Latvijā
Vēsture

Sarkanarmijas pieredze mums neder. Saruna ar pētnieku Valdi Kuzminu 12


Valdis Kuzmins
Valdis Kuzmins
Foto – Timurs Subhankulovs

Starp pasaules valstu militārajām augstskolām diez vai atradīsies kāda, kurā netiktu apgūta militārā vēsture. Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) nav izņēmums. Tajā kā mācībspēki darbojas vairāki vēsturnieki, tostarp NAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks VALDIS KUZMINS. Topošajiem NBS virsniekiem pastāvīgi tiek atgādināts, ka ir lietas, kas nemainās par spīti tehnoloģiju attīstībai. Kājnieks allaž paliks kājnieks, lai cik labi ekipēts viņš būtu. Aizvest kadetus uz bijušo kauju vietām, nostādīt viņus to vīru vietā, kam reiz tur nācās karot un pieņemt lēmumus, likt domāt, ko toreiz varēja izdarīt labāk, tas ir Valda Kuzmina, agrākā Kara muzeja vēsturnieka, uzdevums.

Ģenerāļi vienmēr gatavojoties bijušajām kaujām. Kāda ir jēga pirms 100 un drusku mazāk gadiem notikušu cīņu analīzei, ja militāro tehnoloģiju iespējas mūsdienās pavisam citas?

V. Kuzmins: Ir tādas lietas, kas tehnoloģijas ietekmē un tādas, kas palikušas nemainīgas vismaz pēdējos 600 gados. Ja paskatāmies, pa kādu ceļu Ivana Bargā karaspēks 1577. gadā iebruka Livonijā vai kā to 17. gadsimta vidū izdarīja cara Alekseja Mihailoviča armija, vai caur kurieni 18. gadsimta sākumā iebruka Šeremetjevs, un kur 1812. gadā apstājās Napoleona armijas Makdonalda korpuss, tad sapratīsim, ka apvidus diktē spēles noteikumus arī šodien. Zemgale joprojām ir līdzena kā galds. Upes tek tāpat. Nav tā, ka šajā pieredzē var atrast gatavas atbildes uz visiem nākotnes jautājumiem, taču tur var atrast pareizos jautājumus. Ar kādām problēmām saskārās tie, kam bija jāšķērso šis apvidus pirms 300, 200 vai 70 gadiem? Kāda bija viņu domu gaita? Un ko mēs varētu darīt, lai nepieļautu tās pašas kļūdas? Reizēm atrisinājums tiešām ir tehnoloģiju attīstībā, reizēm tās neko nespēj ietekmēt.

Nedod Dievs, bet saka jau, ka nekādu tanku kolonnu kā 1940. gadā nebūšot, drīzāk jāsargās no jūras un gaisa desanta.

Klasisks piemērs. 1917. gads. Ķeizara Vācija īsteno desanta operāciju “Albion”, izsēžas Sāmsalā un citās igauņu salās. Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu “Albion” studēšana ir nemainīga programmas sastāvdaļa. Kadeti brauc uz Sāmsalu un skatās, kur tas notika. Viņiem bija plāns izbraukt kuģos no Liepājas kā toreiz un izsēsties krastā. Bet viņiem nekas nesanāca. Laika ap-
stākļi Baltijas jūrā joprojām ir tādi kā pirms simts gadiem. Var izplānot desantu, piemēram, 20. maijā, taču, ja tad ir vētra? Tā ir lieta, ar ko 1917. gadā nācās rēķināties vāciešiem un ar ko nākas rēķināties arī tagad. Īstenībā “Albion” bija nenormāli sarežģīta operācija, tādēļ to mūsdienās pēta arī ASV jūras kājnieki. Cik reižu presē rakstīts, ka Latvijas pierobežā, Ostrovā Krievijai ir helikopteru bāze un briesmas var draudēt no turienes, ne no tanku kolonnām kā 1940. gadā. Jā, tehnoloģijas patiešām ir attīstījušās. Bet helikopteriem vajag degvielu. Pa gaisu to vest ir dārgi un sarežģīti. Tātad kaut kur brauks apgādes kolonna. Otrā pasaules kara vēsture ir pilna ar piemēriem par kolonnām, kas nonāk nepatikšanās!

