Kultūra
Mūzika

“Latvijai vienkārši vajag laiku.” Saruna ar starptautiski pazīstamo čellisti Ilzi Gruduli0


Ilze Grudule
Ilze Grudule
Foto: Karīna Miezāja

Starptautisko senās mūzikas festivālu šodien Mazajā ģildē ar koncertprogrammu “Venēcijas baroka meistardarbi” atklās starptautiski pazīstamā latviešu čelliste ILZE GRUDULE, vairāku prestižu Eiropas senās mūzikas konkursu laureāts, vijolnieks un kontrtenors Dmitrijs Siņkovskis un izcilā klavesīniste Ieva Saliete.

Rēzeknē dzimušās, šobrīd Šveicē dzīvojošās baroka čellistes Ilzes Grudules saiknes ar Latviju joprojām ir dzīvas. Viņa turpina atgriezties, lai priecētu ar izcilu saspēli dažādos sastāvos, divpadsmit rudeņus savai dzimtajai pilsētai dāvinājusi “Baroka mūzikas dienas”, aizsākusi kamermūzikas koncertciklu Lūznavas muižā.

Ženēvas un Bāzeles senās mūzikas speciālistu kaldinātavās gūtās zināšanas apvienojumā ar mākslinieces aristokrātisko eleganci un smalko iejūtību pret kolēģiem atnesušas nomināciju “Lielajai mūzikas balvai 2018” kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī.” Ilze regulāri uzstājas ar grupām “Capriccio Barockorchester” (Šveice) un “Anima Eterna Brugge” (Beļģija). 2004. gadā savā dzīves vietā Bāzelē dibinājusi “Kesselberg Ensemble”, grupu, kuras kodolu veido Šveicē studējušie latvieši, kuri tagad gan palikuši Šveicē, gan atgriezušies Latvijā.

– Ilze, ja fotosesijā vienā kadrā būtu jāatklāj būtiskākais jūsu dzīvē šobrīd, kas tajā attēlā būtu ietverts?

I. Grudule: – Mana meita Madara, viņai tūlīt būs desmit gadi, viņa spēlē klavieres un dzied korī kopā ar šveiciešu bērniem. Viņa man liek skatīties uz visu citādi nekā līdz šim. Varbūt ar gadiem nāk izpratne par daudzām lietām, bet caur to, kā meita redz pasauli, viņa it kā noliek spoguli man priekšā, lai palūkojos pati uz sevi, padomājot par dzīves lielajiem jautājumiem, uz kuriem atbildes meklē arī mūzika, kas ir neatņemama, bet tikai viena daļa no dzīves.

– Kādēļ bija vērts apmeklēt jūsu aizsāktās Baroka mūzikas dienas Rēzeknē?

– Festivālu cikls divpadsmit gadu garumā ir jau beidzies. Tie bija divpadsmit skaisti, lieli festivāli, kuros tika spēlētas ne tikai atvestas programmas, bet iestudētas arī uz vietas, viesiem muzicējot kopā ar vietējiem – Rēzeknes mūzikas vidusskolas kori un instrumentālistiem… Pēdējos trīs gadus festivāla mājas bija koncertzāle “Gors”. Tie bija ļoti skaisti mirkļi, uz kuriem atskatos ar lielu laimes un piepildītības sajūtu, taču jebkurai lietai ir sākums un gals, projekts ir beidzies, lai vietā nāktu citi.

– Ja “Goru” pārvietotu uz Šveici, kā Rēzeknes pērle izskatītos turienes koncertzāļu konkurencē – kā viena no daudzām līdzīgām, tiktu ievērota, bet varbūt nemaz neizceltos?

– Kad pirmo reizi iegāju “Gorā”, uzkāpu uz skatuves, mani šī telpa pati par sevi nepārsteidza. Jo tādas ir citur pasaulē ne viena vien.

Bet mani saviļņoja, ka šādā zālē atrodos Latvijā un Rēzeknē.

Jutos iepriecināta, aizkustināta līdz sirds dziļumiem un šo mirkli nekad neaizmirsīšu. Tas bija sapnis, kas nu piepildījies. Jo par koncertzāles celtniecību tieši Rēzeknē tika runāts jau laikā, kad vēl tikko sāku mācīties čellu Rēzeknes mūzikas skolā.

– Kas vispirms pārsteidza Šveicē?

– Protams, visi tie labumi, kas ir zemēs ar ilgu valstiskumu. Sakārtota vide. Lielisks sabiedriskais transports. Mūsu ģimenei nav savas automašīnas (pārliecības dēļ), taču bez problēmām varam nokļūt jebkur jebkurā laikā.

Patlaban dzīvojam kvartālā, kurā īpaši piedomāts par zaļo zonu, spēļu laukumiem bērniem, lai ir kur mazos dzīvoklīšos mītošiem senioriem citam citu satikt un ikdienu dalīt arī ar jaunākiem cilvēkiem. Šādi kvartāli top ar divu Bāzeles fondu atbalstu. Nupat kvartāla svētkos kopā sanāca visi tā iedzīvotāji pie gara bufetes galda ar savu groziņu.

