Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. jūnijs, 2013
Drukāt

Sargies riteņbraucēju terora!


Foto - Aija VolkaFoto - Aija Volka

Laikraksta 3. jūnija numurā bija ievietota S. Frīdemanes vēstule “Sargies… velosipēda!”. Es gribētu izteikties asāk – sargies riteņbraucēju terora! Jo citādi to, kas notiek Rīgas pilsētā, nosaukt nevar.

 

Lai nebūtu runa bez pamata, pastāstīšu par novēroto Biķernieku ielā dienas pirmajā pusē. Ejot divus kvartālus starp Laimdotas un Kastrānes ielu, man no mugurpuses garām pabrauca septiņi riteņbraucēji, pie kam divi bīstami tuvu un samērā ātri. Rodas iespaids, ka sadursmes ar gājēju gadījumā (kā tas bija ar S. Frīdemani), riteņbraucēji uzskata, ka uz gājēju ietves viņi ir galvenie. Esmu diezgan ilgus periodus uzturējies daudzās Eiropas valstīs, kur riteņbraucēju blīvums uz ielām ir daudz lielāks, bet šāda riteņbraucēju uzvedība ir tikai šeit, Rīgā. Turklāt gan Vācijā, gan Nīderlandē un citās Eiropas valstīs riteņbraucējs, arī braucot pa speciālo riteņbraucēju celiņu un arī tad, ja gājējs iet pa savu joslu, tuvojas gājējam no mugurpuses, par savu tuvošanos ziņo ar zvaniņu. Rīgā velosipēdu zvaniņus neesmu dzirdējis. Kad reiz to aizrādīju kādam riteņbraucējam, saņēmu vīzdegunīgu atbildi, ka skaņu signālu lietošana pilsētā esot aizliegta. Mana piebilde, ka ietves savukārt domātas gājējiem, palika nesadzirdēta. Cik atceros, tad ne vien t. s. ulmaņlaikos, bet arī pēc kara, velosipēdu reģistrējot un saņemot numuru, obligāta prasība bija, lai velosipēdam būtu zvaniņš. Un par gadījumiem, kad riteņbraucējs uz ietves būtu uzbraucis gājējam, tad netiku dzirdējis.

 Gunārs Tirzītis

 

G. Tirzīša un S. Frīdemanes vēstules lūdzu komentēt Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes loceklim Romānam Meļņikam, kurš atzīst, ka, pieaugot riteņbraucēju skaitam pilsētas ielās, šādas problēmas diemžēl nākas uzklausīt bieži. “Ir divu veidu braucēji, ko nosacīti varam saukt par ātrajiem un rāmajiem,” saka R. Meļņiks.

“Tie, kas rāmi lēnām brauc pa ietvi, gājējus parasti respektē, neapdraud, vajadzības gadījumā pabrīdina par savu tuvošanos gan ar skaņas signālu, gan uzrunājot. Tiem, kas brauc ātri, faktiski būtu jābrauc pa ielas braucamās daļas malu.”

Viņaprāt, pilsētai ir daudz vieglāk novilkt svītras uz ietves, salikt atbilstošas zīmes un paziņot, ka izveidots jauns veloceliņš, nekā ierobežot teritoriju, kas atvēlēta automašīnām, marķējot velojoslas ielas braucamās daļas malā. “Domājams, ka drīzumā arī pašvaldības amatpersonas nonāks līdz secinājumam, ka tā ir drošāk, un sāks marķēt velojoslas gan centra, gan mikrorajonu ielu malās,” atzīst R. Meļņiks.

Kas attiecas uz S. Frīdemanes vēstulē aprakstīto notriekšanu ar velosipēdu pie trolejbusa pieturas VEF, R. Meļņiks paskaidro, ka Brīvības ielā ir vairākas vietas, kur veloceliņš šķērso ļaužu pilnas sabiedriskā transporta pieturvietas. Viņš domā, ka īsā laikā visiem velobraucējiem nevar iemācīt cienīt citus satiksmes dalībniekus, un vaino skolas, kas ne vienmēr padziļināti māca ceļu satiksmes noteikumus.

Taču satiksmes noteikumi vien nemāca cieņu pret otru cilvēku. Jāpiekrīt kādam “LA” lasītājam, kurš, atsaucoties S. Frīdemanes vēstulei, raksta: “Varbūt viņš jūs notrieca tādēļ, ka viņa velosipēdam bija bojātas bremzes, varbūt viņš vienkārši nebija skaidrā. Arī ar tādiem velosipēdistiem gājējiem jādala ietve. Tas, protams, ir absurds. Kamēr velosipēdistiem būs tikai tiesības un nebūs pienākumu, nekas nemainīsies.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+