Sarežģīti simboli un tēli Ata Jākobsona personālizstādē “The Bright Night of the Soul / Dvēseles gaišā nakts” 0
No 8. septembra līdz 29. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā būs skatāma Ata Jākobsona personālizstāde “The Bright Night of the Soul / Dvēseles gaišā nakts”.
Ata Jākobsona personālizstāde Radošajā darbnīcā veido daudzslāņainu vizuālo valodu, radot sarežģītu simbolu un tēlu kopumu, ko ir grūti atšifrēt, un varbūt tas pat ir apzināti neiespējami. Mākslinieks ved mūs pa asēmiskās rakstības ceļiem. Vārds “asēmisks” nozīmē, ka rakstītajam nav kāda īpaša semantiska satura. Tas ir meditatīvu zīmju klāsts, kas var tikt interpretēts dažādi, un kuram ir atvērta nozīme. Asēmiskā rakstība var atgādināt visu, bet tajā pašā laikā arī neko. Daži piemēri liek domāt par piktogrammām, ideogrammām, vārdi var tikt rakstīti no kreisās un no labās puses, no augšas uz leju un otrādi. Asēmiska teksta asociācijas var tikt uztvertas arī caur formu, kādā vārdi izkārtoti. Katra skatītāja vērojums un traktējums ir nekļūdīgs.
Ata Jākobsona jaunā personālizstāde “The Bright Night of the Soul / Dvēseles gaišā nakts” atklāj dažādus sevis pētniecības modeļus, kā arī izjautā, vai idealizēts un vienots “es” vispār pastāv. Pilnībā atbrīvojot apziņu un ļaujoties domas dabīgajam plūdumam, mākslinieks veido savas valodas telpu, kas ierāmē viņa pasauli un plašās intereses. Neapzināta rakstītāja zemapziņas plūsma pārvērsta vizuālā valodā un padarīta brīva no racionālas kontroles un nozīmju uzslāņojumiem. Tā ir kā emocionāli vadīta iekšēja kustība, kas iznāk ārpusē kā abstrakts līnijas izvērsums. Viņa darbi nav atsauces uz konkrētām kultūras parādībām vai piesaistīti kādai tradīcijai, taču idejas attīstības procesā izlasītais un izpētītais materiāls par cilvēces kultūras vēsturi noteikti kalpojis par iedvesmu, lai radītu objektus, kas kādam var atgādināt reālus artefaktus.
Atis Jākobsons strādā dažādos medijos – zīmējums, glezniecība, tēlnieciski objekti, apgleznoti audumi, kā arī mūsdienu tehnoloģijas. Projekta pamatā ir Ata Jākobsona ceļojumu laikā fiksētās vizuālās piezīmes, taču vienlīdz lielu lomu spēlē arī telpa un mākslas darbu mijiedarbība ar to. Tādējādi par ārkārtīgi svarīgu ekspozīcijas sastāvdaļu, piemēram, kļūst zīmējuma rāmja attiecība pret darbnīcas sienu, auduma attiecība pret gleznojumu vai izstāžu zālē novietotais dīvāns. Izstāde kļūst par vietu, kur viss var pastāvēt līdzās – naivs, spēcīgs, vājš, laikmetīgs, primitīvs, zelta rāmī un novietots uz grīdas.
