Foto – Timurs Subhankulovs

Saruna ar Nacionālā teātra režisoru Edmundu Freibergu, aktieriem Uldi Dumpi un Kasparu Dumburu 
”Lilioma” pirmizrādes priekšvakarā


Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Kad Māris Čaklais un Imants Kalniņš 1971. gadā sarakstīja dziesmu vārdus un mūziku tolaik Drāmas teātra izrādei – Ferenca Molnāra melodrāmai “Lilioms” Alfreda Jaunušana režijā –, viņi droši vien nevarēja paredzēt, ka rada vienu no populārākajām teātra mūzikām Latvijas vēsturē un ka Lilioma dziesma, kas aicinās pievienoties karuseļa braucējiem – jo viena vieta uz brieža vēl brīva –, kļūs par Nacionālā teātra himnu.

Tagad, pēc 42 gadiem – izklausās vai neticami garš laika posms –, šo 20. gadsimta sākuma mīlestības stāstu iz kādas ungāru pilsētas nomales par Liliomu un Jūliku uz Nacionālā teātra skatuves iedzīvinās režisors Edmunds Freibergs. Karuseļa iekšāsaucējs Lilioms būs Kaspars Dumburs (dublēs Ivars Kļavinskis), kura spilgtākā loma Nacionālajā teātrī ir Edgars “Purva bridējā”. Kultūras akadēmijā studējis aktieros, dziedāšanu Kaspars Dumburs mācījies pie Anitas Garančas, taču pie īsti dziedošajiem Nacionālā teātra aktieriem sevi nepieskaita. Starp citu, tieši te, Nacionālajā teātrī, Ulmaņlaikos strādājusi Kaspara Dumbura mammas vecmamma – par suflieri. Ļoti zīmīga loma būs arī toreizējam Liliomam – Uldim Dumpim (tā pati arīdzan Ģirtam Jakovļevam), kurš nupat lika līdzi just venēciešu jezuītiski piekrāptajam bagātajam ebrejam Šeilokam “Venēcijas tirgotājā”.

Kokteilis

VIDEO. “Par šo jautājumu var piedot Kaimiņam visus grēkus.” Kaimiņš uzdod kultūras ministrei šī brīža kutelīgāko jautājumu

Kokteilis

VIDEO. Aktieris Kaspars Dumburs atklāj, vai gatavs spert nākamo soli attiecībās ar Sanktpēterburgā dzimušo draudzeni

Krimināls

Meitene pastāsta mātei, ko viņai nodarījis patēvs: sieviete nekavējoties izsauc policiju un izraida viņu no mājām

U. Dumpis: – Tolaik “Lilioms” nemaz nebija tik ļoti ejoša izrāde. Pilnīgs mīts! Tiem laikiem 54 izrādes nebija nekas. Par grāvējiem varēja saukt 150 reizes nospēlētas izrādes, “Aijā žūžū” priekškaru vēra 250 reizes.

E. Freibergs: – Tiesa, toties visi zina Lilioma dziesmu par pušu pārplēstām debesīm, balto akāciju palagu un meiteņu brunčiem, kas kļuva par mūsu teātra himnu, ilgus gadus spēlētu Teātra dienu programmās, publikai dziedot līdzi. Leģendāra šī izrāde vismaz daļēji kļuva saistībā ar dziesmu.

U. Dumpis: – Jo tas ir Kalniņš! Mūzika tik dzīvi atgādina it kā leijerkastes spēli, radot īpašu kolorītu kā Parīzē, kuras centrā vai uz katra stūra pa leijerkastniekam.

K. Dumburs: – Kad Kultūras akadēmijā dziedājām Lilioma dziesmu, nemaz nezināju, no kurienes tā patiesībā nāk.

V. Krauja: – Kas īsti ir karuselī iekšāsaucējs Lilioms?

E. Freibergs: – Radošs gars – simboliski runājot – mākslinieks. Un, ja viņam atņem mākslu, viņš nespēj dzīvot, sākas izmisīgi meklējumi – ko darīt: zagt, spēlēt kārtis? Taču man ārkārtīgi patīk brīnišķīgās teātra kritiķes Lilijas Dzenes teiktais – nekad neticiet pirms pirmizrādēm publicētajām režisoru koncepcijām, droši vien uz skatuves būs vai arī jūs paši ieraudzīsit kaut ko pavisam citu.

Tieši tāda – trausla un noskaņām bagāta ir luga “Lilioms”, un, protams, tā ir par mīlestību. Taču atšķirībā no ļoti daudzām šīs jūtas saturošām dramaturģijām, “Lilioma” galvenā varone Jūlika atšķiras ar spēju mīlestību pieņemt kā pašvērtību. Tur ir viņas skaistums – nest savu mīlestību pret Liliomu cauri visai dzīvei, arī tad, kad Lilioma vairs nav.

