Kultūra
Kultūrpolitika

Latvijas birokrātija sit pušu Vāciju desmitkārtīgi. Saruna ar Austri Grasi3


Valodnieks, folklorists, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis mūžu veltījis latviešu valodas kopšanai un vēsturisko sakņu izpētei, kā arī latviskās identitātes stiprināšanai.
Valodnieks, folklorists, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis mūžu veltījis latviešu valodas kopšanai un vēsturisko sakņu izpētei, kā arī latviskās identitātes stiprināšanai.
Foto: Valdis Semjonovs

Latviešu folkloristam, valodniekam, folkmūziķim un pedagogam, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim, LTF domniekam, “Daugavas vanagu Vācijā” valdes loceklim ­AUSTRIM GRASIM piešķirta Latvijas Ministru kabineta balva.

Atmodas laikā Latvijā popularitāti ieguvušais trimdas dzies­minieks un valodnieks Austris Grasis jau krietnu laiku kopā ar sievu Ievu Freinbergu dzīvo savās mājās meža ielokā Mazsalacas pusē.

Bet šoreiz viņu sazvanu Vācijā, Freiburgā, kur Austris Grasis piedalās “Daugavas vanagu Vācijā” delegātu sapulcē, bet sirds, prāts un rokas ar tām pašām latviešu lietām vien esot aizņemtas. Viņš joprojām uztraucas par latviešu valodu gan Latvijā, gan Vācijā.

Jaunībā Minsterē esat mācījies kopā ar pašreizējo Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu.

A. Grasis: Esmu par viņu nedaudz vecāks un, jā, pazīstu no Minsteres laikiem. Pirmo reizi satiku, kad Levitam bija septiņpadsmit gadu. Atceros ļoti nosvērtu, gudru jaunekli, varēja redzēt, ka viņš zina, ko dzīvē vēlas.

Mani ļoti iepriecina, ka tieši Levits izraudzīts par Latvijas Valsts prezidentu, jo esmu pārliecināts, ka viņam latviskās lietas ir ļoti svarīgas,

un sagaidu – ko jau viņa neilgajā pašreizējā darbībā esmu arī sagaidījis –, ka man nebūs jākaunas par mūsu prezidentu, nav neērti, ka tāds vīrs ārzemēs pārstāv mūsu Latviju. Pasaulē viņu ciena un reizē ciena arī Latvijas valsti.

Un ko sagaidāt no jaunā kultūras ministra?

Pēc 2018. gada Dziesmu svētkiem man pietrūka izvērtējuma tajā aspektā, kā pavisam tikt vaļā no padomju mantojuma, kas izpaužas jau svētku nosaukumā – Dziesmu un deju svētki. Vai tad kādreiz Dziesmu svētki iztikuši bez dejas? Nē taču!

Tādēļ, piekabinot šos, manuprāt, liekos vārdus “un deju svētki”, pazemina Dziesmu svētku jēdzienisko ietilpīgumu.

It sevišķi nelāgais padomju mantojums izpaudās Daugavas stadionā deju lieluzvedumā ar stilizētiem arheoloģiskajiem tērpiem, kādi agrāk nebija redzēti. Simtgades Dziesmu svētkos pirmoreiz šāds neatkarīgās Latvijas “pienesums” padomju kultūrai (skumji pasmaida).

Vilšanos sagādāja arī pats lieluzvedums. Viena vienīga uzskriešana un noskriešana. Man nāca prātā tā trimdas laiku anekdote – pieci vīri gariem dunčiem, es viens pats ar gardīnštang’. Un Daugavas stadionā bija daudzi ar gardīnštangām…

Kur palika Latvijas vēstures izdejošana?

Skanēja vieni vienīgi skaitļi par dalībnieku daudzumu – it kā svarīga būtu vienīgi kvantitāte, nevis dejas kvalitāte – gluži padomiskā garā. Toties ārzemju latviešu koncerts pērnajos Dziesmu svētkos man sagādāja vislielāko prieku un gandarījumu pēdējā laika Latvijas kultūras dzīvē, jo tajā nejuta padomju laika pārspīlēto estētiku ne dejošanā, ne dziedāšanā.

Par šī padomiskā mantojuma izpausmēm arī citās kultūras jomās esmu sācis rakstīt izvērstāku rakstu.

Svētkos man ausīs grieza vārds “kolektīvs”. Tas latvietim saistās tikai ar negatīvām parādībām – kā kolektivizācija, kas neko labu latviešu tautai nav nesušas. Kāpēc nevar tikt vaļā no šī vārda, to aizstājot ar deju kopām un ansambļiem? Skanētu daudz latviskāk!

Pirms vairākiem gadiem sacījāt, ka aizvien dzīvojam padomiskā, krieviskā vidē. Vai tagad latviešu valoda kļuvusi tīrāka, mazāk piesārņota?

