Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Sarūmēsimies! Glābjot bēgļus, jārēķinās ar vietējām klapatām 16

Bēgļu jautājums ir šķi­ļamais krams, no kura lec lielas dzirksteles. Tās varot pat aizdedzināt valdību! “Vienotība” Briselē apliecinājusi piekrišanu 250 patvēruma meklētāju uzņemšanai, ZZS līdzi parakstījusies, bet abu nervozitāte ir saprotama. Šādu lēmumu skaļumā publiskā telpā atbalsta apmēram simts modernu, eiropeisku ļautiņu, otrs simts – līdzjūtīgas dvēseles. Turpretī no pārējo vēlētāju puses, kuri nav sasnieguši laikmeta garīgos griestus, ir šņākšana. Elektorāta tūkstoši krata galvu, ka nu beidzot latviešu viensētnieku iedabai ar vēl kārtējo migrantu pieplūdumu pārlauzīs sprandu līdz galam. Citi tūkstoši ir lielās bažās, ar ko tas viss Eiropai beigsies. Jā, jā, Eiropai, ne punktiņam uz globusa Latvijai, kuru iebraucēju pūļi no trejdeviņu zemju tālienes pagaidām nav pārmākuši un nav sagādājuši ārkārtīgi smagas problēmas. Aptaujā 38% eiropiešu migrāciju (nevis bezdarbu, ekonomisko stāvokli) uzskata par svarīgāko, sasāpējušāko jautājumu, un vecā Eiropa saskaras ar vienu no lielākajiem izaicinājumiem, kam nav izvērtētu risinājumu. Valdības atzīst situāciju par satraucošu. Sola cīnīties ar cēloņiem, nevis nekontrolējamu plūsmu sekām, bet nav atbildes, kad un kā bēgļu palu ūdeņi noskries, vai slūžas uz Eiropu nepārraus vaļā pavisam. Arī Latvijā nevajadzētu aptamborēt vēlētājus, aizbildinoties ar solidaritātes ievērošanu, un par tālāku skaidrošanu nelikties ne zinis. Man nav šaubu, ka partiju štābos paslepšu lūdz To Kungu (ja tas ir Viņš, ko partijas pielūdz), lai tikai bēgļu dēļ nenokļūtu vēlētāju melnajā blociņā un nekristos par pusdievu turētais reitings.

Var sirdīties, cik daudz slēpta “rasisma” atklājies latviešos (un vietējos krievos), var sist knipjus ragā nesaliecamām pelēm no Nacionālās apvienības, kas grib vilkt baļķi iebraucamam ceļam priekšā – itin kā tamdēļ, lai vairotu politisko kapitālu. Tomēr par riskiem taču brīdina zinātnieki – migrācijas pētnieki, demogrāfi, drošības dienesti, veselības speciālisti! No tīri praktiskās puses izmitināšanai maz kas šķiet sagatavots. Un, tā kā salīdzinājumā ar bagātām bijušo koloniju metropolēm mūsu apcirkņos danco peles, ir arī sociāli ekonomiskā dimensija. Šai sakarā vērts citēt mūsu fobiju ciltstēvu Kaudzītes Reini, kurš nenocietās protestēt pret vācu mācītāju uzspiesto misiones dāvanu vākšanu. Filozofs zemnieka svārkā rakstīja: “Kad priekš ārzemju pagāniem, par kuru tumsību tik stāstīts vien tiek, žēlsirdīgi latvieši jau dažus gadus no vietas pa tūkstošiem rubļu aizsūtījuši, par ko tad gan viņi par pašu tautas nabadziņiem un bāriņiem neapžēlotos?”

Labi, būsim humāni, cilvēcīgi, vienoti ar Eiropu. Saspiedīsimies, sarūmēsimies ar 250 afrikāņiem, aziātiem mūsu mazā, bērza malku kurinātā istabiņā. Daži runasvīri pat sola, ka varēsim atlasīt izredzētos – kristiešus, zemkopības lietpratējus, sievietes ar bērniem. Vajātos, nevis tos, kas laižas lapās no tēvijas uz leiputriju. Tālāk mēs viņus integrētu – lāgā to gan nepieprazdami. Uzreiz rīkotu latviešu valodas un arodapmācību, ar sirds dedzību aicinātu melno simtu iekļauties mūsu vidū un piedāvātu labi atalgotas darbdienas. Ar laiku iebraucējiem ies pie dūšas vietējie lauksaimniecības ražojumi, iemācīsim dziedāt “Krambambuli”, viņi iesakņosies jaunās dzimtenes patukšajos lauku apvidos (Rīgā Ušakovam neesot melnīšus kur likt), un Sēlijā vai Piebalgā tiem būs dzimtas mājas.

Jauki, bet mazkustīgie kantoristi tādu viesmīlības konceptu vēl nav radījuši. Ir bišķīt aizdomas, ka politiķiem gribētos, lai Latvija migrantiem pakalpotu tikai kā tranzītvalsts. Mēs gariem zobiem dotu naktsmājas Muceniekos sienmalī, uzņemtu pansijā 250 dvēseles, paēdinātu no mūsu telēķiem, izdalītu sīkus palīdzības maksājumus, un viņi dotos turp, kur ielas bruģētas ar zeltu. Tie cilvēki pie ģeogrāfijas kartes daudz nav stāvējuši, grib nokļūt tur, kur priekšā jau ir radi. Bet Latvija viņiem būs heroiski palīdzējusi.

Bet tas skaidrs, ka politiķiem, kas lūko pasauli salāpīt, jārēķinās ar vietējām politiskām klapatām.

Saistītie raksti
LA.lv