Viņu izvēle ir mūsu brīvība. Saruna ar “Sarkanā meža” producenti Artu Ģigu 0
“Mūsu stāsts ir par vienkāršu cilvēku izvēli, ko darīt ar savu dzīvi neticami sarežģītos apstākļos,” par jauno Latvijas Televīzijas daudzsēriju filmu “Sarkanais mežs” saka producente Arta Ģiga.
“Šobrīd, kad pasaulē atkal krīt ja ne gluži dzelzs, bet teflona priekškars, filma, manuprāt, izskan sevišķi aktuāli. Baltiešiem ir īpaša vēsturiska pieredze, kā darbojas lielvaras. Un, cerams, skaidrāks redzējums, kā procesi var attīstīties. Tāpēc mūsu šodienas izvēles ir tikpat svarīgas kā filmā attēlotajā laikā,” uzsver Arta Ģiga.
“Sarkanais mežs” ir līdz šim lielākais projekts, kurā esat darbojusies kā producente. Kādi bija divi filmas tapšanas gadi?
Man visu filmēšanas periodu bija bail. Un joprojām ir. Kā ar to visu varēsim tikt līdz galam. Un tikt labi galā. Tu vienkārši lec un ceri, ka nokritīsi uz kājām. Montējot filmu, izrēķinājām, ka vienu sēriju esam uzfilmējuši vidēji četrās dienās. Tas ir ļoti ātri. Skatītāji redzēs, ka arī ļoti labi – tur nav haltūras.
Ir epizodes, par kurām esmu absolūti lepna, piemēram, trešajā sērijā, kur filmēts īstā lidlaukā, kas darbojas.
Lai mēs varētu filmēt, nobloķēts skrejceļš, ieslēgtas visas gaismas, neviena nav. Kadrā atrodas īpaši sameklēts septiņdesmit gadus vecs daimlers ar stūri labajā pusē.
Tam līdzās aktieris un Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba, kurš spēlē reālu personu – latviešu lidotāju Rūdolfu Silarāju. Viņš strādāja britu izlūkdienestā MI-6, baltiešu sekcijā, un nodarbojās ar baltiešu aģentu vervēšanu, apmācību un sūtīšanu uz operācijas vietu. Šo kadru vainago brīnišķīgs saulriets, skanot komponista un Nacionālās operas un baleta direktora Zigmara Liepiņa mūzikai.
Pētot laikmetu, esat tikušies ar vēl dzīvajiem mežabrāļiem un mežameitām.
Par maz esam tikušies. Bijām ciemos pie Ernesta Rudzrogas, viņu sameklēja Jēkabs Reinis, filmas galvenās lomas – bijušā leģionāra Vitolda Reķa – atveidotājs. Sirmajam vīram šogad apritēs jau 90.
Rudzroga nebija partizānos pārāk ilgi, viņam ir ļoti labas atmiņas par šo laiku.
Un viņš vispār ir tik priecīgs cilvēks! Rudzroga mums iemācīja pāris triku. Pirmais – kā liet uz zābakiem terpentīnu, lai suņi nevarētu pēdas saost. Otrs – kā neitralizēt ienaidnieku. Reiz, uzbrūkot milicijas iecirknim, iedzinuši miličus skapī, aizvēruši un skapi apgāzuši uz mutes. Abi šie gājieni redzami filmā.
Vēl tikāmies ar Mihalīnu Supi, kuras stāsts iekļauts Sanitas Reinsones grāmatā “Meža meitas”. To arī izmantojām kā avotu. Mihalīna ir Pētera Supes, Ziemeļlatvijas nacionālās partizānu vienības vadītāja, māsa, kopā viņi ģimenē bija septiņi bērni.
Mihalīnas vecākus nošāva, Mihalīna iebēga mežā, bet vēl viena māsa, jaunākā, palika ārpusē. Un to jaunāko māsu čeka salauza. Tāpēc ka viņai bija jāiet atpazīt vispirms vecāku un pēc tam vēl vienas savas māsas līķi. Tad čekisti viņu spieda nodot Mihalīnu. Un Mihalīnu izsūtīja uz Sibīriju.
Mēs satikāmies ar sirmgalvi pansionātā Bauskā, viņa joprojām to visu atceras. Un ir piedevusi savai māsai. Kādā brīdī, kad, klausoties šo satriecošo stāstu, jau bijām uz emocionāli trauslas robežas, viņa piepeši sāka dziedāt Latvijas himnu. Tas bija neaprakstāmi. Jēkabs to piedzīvoja, un viņš ar šā mirkļa apziņu iet cauri filmai.
