Mobilā versija
+0.8°C
Auseklis, Gaisma
Trešdiena, 13. decembris, 2017
9. februāris, 2017
Drukāt

Laime, ka esam zem eņģeļa spārna. Saruna ar diriģentu Sigvardu Kļavu (2)

Foto: Kaspars BalamovskisFoto: Kaspars Balamovskis

"Mums šis nebūs parasts gadījums, kad aizbraucam uz kādu koncertzāli," saka Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs, diriģents Sigvards Kļava (no kreisās) pirms kora brauciena uz Vāciju. Slavenais igauņu komponists Arvo Perts latviešu mūziķiem uz Hamburgu līdzi nebrauks, taču šajās dienās bija ieradies Rīgā, lai piedalītos mēģinājumā.

Ceturtdien, 9. februārī, Elbas filharmonijas Lielajā zālē Vācijā kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un Latvijas Radio koris ar Sigvardu Kļavu pie diriģenta pults atklās garīgās mūzikas festivālu “Lux Aeterna”, atskaņojot pasaulslavenā igauņu komponista Arvo Perta izcilākos sakrālās mūzikas skaņdarbus, tostarp “Adam’s Lament”, kas Latvijas Radio korim un “Sinfonietta Rīga” atnesa pasaules atzinību – prestižo “Grammy” ierakstu balvu. Arvo Perts latviešu mūziķiem uz Hamburgu līdzi nebrauks, taču šajās dienās bija ieradies Rīgā, lai piedalītos mēģinājumā.

Kāda ir sajūta, dodoties uz Elbas koncertzāli, par kuru tik daudz jau esam dzirdējuši?

Parasti uz pilnīgi nezināmu koncertzāli brauc kā uz vietu, kurai ir sava vēsture, aura, reputācija, bet šoreiz braucam uz pilnīgi jaunu un visādā ziņā apbrīnojamu koncertzāli, kas dzimusi pašā Eiropas viducī. Pats skaistākais ir tas, ka ap šo vietu, vēl pirms tā bija atklāta, mūzikas mīļotāju vidū jau bija radusies sevišķa, sakaitēta informatīvā gaisotne, sajūta, ka tūliņ radīsies viens būtisks punkts mūzikas kultūras vēstures kartē, kurā notiks visaugstākās raudzes koncerti. Tā nemaz bieži negadās. Pasaulē jau zāles atklāj ik pa brītiņam – viena pārsteidz ar akustisko, cita – ar skatuvisko vai arhitektonisko risinājumu. Šis, cerams, būs pierādījums, ka kultūras celtne var sakustināt ne tikai kādas nācijas ierasto kārtību, bet labā nozīmē satricina visu muzikālo vidi tā, ka mēs ieraugām savai esībai citas dimensijas. Tādēļ arī mums šis nebūs parasts gadījums, kad aizbraucam uz kādu koncertzāli, visiem viss būs jauns: šajā zālē atklāsim tās pirmo festivālu, turklāt darīsim to ar Arvo Perta mūziku, kas reti ir parasti.

Preses paziņojumā par šo uzstāšanos rakstījāt: “Vienīgi žēl, ka šis gara un dvēseles templis neatrodas šeit, bet gan Vāczemē, senajā Hanzas pilsētā Hamburgā, kas savā būtībā tik radniecīga un līdzīga Rīgai.” Cik sāpīgi ikdienā izjūtat to, ka Rīgā joprojām nav koncertzāles?

Nav normāli, ka mums, mūziķiem, koncertdzīve prasa būt konkurētspējīgiem jebkurā līmenī, bet esam spiesti radīt savas muzikālās idejas vidē un vietās, kas nav paredzētas mūzikas dzimšanai. Esam ārkārtīgi priecīgi un pateicīgi, ka Latvijā ir skanīgi dievnami, kuros varam parādīt klausītājiem, cik adekvāti skan mūzika. Rīgas iedzīvotāji vispār nezina, kā skan mūzika ārpus baznīcas telpām. Tikai tad, kad klausītāji aiziet uz telpām, kur mūzika skan skaisti un pareizi, kad autors, komponists izdzird to, kā tā skan, redzam, cik milzīgs iespaids un spēks ir muzikālai valodai.

Var jau pārbaudīt, cik ilgi mūziķi var izturēt bez piemērotām telpām. Pirmkārt, sākam piekust, jo tas atņem daudz spēka. Otrkārt, pasaule brīnās par mazo Latviju, jo visās valstīs redzam mūsu mūzikas vēstnešus. Bet šie mūziķi nav pelnījuši, ka tik ļoti pārbauda viņu izturību. Mūzikai nav robežu, bet būt vajadzīgam, dzīvot, sapņot savās mājās, pie savas tautas, smelties no tās akas, kura mums ir te, tā ir dubulta, trīskārša un simtkārša nepieciešamība.