Lietas pavirzījušās uz labo pusi tajā ziņā, ka tomēr nākas arvien vairāk sastapt krievus, kas ļoti labi runā latviski. Pirms pāris gadiem tas vēl nebija novērojams. Bet par valodas tīrību tik labās domās neesmu, vēl ļoti daudz padomismu, pie kā pieskaitu arī, kā es saku, “pēdiņfīliju”.

Ko tik neliek pēdiņās! Arī mājvārdus, kas ir galīgi aplam.

Manas mājas Mazsalacā sauc Ģenderti, laikam no zviedru laikiem nācis vārds. Bet kāpēc Ģenderti būtu jāliek pēdiņās? Tas ir vietvārds, tāpat kā Mazsalaca. Valodniecībā pastāv vispārpieņemts likums, ka nav jāmarķē pašsaprotamais. Vēl, piemēram, cita aplamība: raksta – Vācijas pilsētā Minhenē. It kā kāds nezinātu, ka Minhene atrodas Vācijā.

Nupat modē nākusi frāze “izdarīt izvēli”, agrāk latvieši izvēlējās.

Protams, absurds! Tāpat kā “veikt apmaksu”. Mums jau vairs neviens nesamaksā, bet apmaksā – iznāk, ka kaut kā apkārt… Tas ir tīrs krievu valodas iespaids. Joprojām rakstām “atlūgumu”. Nu kam jālūdzas? Darbu uzteic.

Mani kaitina, ka Latvijas Televīzijas septītajā kanālā Latvijas amatpersonu latviski runātajam ir krievu teksts pāri.

Vai ir tik tālu, ka nevar sagaidīt no mūsu iedzīvotājiem, ka viņi vismaz elementārā līmenī saprastu latviešu valodu? Piezvanot uz “Lattelecom”, piedāvā izvēlēties valodu – latviešu vai krievu. Nu, kam vajadzīgs tāds serviss?

Savulaik cīnījāties par iespēju studentiem apgūt latviešu valodu Bonnas universitātē.

Līdz ar manu aiziešanu pensijā tā lieta beigusies. Biju sagādājis sev pēcteci, bet Latviešu valodas aģentūra nebija ar mieru šo aizsākumu finansiāli atbalstīt. Par vienu semestri mans draugs samaksāja privāti, bet pēc tam Bonnas universitāte to lietu aizklapēja ciet, ja jau no Latvijas nekādu interesi neizrāda.

Pagājušā gadsimta beigās tautas mīlestību izpelnījāties ar dziesmu “Zeme, zeme”, kuru kopā ar dēlu Kristapu dziedājāt 1988. gada “Mikrofona” aptaujā. Būs jaunieši, kuri droši vien nezinās, kā šī tik iemīļotā atmodas laiku dziesma radās.

Trimdā savulaik bija diezgan pazīstams ansamblis “Brāļi Graši”, kopā ar manu brāli Uldi (dzejnieks un dziesminieks Uldis Grasis. – V. K.) braukājām ar koncertturnejām. Uldis bija galvenais dziesmu rakstītājs, viņam tas labi padevās.

Kad spēlē ģitāru, reizēm tā vien klimpinot, pēkšņi nejauši ienāk prātā kāda doma, arī meldiņš, un spontāni top teksts.

Tā arī brālim radās vārdi dziesmai “Zeme, zeme”. Melodijas autors ir ebreju komponists Šaloms Sekunda, viņa sacerētā dziesma savulaik bija ļoti populāra, to dziedāja slavenā amerikāņu dziedātāja, folkmūziķe, dažādu žanru izpildītāja Džoana Bai­esa. Protams, Uldis sacerēja savus vārdus ar pavisam citu jēgu.

“Zeme, zeme” ļoti precīzi atspoguļo mūsu toreizējo sajūtu svešumā. Latviešiem Latvijā būs grūti iedomāties – tu dzīvo citā pasaulē ar mūžīgajām, toreiz nepiepildāmajām ilgām pēc zemes, kurā visi runā tavā dzimtajā valodā.

Tieši kā jūsu brāļa Ulda dzejā – “brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav…”

Uz padomju Latviju braukt bija ļoti komplicēti, turklāt arī trimdā šādu viesošanos uzskatīja par nevēlamu, viena daļa no vecākās paaudzes to ļoti nosodīja.

Mūs, piemēram, izstūma no korporācijas uz mūžu par to, ka braucām uz Latviju, jo uzskatīja, ka līdz ar to atzīstam režīmu, kas, protams, ir galīgas muļķības.

Toreiz es piederēju jaunajai paaudzei, kas uzskatīja, ka ienaidnieks (lasi – padomju vara) jāpazīst un pēc iespējas vairāk jābrauc uz Latviju, bet daudzi to neatzina.

Savukārt Latvijas latviešiem likās, cik precīzi ir trāpīts ar vārdiem: “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav…” Tagad atkal šie vārdi šķiet aktuāli, daudzi pamet Latviju un dodas ekonomiskā emigrācijā – kur nav savas zemes. Ko domājat par latviešu peļņā braukšanu pasaulē?