Vai, jūsuprāt, mūsu sabiedrības zināšanas un izpratne par nacionālās pretošanās kustību atbilst šā laikmeta sarežģītībai un nozīmīgumam Latvijas vēsturē?
Noteikti ne. Padomju laiku filmās mežabrāļus rādīja kā bandītus, kas tikai aplaupa mierīgos iedzīvotājus un uzbrūk pastniekiem. Daļēji, protams, tā ir taisnība, jo, desmit gadus dzīvojot mežā, kaut kas viņiem bija jāēd, no kaut kā bija jāpārtiek.
Un mēs, prasīgie latvieši, šodien nez kāpēc iedomājamies, ka tiem brīvības cīnītājiem bija jābūt tikai tīriem, baltiem, pūkainiem.
Neviens tāds nav! Nevar gadiem ilgi nosēdēt mežā un nenoraut nevienu puķīti un neapēst nevienu meža zvēriņu. Liela daļa no viņiem palika traki, jo visu laiku esi spiests slēpties, uz kaut ko ceri. Un tad nolaižas “dzelzs priekškars”, tavas cerības pazūd. Pavisam. Jāspēj iztēloties, kā izmainās viņu psihe.
Filmu veidojot, uzdūrāties arī kādam īstam atklājumam?
Atklājumam ne, bet plašāku, dimensionālāku priekšstatu par atainoto un laikmetu gan ieguvām. Pamatā par šo periodu zinām no VDK materiāliem, jo briti nav savus arhīvus atvēruši. Bet, pētot dažādus avotus, piemēram, Toma Bauera grāmatu “Red Web” (“Sarkanais tīkls” – tulk. no angļu val.) vai Anšlava Eglīša rakstīto, radās sajūta, ka “Jungle” bija tikai piesegoperācija vai upurēta operācija kaut kam citam, vērienīgākam. To mēs nezinām. Te vēl ir ko pētīt un pētīt.
Filmā ir epizode, kurā varoņi spriež, ka latviešiem vajadzētu uzzināt, kas tur īsti ir ar to atombumbu. No šodienas viedokļa varētu šķist – nu kā gan viņi, mežā sēžot, to varētu uzzināt? Bet kinovalodā esam mēģinājuši izteikt, ka laiki bija ļoti nestabili un britu un amerikāņu dienesti interesējās par jebkuru informāciju.
Ne jau tā, ka aģents tiešā veidā skaidroja, vai netiek izgatavota atombumba. Nē. Bet viņš var izpētīt, vai kaut kur netiek ievesti īpaši apmācīti cilvēki, vai, piemēram, sakņu bāzes aizsegā neveido kādu slepenu ražotni. Tas bija reāli iespējams.
Ko jūs atbildētu tiem, kas šodien paziņo, ka nacionālo partizānu cīņa bija bezcerīga?
Nacionālo partizānu cīņa bija bruņota sacelšanās vairāk nekā desmit gadu garumā. Tas sagrauj jebkuru argumentu, ka Latvija padevās padomju okupācijai brīvprātīgi, bez neviena šāviena.
Filmā spēlē daudz jauno un talantīgo. Vai kāds pēc “Sarkanā meža” “pamodīsies slavens”?
Jēkabs Reinis noteikti to būs pelnījis. Bet daudzi ir labi. Ļoti grūta, taču brīnišķīga loma ir Jānim Znotiņam, arī Oskaram Vīksnem.
Kad meklējām aktierus galvenajām lomām, secinājām, ka šajā ap/pēc trīsdesmit gadu veco aktieru paaudzē ir daudz lielisku puišu.
Uz Vitolda Reķa lomu mēģinājām arī Kasparu Zāli, Jāni Vimbu, Tomu Liepājnieku. Viņi visi to varēja nospēlēt. Bet tika pie citām lomām, kurās arī ir lieliski.
Vai, jūsuprāt, filmā izdevies radīt laikmeta atmosfēru, stilistiku?
Ir izdevies, jā. Kā, tas ir vienkārši neticami. Tāpēc ka grūtību, kas jāpārvar, bija ļoti daudz. Ko jūs iztēlotos, ja scenārijā lasītu “pamesta māja”?
