Sarežģītie “Puzzle” gabaliņi 0

Gada nogalē dzejas mīļotājus iepriecināja izdevniecībā “Orbīta” iznākušais Semjona Haņina bilingvālais lirikas krājums “Вплавь/Peldus”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Patiesībā dzejas grāmatas ir divas: viena krieviski, bet otra ir šīs lirikas atdzejojums latviešu valodā.

Lasot S. Haņina dzeju, radās izjūtas, kā spēlējot populāro spēli “Puzzle”. Izberot spēles gabaliņus uz galda vai grīdas, šķiet, ir iestājies haoss, kas tikai pamazām, atbilstoši spēlētāja attapībai, pārtop vienā attēlā. Katram gabaliņam ir noteikta nozīme, ja kaut viens pietrūkst, izveidot attēlu nav iespējams. Tas pats paužams arī par jauno lirikas krājumu, kur katrs dzejolis ir kā viens “Puzzle” gabaliņš jeb fragments.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lasītāji dzejnieka daiļradi varējuši iepazīt arī no agrāk iznākušajiem krājumiem “Tikko” (“Только что”, 2004) un “Izlaistas detaļas” (“Опущенные подробности”, 2008). S. Haņina lirika atdzejota ne tikai latviešu, bet arī čehu un angļu valodā.

“Aktieris” ar 
daudzām identitātēm 


Ne vienam vien krājuma lasītājam varētu šķist, ka S. Haņina dzeja ir fragmentāra, tā it kā saskaldās sīkos reizinātājos, tāpēc izveidot kopainu nākas grūti. Kaut nedaudz raksturot viņa lirisko “es” varētu būt āķīgs izaicinājums.

Pirmajā mirklī šķiet, ka S. Haņina liriskais varonis ir īsts mūsdienu cilvēks, kurš lepojas ar vairākām identitātēm un spēj pildīt vairākas lomas vienlaikus: “dzīvē programmētājs/žonglieris dvēselē” (“dzīvē programmētājs…”; 73. lpp.) un “es grēkus nenožēloju, aiz manis velkas aste/es piedošanu nelūdzu un būšu tikai sliktāks” (“viņš grēkus nenožēloja…”; 67. lpp.). Secināms, ka liriskais “es” perfekti iekļāvies postmodernajā sabiedrībā, taču tās uzspiesto diktātu tomēr nav spējis pieņemt pilnībā, pretējā gadījumā izpaliktu mēģinājums analizēt paša izjūtas un dvēseles norises. Spēja adekvāti spriest par sevi un savu izturēšanos vēl nav zudusi, ko apliecina liriskā “es” konstatējums par kļūšanu sliktākam un žonglēšanu. Savukārt dzejolī “nedomā, ka viņš…” pat pavīd, ka liriskais varonis kļuvis par bezpajumtnieku, taču tiek darīts gandrīz viss, lai šo statusu slēptu, lai izliktos, ka tā nemaz nav.

S. Haņins vairākos no krājuma dzejoļiem bez minstināšanās norāda uz mūsu neīstumu un vēlmi pēc iespējas vairāk paslēpties, taču netiek konstatēts šīs parādības cēlonis. Ir tikai gandrīz nerealizējams ieteikums: “steidzieties novēlēt savas mākslīgās sirdis/mūsdienu mākslas centriem” (“kā es jums saku…”; 63. lpp.). Vēl jo neizpildāmāks šķiet kāds cits ieteikums, proti, atļauties sapņot: “mēģini pamanīt – dažas zvaigznes trūkst debesīs/pirksti pinās, tās skaitot [..]” (“mēģini pamanīt…”; 69. lpp.).

Reklāma
Reklāma

Kustība kā noslēpums


Lirikas krājuma nosaukumā S. Haņins izvēlējies vienu lakonisku adverbu, kas apzīmē kustību. 21. gadsimtā tas gan ir ne pārāk ierasts kustības veids, jo šķiet, ka vērts ir tikai skriet jeb “dragāt” bez atelpas.

Iespējams, lasītāju spēcīgi varētu uzrunāt dzejolis “ēnas…”, kur liriskais varonis atklāj spēles (precīzāk, paslēpju) elementu: katrai lietai ir ēna – vai nu vāja, gandrīz nemanāma, vai arī labi pamanāma, turklāt tā mēdz “slēpties”. Savukārt dzejoļa noslēgumā ir atziņa par dzīves ritējumu: “atbraucām/atpeldējām uz ūdeņiem/un ne par lāsīti nepieķeroties dzīvei/tās atūdeņotajam tecējumam” (“ēnas…”; 41. lpp.).

Kustība ir ne tikai pārvietošanās, tā zināmā mērā var būt arī pieskārieni. S. Haņina liriskajam varonim tie galvenokārt rada sāpes. Par spīti neīstumam, liriskais “es” ir viegli ievainojams, brīžam pat neapzināti bīstas pats no sevis, kur nu vēl no otra cilvēka, tādēļ pauž lūgumu: “labāk neaiztiec” (“te man kāds iekoda…”; 18. lpp.).

Krājumu “Вплавь/Peldus” latviski atdzejojuši Pēteris Draguns, Jānis Elsbergs, Liāna Langa, Marts Pujāts, Jānis Rokpelnis, Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls.