Latvija atvilka atpakaļ. Saruna ar dziedātāju Kristīnu Zaharovu 0
Raimonda Paula un Jāņa Petera skaistākais kopdarbs “Māsa Kerija”, kas šogad atzīmēs 40 gadus kopš pirmās tikšanās ar skatītājiem, režisora Valda Lūriņa un horeogrāfa Alberta Kivlenieka tandēmā pārtop jaunā iestudējumā.
…Kerija ir mana skaistākā loma, centīšos tajā ielikt visu radošajā dzīvē apgūto, saka galvenās varones atveidotāja dziedātāja Kristīna Zaharova, kura mūs ievedīs Jāņa Petera piedāvātajā dzīves karnevālā.
Pats Pauls kautrīgi atzīst, ka tas ir viens no viņa mūža labākajiem darbiem, bet Jānis Peters, atceroties gatavošanos 1979. gada pirmizrādei Operetes teātrī, sacījis: “Pauls toreiz dzīvoja tikai šai jaunajai mīlestībai – nabaga amerikāņu meitenei, kurai vēlāk būs lemts kļūt par zvaigzni. Varbūt viņš ar šo darbu aizrāvās tādēļ, ka juta kādas paralēles savai dzīvei?…” Tagad Keriju dziedās Kristīna.
Kaut arī pagājuši desmit gadi, taču mūzikas cienītāji joprojām atceras unikālo gadījumu, kad 2009. gadā Eirovīzijas nacionālajā konkursā kā Īrijā, tā Latvijā piedalījās viena un tā pati dziedātāja – Kristīna Zaharova. Un abos konkursos palika otrajā vietā.
Uz Eirovīziju aizbrauca citi. Bet viņa nākamajā gadā devās uz Maskavu, kur aizvadītie septiņi gadi bijusi laba dzīves skola. Pērn Kristīnu dzirdējām Eduarda Rozenštrauha simtgades jubilejas koncertprogrammā “Bij’ vasara toreiz tik zaiga”.
Māksliniece redzama kā viena no dziedošajiem aktieriem iestudējumā “Džeina Eira” Daugavpils teātrī, kur ir ārštata aktrise. Bet citādi – pati sava laika un radošās dzīves noteicēja. Tieši tas, ko vienmēr esmu vēlējusies, viņa saka.
Esat dzimusi Baltkrievijā…
Vectēvam, armijas cilvēkam, dienot sanāca daudz ceļot pa pasauli, desmit gadus dzīvoja Vācijā, pēc tam Habarovskas novadā Komsomoļskā pie Amūras, tad Kaļiņingradā. Nav brīnums, ka manai mammai padomju laikos šķita nieka lieta braukt mācīties par vieglās rūpniecības inženieri tehnologu uz Baltkrieviju. Viņa vēl bija trešajā kursā, kad pieteicos es.
Un mani, pavisam vēl zīdainīti, atsūtīja uz vecvecāku laukiem netālu no Alūksnes.
Kā smejos, manai vecmāmiņai Marutai ar lielo saimniecību meža ielokā, lopiem un knēveli sākās otrā jaunība! Bet mana mamma kļuva par labu šuvēju, darināja arī man kostīmus skatuvei.
Tad jau jūsu skaistie skatuves tērpi arī mammas šūti?
O, nē, mamma jau desmit gadus kā Anglijā, tur arī māsa un māsīca, mammas brālis, vienīgi vecvecāki joprojām Alūksnē. Mamma man tērpus šuva skolas un cāļu laikā. Konkursu “Cālis” sākumā vadīja Zigfrīds Muktupāvels. Pēc daudziem gadiem, mums abiem uzstājoties uz vienas skatuves, jutos ļoti saviļņojoši.
Tagad tērpus pērku gatavus vai pasūtu šuvējai, viens no pēdējiem bija zīmola “Mayra” darinājums. Ģērbu vajadzēja tūrei pa Latvijas baznīcām kopā ar Valtu Pūci, Raimondu Ozolu un Mārtiņu Ruski. Tērps bija ļoti praktisks, vēsā baznīcā varēja uzvilkt kaut ko siltāku apakšā, reizē izskatoties skaisti un solīdi.