Nu, tādu pusgraustu, ar tukšām logu ailām…
Precīzi. Taču domāta ir atstāta māja. Tāda, no kuras tikko aizgājuši cilvēki, bet viņu klātbūtne vēl nojaušama. Es vienu atbilstošu biju atradusi, dabūjām atļauju filmēt, bet te operators saka – man tas jumts nepatīk. Nevar kaut ko citu dabūt? Un mēs ar režisora asistentu “uz dullo” braucam Ogres virzienā meklēt.
Pa to laiku uz filmēšanas laukumu atbraucis viens mans draugs. Un viņam stāsta, ka mēs meklējam tādu māju. Viņš saka – man ir! Tik tiešām, brīnišķīgā kinematogrāfiskā vietā Engurē atrodas tieši tāda māja, kā vajag. To mēs redzēsim piektajā sērijā.
Filmas tērpu māksliniece Evija Džonsone teikusi, ka šis ir lielākais un grūtākais projekts, kāds viņai bijis. Vajadzēja būt gatavai uz visu jebkurā mirklī. Daļa scenārija tapa filmēšanas gaitā, skrējienā. Kad varoņi sāk dzīvot, viņi jau paši sāk diktēt, kam turpmāk jābūt. Vienā brīdī parādās, piemēram, bērnunams. Un bērniem jābūt atbilstoši saģērbtiem. Kā arī bija. Visu cieņu.
Īpaši jāpiemin grima mākslinieču darbs. Kādā epizodē Jēkaba varonis Vitolds, jau būdams mežā, skujas ar bārdas nazi. Higiēna bija ļoti svarīga, lai mežabrāļi uzturētu sevi pie kārtības, tas nozīmēja, nenolaisties un nepalaisties.
Tagad daudziem vīriešiem ir moderna maza bārdiņa, bet kadrā visi bija gludi skūti. Bija gadījumi, kad kāds uz masu skatiem aicinātais negribēja šķirties no bārdas, tad nekā, nevarēja piedalīties. Protams, visiem vīriešiem vajadzēja arī boksa frizūras. To Ilze Trumpe un viņas brīnišķīgā komanda vienmēr nodrošināja.
Sieviešu tēlu filmā ir ļoti maz, un kostīma un grima mākslinieces centās, lai aktrises vienmēr izskatītos lieliski.
Pirmoreiz spēlfilmā atainota arī latviešu emigrācijas dzīve pēc Otrā pasaules kara.
Filmas darbība sākas iedomātā pilsētā, Blekdaunā. Tās prototips ir Koventrija Anglijā, kurp devās latvieši un strādāja vienkāršus darbus. Cilvēkiem, kas bija tikuši ārā no filtrācijas nometnēm Vācijā un Beļģijā, Anglija bija pirmais solis uz savas dzīves sakārtošanu. Daļa no viņiem cerēja izceļot uz ASV un sākt jaunu dzīvi tur.
Vēl pirmo reizi filmā ir parādīts vēsturiskais fakts, kā rīkojās VDK nodaļa cīņai ar bandītismu. Kad nošāva partizānus, viņu līķus nometa labi redzamā vietā. Un gaidīja, ka cilvēki nāks un skatīsies, meklējot savus tuviniekus. Daudzus pēc tam saņēma ciet par sakariem ar bandītiem.
Vizītkarte
Arta Ģiga
Vairāk pazīstamā kā žurnāliste
Svētdienas vakara raidījuma “Nekā personīga” režisore un redaktore
Līdztekus žurnālistikai nodarbojas ar kino producēšanu
Viens no projektiem – LTV seriāls “Māja pie ezera”
Uzziņa
Daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”
2017. gadā uzvarēja LTV izsludinātajā simtgades seriāla projektu konkursā
Idejas autors, režisors un filmas mākslinieks Normunds Pucis
Filmas pamatā patiesi notikumi – kā Latvijā 1949. gadā norisinājās angļu izlūkdienesta operācija ar kodēto nosaukumu “Jungle”
Lomās – Jēkabs Reinis, Agnese Cīrule, Dainis Grūbe, Jānis Vimba, Uldis Dumpis, Aurēlija Anužīte, Elīna Vaska, Uldis Anže, Juris Žagars, Juris Kalniņš, Kaspars Gods, Imants Strads u. c.
Filmu producē SIA “Red Dot Media”
Skatāma sestdienās plkst. 21.25 LTV1 un REPLAY.lv