NAA militārās vēstures programmā atlasāt tikai epizodes, no kurām joprojām ir ko mācīties?

NAA rektora, pulkveža Georga Kerlina dotais pamat-
uzdevums ir tāds, ka mums kursantiem nav jāmāca vēsture. Par Nameju viņi tāpat izlasīs, ja ieinteresēsies. Vēsturei ir jābūt palīglīdzeklim karavīra, virsnieka iemaņu veicināšanai un attīstīšanai. Drīzumā brauksim uz kauju vietām Lestenē. Šie kadeti gatavojas kļūt par leitnantiem, vada komandieriem. Iziesim cauri 14 kaujas epizodēm, kurās būs redzams, kādus lēmumus konkrēts latviešu leģiona vada komandieris toreiz pieņēma. Stipri vienkāršojot, vads jo-
projām ir ap 40 vīru, kam jāpārskrien pāri laukam. Nākamajam Latvijas armijas virsniekam, esot tajā pašā apvidū, nebūs jānosauc uzvārdi, datumi un skaitļi, viņam būs jāspēj analizēt situāciju – kāpēc bija panākums, kāpēc bija kļūda, ko vajadzēja darīt labāk? Stāvēsim tajā pašā vietā un mēģināsim saprast, kas bija jādara. NAA nodrošina profesionālāko tālākizglītību arī jau esošajiem virsniekiem. Tas jau ir bataljona līmenis, tāpēc viņiem dodam piemērus no 1944. gada oktobra aizsardzības kaujas pie Purmsātiem. Tur toreiz bija viens ieroču SS dāņu bataljons. Lauks, kurā viņi atradās toreiz, šodien izskatās identiski. Arī bataljona struktūra un bruņojums mūsdienās īstenībā nemaz tik ļoti nav mainījies. Ložmetēji, mīnmetēji, kādi bija, tādi apmēram arī ir. Mainījušās ir sakaru iekārtas un virsnieki vairs nav gatavi sūtīt rotas pašnāvnieciskos triecienos. Bet arī tagadējiem virsniekiem jāzina, par ko netika padomāts, kādas lietas var “sagadīties” un radīt problēmas.


Kādu agrāko kauju analīze tad akadēmijas programmās paredzēta?

Īpašo programmu NAA kadetiem ir izstrādājis akadēmijas galvenais virsseržants Armands Loginovs. Pārgājienos tiek “nošauti trīs zaķi” – viņi apgūst vēsturi, iegūst fizisko treniņu, jo pārgājiens notiek pilnā ekipējumā 35 km, un saņem arī taktisko apmācību. Ir kādas 12 kauju vietas, kurp kadeti dodas. Viens no klasiskākajiem piemēriem ir Daugavas forsēšana 1919. gada oktobrī Bolderājā bermontiādes laikā. Kadeti ņem Jūrasspēku kuģīšus un ceļas pāri uz Bolderāju, lai saprastu, ko tas fiziski nozīmē. Pēc tam viņi pilnā ekipējumā kājām nāk atpakaļ uz akadēmiju. Tā ir bijis jau trīs gadus, un tas ir brīdis, kad sociālajos tīklos saceļas panika: “Imantā un Iļģuciemā sācies karš!” Šā pārgājiena pievienotā vērtība vēl ir tā, ka viņi kā militārpersonas mācās komunicēt ar civiliedzīvotājiem. Tas noderēs kā Latvijā, tā Mali. Tad vēl ir 1944. gada rudens Mores kaujas – ļoti labs piemērs, pateicoties tam, ka Rolands Kovtuņenko uzrakstījis detalizētas atmiņas, uz kurām balstāmies. Arī tur ir joprojām aktuālas lietas. Piemēram, kur pareizi izvietot mīnu lauku. Nav svarīgi, vai ir runa par “T-34”, vai modernu tanku. Kadetam, ņemot vērā tā caurgājību, jāizdomā, kur izlikt mīnas. Prettanku ieroči var mainīties, taču princips nemainās.