Tā ir lielākā Jūlikas mīlestības vērtība, viņas un arī lugas “Lilioms” spēks.

– Ar “Liliomu” saistās dažādas leģendas. Kā man nupat apliecināja pats Imants Kalniņš, mūza viņam cieši stāvējusi blakus, jo visa mūzika tapusi sešās stundās – fantastiski ātri…

– Iestudējumu redzēju tad, kad to jau bija paredzēts noņemt no repertuāra – 1974. gadā. Man toreizējā izrāde uzplaiksnī ar Astrīdas Kairišas, Irinas Tomsones, Ievas Mačas tēliem. Jaunušans jau bija tas, kurš aktieriem lomas prata uzbūvēt ļoti skaistas un krāsainas.

U. Dumpis: – Vai “Liliomfi” redzēji? Es tad vēl biju puika, tu droši vien vēl mazāks, kad rādīja pēc lugas motīviem uzņemto filmu, lentes galvenie varoņi staigāja frakās pa parku.

E. Freibergs: – Laikam ne. Ir arī brīnišķīgs balets par Liliomu. Nupat luga piedzīvojusi pirmizrādi Nacionālajā teātrī Viļņā, un tas nozīmē, ka “Lilioma” ideja vējo gaisā.

U. Dumpis: – “Lilioms” man mīļā sirds kambarītī, kaut atmiņas dalās. Kad 1979. gadā ar “Liliomu” braucām uz Ameriku, izveidojām lugas saīsināto variantu, kurā spēlējām tikai četri – Ģirts Jakovļevs Fičūru, Astrīda Kairiša – Jūliku un Elzas Radziņas vietā Muškātni spēlēja Valentīna Freimane. Vēl reti Eiropā bijuši, te – veselu mēnesi Amerikā! Izrādi un mūs uzņēma tik lieliski, ka Jaunušans gribēja lugu atjaunot Mazajā zālē. Tad gan mēs ar Astrīdu Kairišu trīcēdami lūdzām, lai to nedara, jo sildīta zupa paliek sildīta. Par lielu atvieglojumu mums režisors tam piekrita.

E. Freibergs: – Jo viņš jūs ļoti mīlēja un respektēja.

K. Dumburs: – Man atmiņā kaut kur redzētas fotogrāfijas, strīpainie krekli… Varbūt iespaids pastarpināts no vecāku stāstītā, viņu televīzijā redzētā.

U. Dumpis: – “Lilioms” diemžēl ir izdzēsts. Tolaik Daina (Ulda Dumpja dzīvesbiedre. – Red.) strādāja televīzijā. Trūka lentes, un kāds redaktors, ne ar vienu nekonsultējoties, uz dullo, kā pavirši grāmatplauktu revidējot, “Lilioma” ierakstu izdzēsa.

– Tā brīvā vieta uz brieža droši vien aicina karuselī ne tikai vārda tiešā nozīmē.

E. Freibergs: – Māris Čaklais ļoti atbilstīgi uztvēris lugā iekodēto dullumu, romantismu, sāpes, vilšanos un par spīti visam – ilgošanos. Tā caur visām porām elpo gan Muškātnes dziesmā, gan Jūlikas dziesmā par balto akāciju palagu, Marijas dziesmā par aizliegto un viņas sirds kāroto, tāpat policista dziesmā…

Apbrīnojami bagātīga, daudzslāņaina dzeja. Karuselis ir kā mūsu katra nepiepildītas ilgas.

U. Dumpis: – Un kā izraušanās no ikdienības. “Lilioma” varoņi ir ļoti ikdienišķi, vienīgo brīvo svētdienu izbaudīt alkstoši cilvēki. Un Lilioms ir vārtsargs uz brīvdienas brīvības skaistumu. Tāpēc jau viņš jūtas kā pusdievs, lepns kā pāvs un mazliet lecīgs. Vilina citus brīvībā, taču arī pats nemaz tik brīvs nav, arī viņu sien ikdiena un ikdienišķība. Lilioms lido tikai savās domās.

K. Dumburs: – Lugas laika stilā ar sieviešu krāsainajiem saulessargiem, vasaras svelmes smaržu un Lilioma rūtaino kreklu ir kaut kas valdzinošs, mistisks, kā grezna kūka skatlogā aiz stikla, kas bez graša kabatā šķiet vēl vairāk iekārojama.

Netālu no mūsu dzīvokļa Rīgā bija karuseļi. Atceros, kā vecāki mūs ar māsu kādreiz turp veda, un tur patiešām valdīja īpaša noskaņa. Vēlāk, kad vasarās dzīvojām Jūrmalā un tur viesojās čehu lunaparks, tas mums, puikām, bija vesels notikums – oh! – un mēs no vecākiem diedelējām 25 un 50 santīmus izpriecām.

