Kultūra
Literatūra

“Latvieši lasa somus kopīgo emociju dēļ.” Saruna ar somu rakstnieci Rītu Jālonenu0


Rīta Jalonena: “Es neprotu domāt par literatūru kontinentāli vai teritoriāli. Literatūra ir universāla.”
Rīta Jalonena: “Es neprotu domāt par literatūru kontinentāli vai teritoriāli. Literatūra ir universāla.”
Publicitātes foto

Rīta Jalonena (Riitta Jalonen, 1954) ir somu rakstniece, kuras darbi tulkoti nu jau 15 valodās. Jalonena savu pirmo romānu “Enkeliyöt” (“Eņģeļa naktis”) sarakstījusi 1990. gadā un tajā pašā laikā kļuvusi par neatkarīgu autori. Darbojusies arī žurnālistikā, strādājusi par pasniedzēju mākslās.

Pašlaik Jalonenas sarakstīto darbu skaitā ir 12 romāni un astoņas grāmatas bērniem. Drīzumā “Jāņa Rozes apgādā” nāks klajā viņas romāna “Skaidrums” (Kirkkaus, 2016) tulkojums no somu valodas Maimas Grīnbergas izpildījumā. Romāns ir bijis nominēts prestižajai Runeberga balvai (2006).

Grāmatas pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas (Janet Frame, 1924–2004) dzīves posms līdz 1963. gadam. Aplamas diagnozes dēļ viņai nācās daudzus gadus pavadīt Jaunzēlandes psihiatriskajās slimnīcās, un no lobotomijas viņu paglāba tikai balva, kas tika piešķirta viņas debijas darbam.

Taču romāns “Skaidrums” nav biogrāfija. Rītas Jalonenas darbs vēstī par mākslas spēku un to, kā literatūra, valoda un vārdi var izglābt no nāves un atdot gandrīz jau zaudētu dzīvi.

– Jūs esat sarakstījusi tik daudzas grāmatas – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Iespējams, jūs zināt atbildi uz jautājumu: kas veido radošumu?

R. Jalonena: – Pieaugušais “es” grāmatas raksta caur agrīnās pieredzes prizmu. Manā rakstīšanas procesā vienmēr piedalās zemapziņa. Tā uzlādē rakstīšanas brīža emocionālo stāvokli ar agrākajām, ķermeņa un psihes arhīvā saglabātajām emocijām.

– Jūsu romāna nosaukums ir “Skaidrums”. Vai arī laba teksta “skaidrums” ir tas, kas to padara baudāmu?

– Mana romāna nosaukums ir kā vēsts par cerību doto spēku, kāds romānā, manuprāt, ir, kaut gan grāmatā tiek attēloti dramatiski notikumi un apstākļi, kas smagi skar cilvēka psihi. Šīs cerības rada tieši rakstīšana, tās sniegtā fiktīvā aizsardzība.

– Vai skandināvu literatūrai piemīt kāda īpaša maģija?

– Es neprotu domāt par literatūru kontinentāli vai teritoriāli.

Literatūra ir universāla.

Un tas ir viens no literatūras svarīgākajiem aspektiem: dalīšanās ar kopīgi cilvēcisko – piemēram, skumjām, līdzjūtību un mīlestību, – nav atkarīga no attālumiem un valodām. Mani darbi materializējas jeb kļūst par grāmatām, izskalojoties cauri dažādiem emociju slāņiem. Lai kurā pasaules malā lasītājs arī būtu, viņā ir atbilstoši slāņi. Domāju, ka latvieši vēlas lasīt, piemēram, somu literatūru tieši šo kopīgo emociju dēļ.

PROZAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Poētisko līdzekļu ziņā tā noteikti ir interesanta proza. Savukārt lasītāja piesaistes ideoloģija atkārto jau mums labi zināmos “Jāņa Rozes apgāda” pēdējā laika tulkojumus, kuros izstāstīšana ir sava veida glābiņš, īpaši kombinācijā “sieviete + ķermenis + medicīna”. Izdevējs ir uztvēris šīs stīgas aktualitāti – turklāt, kā redzams, dvēsele ķermeņa apvalkā paliek ievainojama jebkurā sabiedrībā un laikā.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Rītas Jalonenas romāna “Skaidrums” 1. daļas (Armijas būda. Jaunzēlande, 1924–1956) fragmentā.

Uz Lī sārtā tērpa krūtīm bija brūns traips, cauri plāni izdilušajam audumam spīdēja krūts galiņš vai sarecējušu asiņu lāse. Es jau stiepu roku, lai pieskartos, tomēr novirzīju pirkstu uz savas piezīmju grāmatas atvērto lapu.

– Manā rokrakstā parādījušās brūces, – es teicu.

Pēkšņi biju kļuvusi drosmīga.

– Tev ir aizliegts rakstīt. Tūlīt liec nost, citādi konfiscēšu, – Lī sacīja un pagrūda piezīmju grāmatu. – Un tagad ir jāiet. Šeit tu ne ar ko neatšķiries no citiem.