Vēl atceros, vecmamma daudz lasīja priekšā, es viņas lasītās grāmatas zināju no galvas.
Vectēvs ciemiņiem lepojās – posmotrite, vnučka čitajet (paskatieties, mazmeitiņa lasa).
Vectētiņš pēc tautības krievs, bet vecmamma Maruta latviete. Es augu latviskā vidē – bērnudārzā, mūzikas skolā. Ģimenē gan pārsvarā runājam krieviski, arī ar mammu, bet ar vecomammu un mammas brāļa sievu latvieti šad tad latviski. Vectēva lepnumu varēja saprast – kurš trīsgadīgs bērns gan lasa! Taču es jau pēc bildēm visu zināju no galvas…
Tad jau droši vien vēlāk esat lasījusi arī slaveno Teodora Dreizera romānu “Māsa Kerija”, šo stāstu par jaunu meiteni, kas dodas uz lielpilsētu ar sapni kļūt par aktrisi.
Ja godīgi, romānu lasījusi neesmu, bet stāstu zinu. Esmu redzējusi filmu, arī Nacionālajā teātrī pirms desmit gadiem iestudēto izrādi. Iedvesmojos arī no divdesmitā gadsimta slaveno sieviešu biogrāfijām, viņu dzīves ceļiem, jo Kerija ir vārds, kas raksturo meitenes, kuras sapņo kļūt par aktrisēm, skatuves māksliniecēm, ir cerību pilnas un kaut kādā mērā naivas.
Režisors Valdis Lūriņš sacījis, ka Kerijas tēma būs aktuāla vienmēr. Jo vienmēr nāks jauni mākslinieki, kuri piedzīvos skaudro dzīves realitāti, kas skar katru radošu cilvēku – ko darīt ar dzīvi un kā iemīlēt tos, kas tevi nomētā ar akmeņiem…
Man gan dzīvē veicies. Līdzās allaž bijuši labi cilvēki. Kad devos uz meistarklasēm Maskavā pie vokālās pedagoģes Ludmilas Afanasjevas, pasniedzēja ieminējās – nevēlies pamēģināt spēkus, stājoties GITIS? Mani uzreiz no pirmās pārbaudes tūres – bet bija vēl otrā un trešā! – paņēma uz konkursu.
Augstskolā tiku ļoti pārliecinoši, trešajā kursā mani pārcēla budžeta grupā. Paldies M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātra aktrisei Jeļenai Sigovai, ka palīdzēja sagatavot eksāmeniem prozu. Nav viegli iemācīties A4 lapu no galvas!
Bijām eksperimentālais aktieru un režisoru 45 jauniešu kurss. No Rīgas vēl viena meitene, Maskavā jau iedzīvojusies, bet es tikko atbraukusi. Šoks! Temps, burzma, šķiet, divdesmit četru stundu nepietiek, lai kaut kur nokļūtu.
Ja šajā vāveres ritenī netiec līdzi, jūties kā izmests no ātrvilciena.
Daži skaistumsaloni atvērti pat naktī. Tajos tādi paši sava darba fanātiķi kā mākslinieki. Man arī tādam nakts cilvēkam vilinoši.
Tiku štatā “Teatrium” pie Terēzas Durovas, kura nāk no slavenas cirka mākslinieku dinastijas. Krāšņi kostīmi, dzīvais orķestris. Pasakā “Apburtā princese…” spēlēju ļauno feju, “Mauglī” vilceni. Fantastiska pieredze. Taču – vīzas, darba atļaujas…
Lai strādātu valsts teātrī Krievijā, man kā Latvijas pilsonei bija jāsaskaras ar lielu birokrātiju.
Bet atteikties no Latvijas pilsonības nevēlējos. Turklāt tajā laikā biju paceļojusi gan Amerikā, gan Madagaskarā, pasē vairs nebija vietas nevienam zīmodziņam, esmu to veco pasi saglabājusi piemiņai.
Kārtējo reizi izkāpusi no vilciena uz perona Maskavā, sapratu, ka… vēlos atpakaļ uz Rīgu. Klikšķis notika 2017. gadā. Kaut arī man Maskavā bija darbs, skaistas lomas, veidojās karjera. Varbūt septiņi gadi ir zināms cikls, pēc kura gribas pārmaiņas.
