Sarkankoka vēstījums 0
Lietuviešu rakstnieks Vitauts Sirijos Gira 1972. gadā sarakstīja romānu, kas viņa dzimtenē lasītāju vidū guva lielu popularitāti un tika ekranizēts, topot par vienu no pirmajiem kinoseriāliem. Tagad viņa darbu “Sarkankoka paradīze” izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi arī latviski.
Rakstnieks romānu veidojis, izmantojot gredzena jeb ietvara kompozīciju, proti, daiļdarba sākums un beigas ir gandrīz vienādas. Tā ir grāmatas galvenā varoņa ārsta Karoļa Tuleiķa sastapšanās ar bijušo klasesbiedru un nosacīti bērnības draugu Čarliju Kuperu, kurš pēckara gadus lielā pārticībā dzīvojis Amerikā. Sastapšanās notiek Lietuvā un, protams, nav nejauša – tā galveno varoni inspirējusi detalizēti atklāt savu dzīvesstāstu, sākot ar pagājušā gadsimta pirmo pusi līdz liktenīgajam satikšanās brīdim jau padomju okupācijas laikā. Savukārt par romānā izmantotajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem nebūtu korekti nepieminēt V. S. Giras lietotās metaforas; tās ir spilgtas, piemēram, par krītošu meteorītu.
Ja lakoniski būtu jāraksturo, par ko vēstīts šajā lietuviešu rakstnieka romānā, tas nebūtu viegls uzdevums. Ņemot vērā, ka visu trīs grāmatas daļu un pat epiloga nosaukumos izvēlēti sieviešu, ar kurām galvenajam varonim bijušas intīmas attiecības, vārdi, varētu šķist, ka romāns vēstī par mīlestību vai vismaz mīlas dēkām. Nenoliedzami, galvenā varoņa seksuālā pieredze un erotiskie piedzīvojumi attēloti jo plaši, taču šāds darba traktējums ir vienpusējs. Drīzāk jāatzīst, ka autors izvēlējies divus centrālos tematus – atriebības un naudas ietekmi uz cilvēku. Pēdējā, pēc rakstnieka ieskata, visos gadījumos ir postoša: tā samaitājusi gan nabadzībā augušo Karoli, kurš pēc turības un pārticības tiecies mērķtiecīgi un ar lielu neatlaidību, gan arī Čarliju – bagātnieku kopš mazotnes. Šķiet, tieši šā temata dēļ autors izvēlējies arī darba nosaukumu. “Sarkankoka paradīze” ir simbols bagātībai, kas garantē ne tikai nodrošinātu dzīvi. Sarkankoka lādīte, apgleznota ar reālijām, kas simbolizē ilgas un brīvību, pieder Karoļa mātei, savukārt viņam pašam jau savas ārsta karjeras sākumā – dzīvoklis ar smalkām sarkankoka mēbelēm. Otrs romāna temats ir atriebība, taču arī tā galvenajam varonim sirdsmieru nav sniegusi. Karolis nejauši izdara slepkavību, uz Aušras takas nogalinot Viktes suteneru. Šis notikums grāmatas varoni nomoka visu dzīvi, savukārt otra, iepriekš plānota, slepkavība, lai atriebtos Viktes brālim, savam klasesbiedram Stasjukaitim, sniedz vien īslaicīgu atvieglojumu. Par daudz novēloti rodas atziņa: “… ļaunums nekad nemirst.” (295. lpp.) Un, šķiet, miris nav arī neģēlis Stasjukaitis; līdz ar to secināms, ka abu neremdināmo tieksmju – bagātības un atriebības – apmierināšana ilgtermiņā nenes ne sirdsmieru, ne laimi. Sarkankoka šķietamā elegance izrādās maldinoša.
Latviešu lasītāju varētu saistīt arī pirmskara Kauņas un nedaudz arī Viļņas apraksti. Grūti pat iztēloties, kā izskatās “koka ietves centrālajā ielā un zirgu vilkti tramvaji” (11. lpp.). Rakstnieks attēlo gan bagātus namus un trūcīgus mitekļus, gan drošības policijas aizturēto kameru, gan restorāna “Metropole” Triju kunigaišu zāli, gan vienkāršo ļaužu slimnīcu un smalku privātklīniku. Daži romāna varoņi izdevušies ļoti kolorīti, piemēram, brāļi Rociņas, Kauņas skroderis Rimša, Anita Reslere un vēl citi.
Un nobeigumā pāris vārdos par tulkotājas darbu. D. Avotiņas bagātais vārdu krājums, plūstošā, labskanīgā valoda ceļ tulkojuma vērtību. Labdabīgi pasmaidīt lika tulkotājas vairākkārt izmantotais vārds “makantiņ”.
Gan darba sižeta, gan kvalitatīvā tulkojuma dēļ “Sarkankoka paradīze” ir viena no retajām grāmatām, kuru, iespējams, būs vēlēšanās pārlasīt vēlreiz.