– Droši vien nav nejaušība, ka kādreizējie Liliomi Ģirts Jakovļevs un Uldis Dumpis atkal iejutīsies vienā un tajā pašā, tikai šoreiz citā tēlā.

E. Freibergs: – Gribējās mest kādu tiltiņu no Jaunušana iestudētās izrādes uz jauno, tāpēc abi toreizējie Liliomi tagad viņu sagaidīs kā divi reģistratori debesīs. Un tās pašas leģendas dēļ kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone kā akcentus saglabājusi Lilioma strīpaino kreklu un katliņu galvā.

– Esat izteicies, ka no iepriekšējā uzveduma jums bija saglabājies priekšstats, it kā Liliomu nošautu policists.

– Jā, taču lugā, tāpat kā Jaunušana izrādē, Lilioms no dzīves aiziet pats. Noduras. Aiz kauna, jo kļuvis par zagli. Tā dzīve Liliomu spiež no visām pusēm.

“Liliomā” nav nekādas Šekspīra traģikas, taču piekritīšu Uldim – tā ir ļoti smeldzīga, skaista ārpilsētas leģenda, kuras varoņi varētu būt tikpat labi kā Molnāra laika cilvēki Ungārijā, tā no mūsu Torņakalna, Imantas, Maskačkas nākuši, kuru vienīgais prieks ir svētdiena un izprieca karuselī. Tā ir viņu paradīze. Interesanti, ka luga apaugusi ar priekšstatu par jauku, mīlīgu gabaliņu, bet tajā ir arī daudz dramatisma. Lilioms taču sit savu sievu, iekausta arī mīļāko – Muškātni. Viņam mirstot, Jūlika sāpīgi teic: “Nav labi, ka tu man siti pa galvu…” Bet viņa piedod, jo mīl.

U. Dumpis: – Paldies Dievam, Lilioma sievas Jūlikas iekaustīšanas aina lugā tiek tikai aprunāta, nevis parādīta. Reiz bija tā – mana dzīvesbiedre, daudz nedomādama, atveda uz izrādi mūsu meitiņu, kurai tolaik bija tikai pieci gadi. Mazā šausmās: izrāde pusē, bet tēvs jau pagalam! Raud, sieva mierina – pagaidi, viņš vēl celsies augšā. Un tā arī notiek: ierodas debesu sūtņi, saka – celies augšā, vecais, posies uz debesīm… Tu tikai tā aplami domā, ka pašnāvībā visus rēķinus ar dzīvi nokārtosi. Nekā nebij’, debesīs būs jāatskaitās!

E. Freibergs: – Lugai it kā nav tīra žanra, un tā ir šī darba burvība. Ārpilsētas leģenda par kādu vīru, vārdā Lilioms, kas reiz bija karuselī iekšāsaucējs.

Lugā ir viss dramaturģijas karuselis – foršs humors, paradoksi, drāma, smeldze – kā jau arī dzīves karuselī. Mūsdienu Latvijā daudzi cilvēki neatrod savu vietu. Lilioms jau arī saka – ja dabūtu naudu, aizbrauktu uz Ameriku, jo, no karuseļa izmestam, bez darba še viņam vairs vietas nav.

U. Dumpis: – Lugā ir ģeniāls teksts: uz Ameriku? Bet kas tur ir? Liela rūpniecība…

E. Freibergs: – Tāpat kā šodien daudzi brauc uz Īriju. Negribu aizceļošanas tēmu no režijas viedokļa īpaši izcelt, kaut arī tā lugā ieskanas. Taču viens no būtiskākajiem mākslas uzdevumiem ir dot cilvēkiem emocijas. Man šķiet – šobrīd valda emociju bads. Uz skatuves ir ļoti daudz ironijas, dažādas ļoti interesantas inovācijas. Reiz skatos – cilvēks nāk ārā no zāles, saldi nožāvājas un nosaka: ļoti interesanti bija izdomāts… Bet cik tā izrāde aizķērusi skatītāja sirdi? Maz, gandrīz nemaz. No vienas puses, cilvēks ir emociju badā. No otras, pati mūsdienu dzīve pieprasa būt racionālam, mērķtiecīgam, neko īpaši nelaist sev klāt, kur nu vēl sirdij un dvēselei. Ir pat viena daļa publikas, kas nevēlas tikt īpaši aizkustināta. Labāk no malas tā ironiski pavērot un kādā brīdī pat sajusties gudrākiem par tiem, kas ir uz skatuves. Gribas cerēt, ka “Liliomam” izdosies aizkustināt un saviļņot.

U. Dumpis: – Man aizķēries prātā vienas jaunas skatītājas sacītais: esmu redzējusi pēdējos gados daudz labu izrāžu, bet nevienā man nav bijis kamols kaklā, taču kā es pēc šīs sajūtas teātrī ilgojos!