Bet kā nu tā – uzreiz uz Maskavu?
Protams, vispirms bija Alūksnes mūzikas skola, klavieres, vijole, kordiriģēšana, dziedāšana. Ar ekonomiku un kultūras menedžmentu saistītā augstskolā jau biju studējusi divus gadus, man pat nebija prātā kaut kur braukt, bet… arvien atausa piecpadsmit gadu vecumā redzēts sapnis: skatoties caur logu Torņa ielā, nevis Alūksnes baltie bērzi, bet gan Kremlis (smejas), kā šodien atceros…
Pag, varbūt vectēvs kaut kad bija uz Maskavu aizvedis!
Nopietni, jā! Pirmoreiz, kad man bija tikai desmit gadu, devāmies uz televīzijas konkursu “Rīta zvaigzne” . Vectēvs pirmais manī pamanīja aktierisko dzirksti, veda pie pirmajiem pedagogiem. Ļoti daudz manī ieguldījis spēku un enerģiju.
Kad biju pavisam maziņa, mūsu laukos kartupeļu talkā man nebija bail desmitiem cilvēku priekšā uzkāpt uz suņu būdas un dziedāt. Pusaudža gados parādās kompleksi, bet galvenais nezaudēt bērnu sevī. Skatuvei ļoti būtiska iekšējā brīvība. Tikai tad vari pacelties spārnos.
Arī Maskavā dziedājāt Paula mūziku.
Pēc GITIS absolvēšanas trīs gadus strādāju Mūziklu teātrī, kura mākslinieciskais vadītājs ir Mihails Švidkojs, bijušais Krievijas kultūras ministrs. Tajā laikā tur iestudēja muzikālu izrādi “Viss par Pelnrušķīti” ar Raimonda Paula mūziku.
Spēlēju ansamblī peli, puiku vīriešu kostīmā. Raksturloma vīrieša plastikā, tāds mazliet Čaplins biju. Jau pirms Maskavas dažādos koncertos uzstājos kopā ar Raimondu Paulu un Maskavas laikā braucu uz Rīgu, piedalījos Raimonda Paula un Guntara Rača tūrē “Nekur nav tik labi kā mājās”.
Pērn maijā Siguldas kultūras centra “Siguldas devons” atklāšanas koncertā dziedāju “Lapas dzeltenās” un citas Maestro populārākās dziesmas. Paulam ir fascinējošs humors, reti ko tieši acīs sacīs nopietni, biežāk caur joku. Siguldā pēc koncerta pienāca, apņēma ap pleciem un tā vienkārši noteica: labi nodziedājāt. Tas no Maestro liels kompliments.
Kristīna Zaharova
Dzimusi 1989. g. 27. maijā Vitebskā, Baltkrievijā
Dziedošā aktrise, estrādes māksliniece
2014. gadā absolvējusi Krievijas Teātra mākslas universitāti (GITIS) Maskavā
Konkursu “Latvijas talants” un “Zvaigžņu lietus” laureāte
Mūzikas un dejas izrāde “Māsa Kerija”
Pirmizrāde 16. februārī kultūras centrā “Siguldas devons”
Ogres Kultūras centrā (17.02.), Ādažu Kultūras centrā (22.02.), Liepājā, OC Rožu zālē (23.02.), Vidzemes koncertzālē “Cēsis” (24.02.), Valmieras Kultūras centrā (1.03.), Jelgavas kultūras namā (2.03.), Rīgā, VEF Kultūras pilī (3.03.), Alūksnes Kultūras centrā (9.03.), Latgales vēstniecībā “Gors” (10.03.), Krustpils kultūras namā (16.03.), Madonas kultūras namā (17.03.).
Iestudē “Producentu Grupa 7”. Horeogrāfs – Alberts Kivlenieks, scenogrāfs – Egils Kupčs, tērpu māksliniece – Ilze Kaša, muzikālais aranžētājs – Kristaps Krievkalns. Galvenajās lomās Kristīna Zaharova, Rihards Lepers un Normunds Rutulis.
