Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. septembris, 2016
Drukāt

Ar šoka doktrīnas pēcgaršu. Saruna ar Jāni Balodi un Valteru Sīli

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kopš “Dirty Deal Teatro” iestudētā uzveduma “Visi mani prezidenti” ar brīnišķīgu Madaras Botmanes iejušanos Vairas Vīķes-Freibergas tēlā šā teātra dramaturgs Jānis Balodis un Nacionālā teātra režisors Valters Sīlis kļuvuši par atpazīstamu politiskā teātra tandēmu. Sadarbībā tapušas izrādes “Nacionālais attīstības plānas”, “Mārupīte” – “Dirty Deal teatro”, “Pieaugušie” Nacionālajā teātrī, “Barikādes” Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī un “Mežainis” Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī.

Rīt Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādes priekškaru vērs abu kopīgi radītais “Veiksmes stāsts” Valtera Sīļa režijā.

… Iekšzemes kopprodukta kritums – 18%, bezdarbs – 20%, jāaizņemas 7,5 miljardi. Bankrots? Devalvācija? Pilnīgi visi braucam prom? Nē. Dombrov­skis! Dombrovskis un ne tikai viņš, kuram pateicoties iekšzemes kopprodukts pieaug, bezdarbs samazinās un visus 7,5 miljardus iztērēt arī nevajag. Veiksmes stāsts? Bet varbūt jāpameklē cits īpašības vārds? Tā teātris ieskicē Baloža un Sīļa jaundarbu.

– Ar ko sākās “Veiksmes stāsts”?

Valters Sīlis: – 2009. gadā kāds poļu režisors sarunā man ieminējās, ka lasījis Naomi Kleina grāmatu “Šoka doktrīna”. Tajā stāstīts, ka kapitālisms ar diktatūru patiesībā nekad nav bijuši lielā konfliktā. Čīlē ienākuši amerikāņu supermārketi ar īpašām telpām, kur savus pretiniekus vari sagūstīt un pat spīdzināt. Grāmatā esot runa par krīzēm, kad patiesībā tiek veiktas reformas, kas vienai sabiedrības daļai ir absolūti neizdevīgas. Tādas, lai vinnētu lielie kapitāli un lielās korporācijas, lai valsts ietekme uz ekonomikas procesiem kļūtu arvien mazāka un bizness arvien deregulētāks. Rezultāts redzams, piemēram, Brazīlijā, kuru, pateicoties olimpi­ādei, iepazinām kā vienu no nevienlīdzīgākajām valstīm pasaulē. Par tādu tā kļuva tieši šādu reformu un “jumta” dēļ – tas par tām cīnījās septiņdesmitajos. Pašam lasot Kleina grāmatu, ik pa brīdim radās sajūta, ka daži scenāriji ļoti līdzīgi procesiem Latvijā.

– Un tad sekoja zvans Jānim Balodim?

– Jau iepriekš bijām runājuši, ka varētu ko kopīgu veidot Nacionālajā teātrī. Jautāju – vai esi gatavs atkal līst ne pašā gaišākajā tematā? Jo, protams, dramaturgam, režisoram un teātrim ir iespējams izvēlēties arī daudz patīkamākas tēmas.

– Jūs abus jau gandrīz gribas saukt par tādiem kā huligāniem teātrī. Nacionālajā teātrī tevis producētajā “Eirovīzijā” visai skarbi smējās par velkomistiem.

– Nē, drīzāk ir tik daudz fervelistu (prom raidītāju jeb labas taciņas vēlētāju. – V. K.), ka man šķiet būtiski šajā jautājumā būt opozīcijā. Un tas smaids no skatuves drīzāk pretējā virzienā…

Armandam Strazdam bija brīnišķīgs komentārs – varbūt mūsu politiķi tik ļoti baidās no imigrantiem, no tiem septiņsimt cilvēkiem, tikai tādēļ, ka tas parādītu, cik briesmīgi dzīvo nabadzīgākie Latvijā. Ak, cik negodīgi bēgļiem maksāt pabalstus, kas lielāki par iztikas minimumu! Bet patiesībā – cik negodīga ir situācija mūsu valstī, kādā dzīvo lielākā sabiedrības daļa. Un, kā tagad redzams, liela daļa bēgļu Latviju atstāj. Kad Lielbritānijā notika “Brexit”, “Panorāmā” rādīja Anglijas latviešus, kuri – varbūt tā bija īpaša selekcija viņu atlasē, to mēs nezinām – bija par izstāšanos no Eiropas Savienības. Jo – ak, šie briesmīgie imigranti! Nu izrādās, ka necilvēcība un šovinisms izpaužas attieksmē pret viņiem pašiem. Un vai mūsējie turp aizbraukušie nav tādi paši imigranti kā šeit no kara skartajām zemēm atbēgušie?

Jānis Balodis: – Sarakstos ar meiteni, kura dzīvo Sīrijā. Viņas māju vairs nav, sabombardēja. Kad pēc dažām dienām viņa aizgāja pēc atlikušajām mantām, tās bija nozagtas… Cilvēkiem tur nav īsti no kā dzīvot. Taču, neskatoties uz visām šausmām, meitene pagājušajā nedēļā dabūja bakalaura grādu. Ja ārā plosās šausmas, ir tikai normāli, ka cilvēki meklē iespēju doties citur. Vai mēs paši rīkotos citādi? Neiztur kritiku arī tādi argumenti – tad pie mums te būs Nica, Parīze… Ļoti atšķiras dažādu Eiropas valstu pieredze attieksmē pret iebraucējiem. Francijas politika, maigi izsakoties, līdz šim bijusi ļoti…

V. Sīlis: – Bet tas nav nekāds attaisnojums teroram.

J. Balodis: – Protams! Bet esmu lasījis melnādaina, pasaulē pazīstama Lielbritānijā dzīvojoša futbolista izteikumu – saņēmu labu piedāvājumu Francijā, bet nevaru izturēt, kad stadionā tevi apsaukā, līdzko esi spēris kāju uz laukuma. Lielbritānijā varbūt ir ilgāka dažādu mentalitāšu kopā sadzīvošanas pieredze, taču uz ielām, lai cik tas neparasti mums liktos, ir plakāti, kas aicina būt saprotošiem, iecietīgiem citam pret citu, aicinājumi veidot labāku sabiedrību.

V. Sīlis: – “Veiksmes stāstā” gan vairāk runājam par to, kā noturēt savus cilvēkus savā valstī. Izrādē pētām divas šoka terapijas – vienu 90. gadu sākumā un “griešanu” Dombrovska laikā. Kāpēc mums kā sabiedrībai uzgrūž vainu, pārmet lietas, par kurām neesam atbildīgi? Kur ir amatpersonu privātā atbildība? Protams, ir cilvēki ar nepārtrauktu vēlmi kaut ko dabūt sev, sev, sev, bet liela daļa pie varas esošo domā, kā valstij būtu labāk. Tikai viņi varbūt kaut kā biežāk sastop nevis tos, kas skaita santīmus veikalā “Maxima”, bet strādā bankās, un tad jau iepērkas citos veikalos.

Filmā “4. maija republika” Godmanis brīnās: turīgākajiem bijuši tik mazi nodokļi, kāpēc valstij tas nav atmaksājies? Pazīstu cilvēku, kurš ir konsultants bagātniekiem jautājumos, kā tērēt viņu miljonus.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+