Tā kā Bāzelē dzīvo ļoti daudz ārzemnieku, varējām nobaudīt virtuvi gandrīz no visas pasaules. Kopā ar bērniem visi ballējās līdz trijiem naktī, kamēr atbrauca policija… Bet Latvijai vienkārši vajag laiku.

Mūsu vērtība ir lauku daba, meži, pļavas, cik nu to palicis, ar burvīgo puķu aromātu.

Visas skolēnu brīvdienas vasarā cenšos pavadīt pie saviem vecākiem lauku mājās netālu no Varakļāniem Stirnienē. Tur kopā ar mammu un brāli dzīvo mans tētis (Jānis Grudulis. – V. K.), kordiriģents, ilgus gadus vadījis vīru kori “Olūts”.

Reiz mūzikas skolā atvērto durvju dienā kopā ar tēti gājām klausīties instrumentus, un es viņam pateicu, ka vēlos spēlēt “to lielo vijoli”. Tas bija čells. Nezinu, vai intuīcija, bet kaut kas mani saistīja tā skanējumā. Un tā man tika čells.

Mūzikas skolā mans pirmais čella pasniedzējs Mārtiņš Blumbergs, parādījis man Baha čellu svītas notis komponista sievas Annas Magdalēnas norakstā – šim skaņdarbam paša Baha rokraksts nav saglabājies –, teica, redzi, cik te daudz ķeburiņu, neko nevar saprast, cik labi, ka mums tagad ir normālas notis, un nolika priekšā mūsdienu izdevumu, no kura es spēlēju.

Bet Annas Magdalēnas rokrakstu es redzēju, un varbūt tas radīja manī pirmo interesi par seno mūziku. Vai tie ķeburi tiešām ir tik nesaprotami, ka tos nevar salasīt? Kāpēc komponists kaut ko pierakstījis tieši tā? Kāda doma slēpjas oriģinālā zem dažādu laiku redaktoru interpretācijām? Un tāpēc man bija jāatgriežas pie nošu pirmavotiem, lai redzētu, ko komponists tiešām rakstījis.

Man likās ļoti interesanti izsekot komponista domas plūdumam. Droši vien tādēļ arī aizgāju studēt seno mūziku un tur arī paliku.

– Un kā nonācāt Šveicē?

– Deviņdesmitajos bariņš studentu aizbraucām uz Varšavu, kur izturēju atlasi un iekļuvu pasaules jauniešu orķestrī “Jenesse Musicales”. Esot orķestra nedēļā kalnu pilsētiņā Verbjē Šveicē, viens no maniem kolēģiem čellistiem brīvā dienā uzaicināja doties viņam līdzi noklausīties sarunāto stundu pie Ženēvas Mūzikas augstskolas senās mūzikas centra pasniedzēja Filipa Mermū.

Taču Mermū uzaicināja mani, nevis manu kolēģi kaut ko nospēlēt. Un pusotras stundas laikā manā mūzikas izpratnē viss apgriezās kājām gaisā. Sapratu, ka vēlos strādāt ar šo pasniedzēju, un darīju visu, lai nokļūtu Šveicē.

Tā arī dabūju Šveices valdības stipendiju, dienām varēju domāt tikai par sevi, čella spēli, nodoties senās mūzikas studijām, meklēt atslēgas neskaitāmām durvīm, no kurām daudzas neesmu atradusi joprojām.

Ja jautā, kas mani vēl saista senajā mūzikā, tas ir skanējums – matētāks un varbūt nav tik jaudīgs kā modernajiem instrumentiem – un horizontālā laika izjūta.

Tā kā stīgu instrumentiem meistari toreiz un arī šodien izmanto dzīvnieku zarnu, nevis metāla stīgas, skanējums ir vibrējošāks, telpā instrumenti rezonē citādi. Man pašai ir divi astoņpadsmitā gadsimta čelli.

– Iegājies, ka ar seno mūziku parasti saprot viduslaiku, renesanses un baroka mūziku.

– Tagad tā iesniedzas arī romantismā un divdesmitajā gadsimtā. Novembrī pati spēlēšu vienā projektā, kurā atskaņošu Rahmaņinovu, Rimski-Korsakovu un Prokofjevu ar tā laika instrumentiem. Ir daži mūziķi, kas iet vēl tālāk, piemēram, jau Šostakoviču spēlē ar komponista dzīves laika mūzikas instrumentiem, no kuriem daudzi ir saglabājušies, bet citus pēc veciem paraugiem izgatavo meistari. Man tas liekas ļoti fascinējoši.

– Vai tāda ir arī mūziķa dzīve Šveicē?