Militārajās akadēmijās mēdz apskatīt arī, teiksim, Hannibala cīņas pret Romu. Kamdēļ?

Tā jau ir kara mākslas vēsture, plašāks skats, kā attīstījusies militārā teorija. NAA māca arī to. Tomēr Latvijas militāro vēsturi vēlamies mācīt praktiski, vēsturiskajās vietās – Cēsu kaujas, Ziemassvētku kaujas, Nāvessala, kaujas pie Mazās Juglas, Kalpaka bataljona pārcelšanās pār Ventu pie Lēnām, nacionālo partizānu Īles bunkurs, Stompaku kauja, Litenes nometnes vieta. Tā ir vēstures mācīšana “ar kājām”, iepazīstot apvidu. No kadeta prasa, lai viņš spētu skaļi un pārliecinoši paust viedokli, kas šeit notika, atbildēt uz jautājumiem. Mēs gribam, lai tiktu veicinātas praktiskās spējas, domāšana.

Un kā to uzņem paši kadeti?

Protams, ja jāiet 35 km ar mugursomu un ieroci, tad, viņuprāt, labāk būtu sēdēt un to visu klausīties siltā klasē. Bet virsnieku sagatavošana tomēr ir ceļš “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”.

Vai kadetus ved arī uz Lestenes brāļu kapiem?

Jā, mēs braucam.

Un 16. martā?

16. martā ne. 8. maijā. Vispār parasti ir tā, ka uz lieliem pasākumiem dodas tikai NAA vadība, bet ne kadeti. Ja kāds vēlas individuāli, civilā tērpā viņš to var darīt brīvajā laikā. Organizēti braucieni nenotiek. Kadeti šo vietu iepazīst tad, kad mēs tur ejam. Tad viņiem pastāsta, kāpēc tie kapi tur ir, kas tur ir apbedīti, lai viņiem būtu skaidrs, par ko ir runa.

Analizējat arī sarkanarmiešu pieredzi?

Jā. Man pret to nav principiālu iebildumu. Taču ar sarkanarmiešu pieredzi ir problēmas. Mēs, piemēram, analizējam ģenerālmajora Semjona Krēmera 8. mehanizētās brigādes 1944. gada 29. jūlija reidu no Lietuvas, no Sesavas puses, kas vainagojās ar Tukuma ieņemšanu. Nakts laikā, desmit stundās viņi nobrauca 130 km pāri visai Zemgalei un no rīta bija Tukumā. Tas ir unikāls piemērs pēc kustības ātruma un maršruta sarežģītības pakāpes! Diemžēl ziņojumos nav rakstīts, kā šī kolonna nakts laikā nenomaldījās. Bez kartēm! Bez GPS! Pāri piecām upēm. Mazo Latvijas lauku grants ceļu krustojumos bez norādēm viņiem vajadzēja pagriezties 15 reižu! Vai viņiem bija kāds pavadonis? Viņi saplānoja šo operāciju divās stundās. Pat mūsdienās ar visiem datoriem kaut ko tādu paveikt divās stundās nav iespējams!

Mums ir to virsnieku atmiņas, kas dienēja leģionā, taču to vīru, kuri bija sarkanajā armijā, atmiņas 90% gadījumu nav izmantojamas. Tās ir pilnas vispārīgiem izteikumiem, tur nekad nav rakstīts par pašu zaudējumiem. Atsevišķus fragmentus var izmantot no Igora Briežkalna atmiņām, taču tas ne tuvu nav tas līmenis, kāds mums nepieciešams. Vēl no latviešu strēlnieku 130. korpusa cīņu viedokļa interesanta būtu 1944. gada Vietalvas kauja. Ir oficiāls ziņojums par Aiviekstes forsēšanu, taču tas ir tikai oficiāls ziņojums bez personīgā skatpunkta.