Tāpēc jautājums nav par to, ka vienā vai otrā vietā vajadzētu kaut ko izbīdīt. Jebkurš piemērs, kaut vai Latgales “Gors”, rāda, kā, uzceļot koncertzāli, mainās vide, viss reģions. Mēs vairs neskatāmies tikai no malām uz vidu, tagad vidus ļoti, ļoti skatās uz malām – tas ir milzīgi jaudīgs magnēts.

Un vēl – ja māja celta kā mūzikas templis, tā būs piestāvīgāka mūzikai nekā tad, ja mēs ietu muzejos, izstāžu zālēs vai sporta hallēs, kurās varbūt nejauši labi skan. Katrai lietai ir sava vieta un gars. Dabūt iekšā mājas garu ir vēl grūtāk nekā uzbūvēt skaistu un skanīgu ēku. Vajag izmantot tās milzīgās jaudas, kas mums šobrīd dominē mūzikas sfērā, jo mūžīgi jau tā nebūs. Grēks neizmantot šo milzīgo pacēlumu. Vai nebūtu lieliski, ja Raimonds Pauls ar Marisu Jansonu būtu varējuši sastapties tam piemērotās telpās…

Arvo Perts pērn atkal atzīts par visvairāk izpildīto dzīvo komponistu. Mums Latvijā ir daudz labu, pat izcilu komponistu, tomēr Perta līmeni neviens nav sasniedzis. Vai tas ir laika gars, kas nosaka, ko izpilda?

Pirmkārt, nevajag nevienu ne ar ko salīdzināt, jo tāda muzikāla parādība kā Arvo Perts ir milzīgas misijas sūtnis, vispārcilvēcisks fenomens, viņam nav nekādu robežu, viņš iespaidojis un pārveidojis visu pasaules muzikālo telpu. Šīs sarunas robežās neizanalizēšu, kas jāēd un jādzer, lai to spētu, un ko viņš dara citādi. Pat ja es varētu uzskaitīt kvalitātes, kas piemīt Pertam un nepiemīt citiem, tās būtu ļoti piezemētas lietas. Ja mākslu varētu izskaidrot, ja ģēniju varētu izskaidrot, ja Dievu varētu izskaidrot, tad mēs zinātu, kur jāpieštepselējas, lai radītu muzikāli “garšīgas” lietas. Tādēļ skaidras atbildes man nav, tikai milzīgā laime, ka varam būt zem eņģeļa spārna, sazvanīties, aizbraukt viens pie otra, tuvoties viņa pasaulei.

Vai jums bijis laiks iedziļināties Dziesmu svētku Noslēguma koncerta repertuārā?

Atzīšos, ka nav bijis, un taisni tāpēc, ka vēl neesmu šajā procesā aktīvi iekšā, netaisos palaist muti un teikt jelkādas – ne labas, ne sliktas – lietas. Patlaban virtuālā telpa pietiekami samaisīta ar to, ka ikviens, kuram ir kaut kādas sajūtas, tās publisko un, bieži vien pat negribot, sataisa vētru ūdensglāzē. Jāsaprot, ka cilvēki, kuri uzņēmušies šo grūto darbu, ir izturējuši konkursu, ka ideja, māksla, ko viņi cenšas iemiesot, ir ļoti trausla. Vieni kritiku pārcieš, bet citi varbūt to nespēs. Ja gribam savos svētkos iet oriģinālu ceļu, ir jāsaudzē radošais gars, kas mums, visai nācijai, ļāvis izdzīvot, bet mums biežāk gadās, ka esam pret kaut ko, nevis par. Man gan liekas, viss būs labi, jo radošā komanda šķiet ļoti nopietna un uzticīga savai tautai.

Dziesmu svētki visos laikos bijis jūtīgs un aktīvs jautājums, tas ir fenomens, kurā varēs iebāzt iekšā jebkuru patiesību – patriotismu, mākslu, tautas kustību, dziedāšanu –, tāpēc diskusijai jābūt, bet, pirmkārt, pareizā laikā, otrkārt, tā, lai cilvēki iedziļinās un tikai tad izsaka viedokli un par to tad arī atbild.

Par svarīgām lietām, kuras mūs visus vairāk vai mazāk skar, vajadzētu ļoti pārdomāti teikt jebkuru vārdu un nebaidīties teikt arī labo, jo tas palīdz šajā ļoti grūtajā darbā, kurā daudzi nepiedalās, bet tikai vērtē.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kaļva ir labākais, ka latviešiem ir.

Draugiem Facebook Twitter Google+