– Esam brīvmākslinieki. Mūziķu, it sevišķi senās mūzikas speciālistu, Bāzelē ir daudz, jo šīs pilsētas augstskola ir viens no nozīmīgākajiem senās mūzikas izpētes un spēles centriem pasaulē. Bet pēc mūziķiem ir arī liels pieprasījums, Bāzelē vien ir vairāki baroka orķestri, arī publika ir radusi pie senās mūzikas, augusi kopā ar “Schola Cantorum Basiliensis”. Tiekam aicināti uz projektiem, ir grupas, kuras to dara regulāri, un ar to var rēķināties. Darba netrūkst, sevišķi uz Ziemassvētkiem un Lieldienām ir tā, ka nav laika paēst. Šveicē senās mūzikas skatuve ir plaša.

– Kāpēc jums radās doma nodibināt Keselberga ansambli?

– Jo kopā ar citiem latviešu mūziķiem gribējām atskaņot un ierakstīt Johana Got-frīda Mīteļa mūziku, ko esam arī darījuši. Šis vācu komponists cita starpā trīsdesmit gadus bija Pētera baznīcas ērģelnieks Rīgā. Savukārt Keselbergs tulkojumā no vācu valodas nozīmē Katlakalns. Tur Mītelis pavadīja savas dzīves norietu. Kur mūziķis apglabāts, pagaidām nav zināms.

Mītelis bija ļoti interesanta personība, Eiropas mūzikas kartē viņa vārdu atzīmē kopā ar Johana Sebastiāna Baha dēliem, jo viņi pieder vienai paaudzei un Mītelis ir Baha pēdējais skolnieks. Viņš rakstīja ļoti progresīvā stilā, savās kompozīcijās apzināti atkāpjoties no pieņemtajām normām. Tāpēc tolaik viņš un citi tā stila pārstāvji ne vienmēr tika saprasti. Arī šodien ir dažādi viedokļi par viņu veikumu, bet tas, ka šai kustībai bija ļoti liela nozīme, ir nenoliedzams fakts.

Mītelis joprojām ir mīkla.

Piecpadsmit gadus spēlējam viņa mūziku, bet joprojām atklājas lietas, kas ir saistošas, nesaprotamas, aizraujošas. Ļoti interesanta personība un ļoti interesanta mūzika, kompleksa, kas prasa piespiešanos saklausīt un saprast, sekot līdzi. Mūzika, kas nevis nāk klāt, bet tev jāiet pie tās.

– Šajā Senās mūzikas festivāla atklāšanā skanēs Venēcijas mūzika.

– Man patiešām liels prieks par šo programmu, par mūziķiem, ar kuriem kopā muzicēšu. Ar klavesīnisti Ievu Salieti spēlējam kopā Keselberga ansamblī un saucam viena otru par mosām (latgaliešu val.). Būs atkalredzēšanās prieks ar Ievu!

Saistītie raksti

Tikko spēlējām Mīteļa mūziku Keselberga ansambļa jubilejas koncertos Bāzelē, Rīgā un Rēzeknē. Un tagad atkal tiekamies ar Venēcijas programmu. Venēcija ir viena no pilsētām, kas mani pievelk kā magnēts ar savu poētiskumu. Man ļoti patīk skatīties Venēcijas divdesmitā gadsimta sākuma fotogrāfijas, kurās var sajust pilsētas smaržas un elpu, kāda nav nevienai citai pilsētai pasaulē.

– Septembrī jūs varēšot dzirdēt Lūznavas muižā…

– Spēlēšu Baha svītas kopā ar Šveices elektroniskās mūzikas duetu “Blue Divided by Blue”. Tā, starp citu, sauc vienu Rotko gleznu, jo dueta mūziķi iedvesmu gūst tieši abstrakto ekspresionistu mākslā. Viens spēlē semplu, otrs – “Moog”, leģendāro pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sintezatoru. Savienosim trīs lietas; seno mūziku – baroka čellu, semplu un sintezatoru.

LA.lv
VB
Vija Beinerte
Kultūra
Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu 5
1 diena
IK
Inga Kaļva-Miņina
Kultūra
Noraujot viltus maskas. Jāņa Bruģa proza
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Kur notiks XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Dabā
Pirmdien daudzviet valstī spēcīgi līs un dārdēs pērkons
7 stundas
IL
Ilze Līvmane
Praktiski
Kāpēc, pirms laika pensionējoties, nedrīkst strādāt, bet īstajā vecumā strādā, cik tik gribi?
6 stundas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Teātris ir gaistošs mirklis. Saruna ar aktrisi Elīnu Hanzenu
Intervija 11 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO: Latviju pārstāvošajiem autosportistiem trīs goda pjedestāli “RallyX Nordic” debijas sacensībās Rīgā
7 stundas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Koncertzāle “Latvija”: jauna ērģeļmūzikas citadele vai Ventspils karaļvalsts greznumlieta?
7 stundas