Es neteiktu ne labi, ne slikti. No vienas puses, labi, ka jaunieši iegūst citu pieredzi un atgriežas. Prieks lasīt intervijas ar tādiem! Daudzi teic, ka latviskās vērtības pat skaidrākas kļuvušas, esot ārpus dzimtenes. Ja seko Latvijas kultūrai, tradīcijām, dzīvesveidam, tad esi Latvijas sastāvdaļa, lai kur arī dzīvotu.

Bet daba necieš tukšumu, ja aizbrauks latvieši, kas te ieplūdīs vietā?

Jācenšas panākt, lai latvieši atgrieztos. Daudzi to vēlētos, bet es arī neredzu atbilstošu valsts politiku. Galvenais, kas baida atgriezties, ir Latvijas nenormālā birokrātija, tā daudzās lietās rada pamatīgu ķēpu, par ko daudzi sūdzas.

Visu mūžu esmu dzīvojis Vācijā – un vācieši jau slaveni ar savu birokrātiju –, bet Latvija sit pušu desmitkārtīgi…

Lai, piemēram, atzītu tavu ārzemēs iegūto diplomu, jāpārvar visvisādi sarežģījumi. Var minēt vēl neskaitāmas citas lietas. Piemēram, savu mūžu neesmu parakstījis tik daudz papīru kā Latvijā, kaut vai vienkārši nopērkot telefona pieslēgumu. Deviņas reizes jāparakstās! Kas to visu pēc tam lasa?

Par ko gandarījums, ko izdevies izdarīt Latvijas labā?

Prieks, ka manās mājās Mazsalacā izdevies pulcināt domubiedrus, latviski domājošus cilvēkus. Ka Ģendertos ne tikai tuvējās apkārtnes ļaudis, bet cilvēki no visas Latvijas un pat pasaules aicināti svinēt visas latviskās gadskārtas. Un pašam liels prieks, ka man ir iespēja dzīvot skaistā dabā un tautā, kurai daba svarīga. Jo tādas iespējas dzīvot meža vidū Vācijā man nebūtu.

Vai nu Vācijā mežu trūkst, piemēram, turpat Freiburgas apkaimē?

Bet, lai Vācijā varētu atļauties īpašumu meža vidū kā Mazsalacā, tur jābūt miljonāram! Man ir liels prieks, ka Mazsalaca patīk arī maniem mazdēliem, Kristapa dēliem, kuri ikdienā dzīvo netālu no Bonnas, bet vasarā brauc ciemos pie manis.

Varu palepoties – visi trīs labi runā latviski un, protams, vāciski. Vecākajam ir divpadsmit, nākamajam deviņi, mazākajam nupat palika seši gadi. Gan jau varbūt kādreiz viņi pārcelsies uz Latviju, jo siltajos mēnešos viņiem te ļoti patīk. Ar vectēvu jāiet sēņot, jāsacenšas, kurš pirmais ieraudzīs īstu baraviku.

Jokojot gan saku, ka esmu ar mieru doties mežā, ja viņi tās sēnes arī apēdīs (smejas).
Saistītie raksti

Ir jau arī Vācijā sēņu meži, bet ne tādā apmērā kā pie mums Latvijā. Tā ir vēl viena man tīkama Latvijas bagātība. Kā teicu saviem vācu studentiem, rudeņos Latvijā bezdarbnieku nav, jo visi iet sēnēs vai ogās.

Jums jau ir Triju Zvaigžņu ordenis, bet kāda sajūta, saņemot Ministru kabineta apbalvojumu?

Protams, liels prieks, ka tomēr novērtē manis visu mūžu darīto. Un līdz ar to arī zināms lepnums, neslēpšu.

Ko novēlat Latvijai un latviešiem nākamajos simt gados?

Vairāk pašpārliecības un būt lepniem uz savu zemi un valsti, nevis mūžīgi to ķengāt!

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Koris “Maska” jauno albumu atvērs “Kūtī”
12 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Saruna ar Jāni Streiču par latvieša vērtībām gadsimta garumā
13 stundas
LE
LETA
Kultūra
Pabeigta Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta mājvietas atjaunošana
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
Krievijas dezinformācijas apskats: Somiju mēģina “pievienot” Krievijai 1
5 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Sabiedrību nosauca par aitām….” Kariņš sašutis par atsevišķu deputātu uzvedību Saeimas sēdē
3 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
“Ventspils” Eiropas kausā turpina perfekti, nodrošinot vietu nākamajā kārtā
4 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
VIDEO. Ķīpsalā sāks būvēt Pīlēna projektēto multifunkcionālo ēku kompleksu olas formā
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Pusaudze izsauc uz mājām policiju, lai glābtos no dzērumā esošās mātes
3 stundas