Mājās nedirnēju, strādāju vairākos darbos, līdz sapratu – jāmet tam miers, jāķeras nopietni pie rakstīšanas. Paps gan brīdināja – mēs ilgi ar savām pensijām tevi nevarēsim atbalstīt. Tas man bija lēciens ledusaukstā ūdenī. Iestājos Rīgas jauno literātu studijā. 1978. gadā iznāca mana dzejas grāmata “Komunikācijas”. Aizbraucu tikties ar lasītājiem Kuldīgā, pienāk viena pasākuma apmeklētāja un palūdz autogrāfu. Jautāju, vai esot izlasījusi grāmatu? Viņa atbild – nē, jo mani santehnika neinteresē, – pasmaida Viks, jo grāmata, protams, nebija par santehniku.

Painteresējos, kā Viktors Kalniņš kļuva par Viku.

– Reiz, aizejot uz Rakstnieku savienības bibliotēku, man saka – jūs neesat atnesis trīs grāmatas. Saku – neesmu nemaz tādas ņēmis. Bibliotekāre rāda, ka lasītāja kartītē melns uz balta rakstīts – Viktors Kalniņš ņēmis tādas un tādas grāmatas. Izrādījās, ka tas ir cits Viktors Kalniņš. Mēs pavisam bijām trīs rakstošie ar šādu vārdu un uzvārdu. Lai neputrotos, nolēmu, ka jāpieņem literārais pseidonīms. Taču kālab gan gudrot kaut ko no jauna? Bērnībā vecāki mani sauca par Vikiņu, sētas bērni par Viku. Sapratu, ka, paņemot pirmās zilbes no vārda un uzvārda, man jau pseidonīms ir gatavs, – par sava literārā vārda veidošanu stāsta Viks.

Nākamajā numurā varēsiet lasīt par Vika tālākajiem dzīves līkločiem un atziņām, kas uzkrājušās nodzīvoto gadu laikā.

Viks (Viktors Kalniņš)


* Dzejnieks un rakstnieks

* Dzimis 1939. gada 1. aprīlī

* Triju pieaugušu dēlu un meitas tēvs

* Precējies

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Interesanti par tiem gadiem…

  2. Viks ir latvju dvēsele. Kas noticis Imi? Vai tiešām mūsdienās pārdevies krieviem? Skumji, ka tā.

  3. Uh! Lasot guvu estētisku baudu, kā arī lasīju izcilu baudāmā literārā valodā. Paldies autorei! Tiešām bija jauki lasīt!

  4. Mīla, džezs un velns ir 1967. gads, ne 1957.

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+