Slimo kopējas vārdi palika manā mutē, kopā ar mēli griezās uz riņķi, gribējās atvērt muti un izmest tos uz koridora grīdas. Lī tad vajadzētu iet pašai pa saviem vārdiem, izšķaidīt savu aizliegumu. Sakniebu lūpas.

Gājām uz procedūru telpu. Ceļš bija pazīstams, tas nekad nemainījās. Biju gūsteknis, kuru atkal un atkal veda uz elektrisko krēslu, reizi pēc reizes es pamodos iepriekšnoteiktā nāves dienā.

Kopā ar mani nāca sabradātu cilvēku dzīve un šausmas. Centos tās aiztriekt prom, bēgt un domāt vienīgi par vārdiem, tomēr spēju tikai atkārtot vienu un to pašu teikumu, pie sienas ir pulkstenis, tas tur bijis vienmēr, pie sienas ir pulkstenis, tas tur bijis vienmēr, pie sienas ir pulkstenis, tas tur bijis vienmēr, Džons Manijs ir Amerikā, Džons Manijs ir Amerikā, Džons Manijs ir Amerikā un nevar man palīdzēt.

Turu ciet vārdus un teikumus, lai vēlāk tos dabūtu atpakaļ, noturēti tie sakrājas manī un nāk ārā, kad man tos vajag. Jau slepus uzrakstīts “Man tūlīt nāks pakaļ” ir daudz. Viens vienīgs teikums sevī nes veselu pasauli.

– Kura reize šī būs?

– Simtā tev jau aiz muguras, taču ar to tas vēl nebeigsies, – Lī atbildēja un nošķindināja savu atslēgu saišķi, vienu atslēgu pacēla un pašūpoja man gar acīm. – Ar šo es aizslēgšu durvis, gaidi tik rātni savu kārtu. No manis vēl neviens nav aizbēdzis.

Lī vārdi sēdēja uz sola man līdzās. Ap tiem bija dzelzs aizkaramā atslēga, un mēs abas ar aizkareni gaidījām procedūras sākumu. Es domāju par nāvi, varbūt uzgaidāmā telpa bija radīta tieši nāves baiļu izraisīšanai. Tās aprija jūtas un domas, apgrauza un sarucināja daudz mazāku visu, kas bijis labs, un sajauca dzīves kārtību. Jo ilgāk turpinājās gaidas, jo vairāk aprīt paspēja bailes.

Mani iesauca procedūru telpā, kur man vispirms izņēma zobu protēzi, ko iegremdēja emaljētā traukā. Zobi traukā nošķindēja, un vēlāk, kad dabūšu tos atpakaļ, tiem sākumā būs savāda garša.

– Tik jaunam cilvēkam protēzes. Nu, vismaz nesakodīsi sevi, – Lī teica un bija teikusi arī agrāk.

Man mutē tika ielikts kociņš, un pēc tam būtu vajadzējis aizvērt acis, taču es skatījos uz Lī, pārējās kopējas nāca un mani satvēra, viņām rokās ir dzelzs cimdi, es nodomāju un iestrēgu šajos vārdos.

– Tas viss tiek darīts, lai tu izārstētos.

Jaukā kopēja tā sacīja katru reizi. Mani mati uz procedūru galda saslējās gaisā tieši tā, kā bija ieraduši, cēlās augstumos.

Un jo augstāk tie cēlās, jo labāk sargāja manu galvu. Mati turējās pie manis līdz beidzamajam brīdim, nelaidās vaļā, kaut gan manī tika aizdedzināta uguns bumba, kas mani mētāja kā bezgribas priekšmetu, augšā un lejā, zemzemē un debesīs.

Pēc procedūras, kad, jau samaņu atguvusi, gulēju savā gultā, es glāstīju matus, tie nekad mani nepametīs, bet vienmēr paši pirmie pamanīs visu, kas ar mani notiek.

Mati nepadosies nekad.

No matiem rokas devās klejojumā pa augumu, tās gribēja pārliecināties, ka viss, kas zem ādas, kratoties elektrošokā, ir palicis iepriekšējās vietās.

Saistītie raksti

Desmit gadu vecumā es apriju veselu tortes gabalu, un kā nesagremots klucis tas manā vēderā bija vēl tad, kad gāju gulēt. Turēju roku uz vēdera un piepeši sajutu, kā klucis pazūd un zem rokas uzrodas tukšums.

Pagriezu galvu, uz naktsgaldiņa gulēja piezīmju grāmata. Biju aizmirsusi to paslēpt. Piezīmju grāmata bija tik liela, ka nekam citam uz galdiņa īsti nebija vietas. Rakstīt nebija ne spēka, ne atļaujas, vajadzēja pienest kopējām ēdienu, vajadzēja iet uz mazgātavu, vajadzēja uzkopt atejas un koridorus, taču jau tikai skatīties vien uz piezīmju grāmatu šķita labi, rakstīju tajā ar acu kustībām, stāstīju, kas ar mani ir noticis un kas notikušā dēļ palicis nepiedzīvots.

Īpašs paldies Maimai Grīnbergai par palīdzību intervijas tapšanā!

LA.lv