Mobilā versija
Brīdinājums +11.5°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
19. septembris, 2017
Drukāt

Katru dienu pazūd kāds bērns. Saruna ar JRT aktieri Andri Keišu (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kinofestivāls “Baltijas Pērle”, kas jau 24 gadus notiek septembrī, šogad festivāla programmai var pamatoti piešķirt nosaukumu “Leģendas”, jo tieši šai kategorijai ir piederīgas gan kino personības, kas viesosies festivālā, gan daudzu filmu tēmas. Viena no pirmajām pieteiktajām leģendām ir kinorežisors Andrejs Zvjagincevs, kurš ieradīsies Rīgā 23. septembrī ar Kannu festivāla žūrijas balvu ieguvušo filmu “Nemīlestība”, kurā vienā no galvenajām lomām ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs.

– Kā jūs nokļuvāt filmā pie Zvjaginceva?
Andris Keišs: – Andrejs Zvjagincevs noskatījās Jura Poškus filmu “Kolka Cool”, kas gan viņaprāt, gan manuprāt ir brīnišķīgs mākslas darbs, un iedvesmojās no mana aktierveikuma. Un tā viendien atskanēja zvans no Krievijas ar uzaicinājumu piedalīties filmā. Mūsu pirmā tikšanās gan bija saistībā ar filmu “Leviatāns”, kas stāsta par ģimenes īpašumu zaudējušu cilvēku Krievijā, jo varas vertikāle tajā valstī ir tāda, kāda ir. Taču kino provēs atklājās, ka īsti sava aktieriskā rakstura un ārienes dēļ galvenajai lomai īsti neatbilstu. Zvjagincevs ir ļoti skrupulozs režisors, kurš “uztaisa” filmu jau pirms tās uzņemšanas, novēršot jebkuru risku. Un kino ir tāda māksla, kur kamera pienāk ārkārtīgi tuvu. Un, ja kāda nianse aktierī un viņa tēlotā varonī nesakrīt, rezultāts nebūs labs.

– Zvjagincevs nosaka smagas diagnozes Krievijas tagadnei…
– No Zvjaginceva esmu redzējis visu, viņš ir lielisks režisors, ar, manā skatījumā, diviem daiļrades posmiem. Pirmais iezīmējas ar divām viena rokraksta filmām “Atgriešanās” un “Izraidīšana”. Un tad sākas it kā sadzīviskāka satura filmu posms, kuru raksturo, piemēram, lente “Jeļena”, satriecoši laba filma, bet “Nemīlestība” ir visspēcīgākā.

Ieskicējot filmas sižetu – ģimene šķiras, jo vīrs un sieva vairs nevar ciest viens otru. Bet viņi ir normāli cilvēki, kuriem sākušās jaunas attiecības. Filma sākas ar šķietami absolūti ikdienišķu situāciju, kura būtībā tāda nemaz nav. Ģimenei, kura ir uz iziršanas robežas, pazūd bērns. Traģiski. Bet, lai cik baisi tas izklausītos, patiesībā katru dienu un ne vien bijušajā postpadomju telpā, bet viscaur kādā ģimenē pazūd bērns. Kā mums Latvijā nesen pazuda mazais Ivans. Nu kā autobusā var iekāpt puika viens pats un nevienam pieaugušajam tas nešķiet vismaz dīvaini? Viņš izkāpj kaut kur mežmalā, un arī tas nevienu nemulsina. Nu, kas tā par sabiedrību ar tik augstu līdzpilsoņu vienaldzības slieksni? Lūk, par to arī ir filma. Darbu skatoties, pamazām redzi un jūti, kā filmas varoņi arvien mazāk sarunājas, starp viņiem izaug klusēšanas siena. Un ikdienišķi neikdienišķā situācija pāraug pavisam citā vertikālē.

Pilnajā intervijā ar aktieri, kura lasāma 19. septembra “Kultūrzīmēs” un e-izdevumā, uzzināsiet arī, kā Andris Keišs jutās uz Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja un kādēļ viņš netiek vaļā no Vējoņa runasveida.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Apsveicu Keišu ar panākumiem!

  2. filmu raksturo kā krievijas DIAGNOZI un te arī viņi dzīvo tā, kā uz mēslu kaudzes ar mēslu dzīvesveidu
    filma ļoti nepatīkama

  3. neviens neaicina, tāpēc liek kolorado vabolēm p…………………tikai jau čangalīts

  4. Keišs, Jūs tāds gudrs, kapēc vēl ne esat Hollywoodā ?

Draugiem Facebook Twitter Google+