No sarkanās armijas pieredzes var ņemt operatīvās darbības piemērus varbūt brigādes līmenī. Teiksim, Klaipēdas operāciju, kas bija liels sarkanās armijas panākums. Taču tur karadarbība notiek pa pusi Lietuvas. Mūsu kadetiem, kas operē bataljona līmenī… Ziemassvētku kaujās Kurzemē sarkanā armija izmantoja 200 lielgabalu uz frontes kilometru. Visās Baltijas valstīs kopā nav tik daudz lielgabalu. Sarkanās armijas sistēma principiāli bija tik ļoti atšķirīga no tā, kā NATO sistēmā attiecamies pret dzīvo spēku un resursiem, ka no tās var paņemt ļoti maz.

Padomju karošanas sistēma panākumu vārdā paredzēja noguldīt pārāk daudz karavīru?

Nav svarīgs pat daudzums, bet gan princips, attieksme. 1944. gada 8. augusta kaujās pie Cesvaines gandrīz puse kaujās kritušo sarkanarmiešu bija tie, kurus pēc 20. jūlija mobilizēja Opočkas apkaimē. Sarkanā armija atbrīvoja Opočku; 25. jūlijā mobilizēja tur esošos un pēc 13 dienām šie cilvēki jau bija miruši. Apmācība? Nedēļa! Bet desmit kilometrus uz dienvidiem tādi paši Opočkā mobilizētie ieņēma Madonu, jo tur frontē bija caurums. Panākumus guva ar saltu aprēķinu uzturēt uzbrukuma tempu – negaidīt, neapmācīt, tikai uz priekšu! Ja pretestības nebija, tas darbojās, ja bija – radās līķu kalni. Un tā gadījās visbiežāk. Padomju strēlnieku rotās kājnieki bija tikai “lielgabalu gaļa”. Sarkanās armijas komandieri nebija neizglītoti stulbeņi. Tas bija pragmatisks viņu aprēķins, kā gūt panākumus pret tik efektīvu karaspēku, kāds bija nacistiskajai Vācijai. Taču tāda pieredze vairs nav izmantojama pat mūsdienu Krievijā. Tas ir noiets etaps.

Karadarbība Ukrainā un Sīrijā parāda, ka kaujas lielākoties vairs nenotiek klajā laukā, bet pilsētās. Kadetiem, ielu kaujas mācot, atgādina arī kādus Latvijas piemērus?

Jelgava ir ģeniāls piemērs! Paldies Dievam, cita tāda Latvijā vairs nav. Par Jelgavu ir ļoti labi ziņojumi un atmiņas, tikai vairs nav pašas tā laika Jelgavas. Ielu kaujās pilsētu nolīdzināja līdz ar zemi un ielu tīkls bija jāzīmē no jauna. Par Liepāju ir tikai varonīgi stāsti. Vēl ir Bauskas gadījums. Padomju puses dokumentā aprakstīts, kā 1944. gadā pašā Bauskā ielu kaujās trijās dienās no 19. augusta līdz 21. augustam sarkanās armijas virsnieku soda bataljons zaudēja 324 cilvēkus. Virsniekus! Tas bija daudz pat sarkanajai armija. Tur bija arī latvieši. Viņi iekļuva pilsētā, taču pēc tam viņus visus tur “aplasīja”. Lai šo pieredzi izmantotu, vajadzētu arī dokumentus par Bauskas brīvprātīgo bataljona un vācu 215. divīzijas rīcību – kur gāja, kur brauca, kur šāva. Tādu nav. Bet būtu interesanti, jo Bauska atšķirībā no Jelgavas saglabājās par spīti ielu kaujām. Varbūt vajag “rakt” citur – viens variants ir Torņakalns un Āgenskalns bermontiādes laikā. Neatkarības karu tik detalizēti neviens vēl nav pētījis.

LA.lv