Kultūra
Mūzika

Šovbizness nav mans ceļš. Saruna ar Mariju Naumovu 16

Foto – Valdis Semjonovs

Vieglums, dzirkstošs prieks un spēks strāvo no Marijas Naumovas dziedātās franču komponista Sebastjena Žinjo dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem “Uz ilūziju tilta”. Pērn klajā nāca tāda paša nosaukuma albums, šopavasar šīs melodijas var baudīt Marijas koncertos Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Ogrē, Rīgā un citur. Sarunā ar tautā iemīļoto dziedātāju – par tiltu “Francija–Latvija” deviņu gadu garumā, ilūzijām un Eirovīziju.

Ko jums nozīmē šis “ilūziju tilts”?

M. Naumova: Mēs visi dzīvojam ilūzijās par to, kāda ir dzīve un ko no tās gribam paņemt savā aplī. Bet to, ko negribam, labāk nemaz neievērojam. Piemēram, kurš aizdomājas par norisēm, kas ik sekundi notiek Sīrijā, Āfrikā? Mūsu dzīves mērķis ir izjaukt šīs ilūzijas, bet tas ir ļoti smags darbs. Iluzorā pasaulē šķiet, ka visur ir jābūt tā, kā ir pie mums… Mums ir ilūzijas par tiem cilvēkiem, kas līdzās. Vienam esam ļoti labi, mīļi, bet cits mūs nevar ciest, vēl cits ignorē.

Šajā projektā franču mūzikas skanējums savienots ar kolosāliem, dziļiem, nopietniem Jāņa Petera un Kārļa Vērdiņa tekstiem. Līdz ar to koncerts ir arī tilts starp Latviju un Franciju. Deviņus gadus tomēr pavadīju Francijā, gan lidojot šurp un turp, un simboliski var teikt, ka uz tā tilta deviņus gadus arī dzīvoju. Man patīk dzejnieka teksts: “Es satiku uz ilūziju tilta meiteni, un tā meitene esmu es.” Mēs ar Peteru vēl pārspriedām, vai man dziedāt “sieviete” vai “meitene”; viņš teica – lai tomēr ir “meitene”.

Esmu lasījusi par filozofu Ekhartu Tolli, kurš pārdzīvojis apziņas transformāciju pēc tam, kad vienunakt uzdevis sev jautājumu: kas esmu es un kas ir mans iekšējais es jeb ego? Ikviens cilvēks kādā brīdī nonāk pie jautājuma: kas es īsti esmu? Un katrs atrod savu atbildi. Salīdzināšu – ja esam tā dvēsele, gaisma, kas mūsos, tad viss apkārtējais – fiziskais ķermenis, vēlmes, ego – ir kā drēbes, skafandrs. Bieži vien uztveram sevi kā šo skafandru. Man tikšanās ar sevi un atbilde uz jautājumu “kas es esmu?” ir ļoti svarīga tēma. Jo katrs dziedātājs, aktieris, uz skatuves visspilgtāk pauž to, kas viņam pašam ir svarīgs. Vientuļa sieviete, kurai trūkst personīgo attiecību, ģimenes, dziedās par vēlēšanos redzēt sev blakus mīļoto cilvēku. Ja kādam bijusi bēdīga bērnība un tāpēc viņš jūtas depresīvi arī pieaudzis, viņš dziedās par neglīto pasauli.
 

Ir arī dziesmas par lielu prieku…

Jā, un skatuve tāpēc ir fantastiska vieta, ka atklāj cilvēka domas, izjūtas. Ja mākslinieks runās par prieku, bet pašam tā nav, cilvēki sajutīs, ka tie ir meli.

Kas bija vispirms – mūzika vai Petera dzeja?

Abējādi. Petera kungam tas bija izaicinājums. Viņa dzejā ritmiskais zīmējums ir vienāds gan pantā, gan piedziedājumā. Bet franču mūzika ir atšķirīga, tajā ir gan garākas, gan īsākas līnijas, ritmiskais zīmējums ir sarežģītāks.

Iepazīstiniet, lūdzu, ar komponistu Sebastjenu Žinjo!

Viņš ir jauks jauns talantīgs cilvēks, kurš pelnījis būt, manuprāt, pasaules labāko “manuš” stila ģitāristu trijniekā vai piecniekā. “Manuš” ir čigānu džezs; to sauc arī par franču džezu. Katrā valstī čigānus sauc citādi, un “manuš” ir tie, kuri dzīvojuši Francijā. Var arī teikt, ka “manuš” ir vienīgā čigānu mūzika, ko radījuši paši čigāni. Visa pārējā viņu izpildītā mūzika ir pārveidota to vietu, valstu mūzika, kurās viņi ieradušies un apmetušies uz dzīvi. Piemēram, pazīstam krievu romanci. Čigānu dziedājumā tā izklausās citādi, un cilvēki to uztver jau kā čigānu romanci. Vai arī flamenko, par ko cilvēki domā – spāņu mūzika –, taču arī flamenko radījuši čigāni. Sebastjens ir izcils ģitārists, virtuozs čellists, arī gleznotājs. Sadraudzējāmies manas “Čigānu programmas” laikā un turpinām sadarboties. Pirmoreiz klausoties, viņa mūzika daudziem šķiet pārāk sarežģīta. Taču, ja viņa mūziku spēlē latvieši, tā skan latviskāk. Tāpat, ja francūzim iedos latviešu dziesmas notis, pēc tam, kad viņš to nospēlēs, klausītāji teiks: ļoti skaists franču gabals.



Pēc deviņiem tilta “Francija–Latvija” gadiem esat Latvijā. Vai uz visiem laikiem?

To es nezinu. Kamēr cilvēks ir jauns un brīvs, viņš var darīt visu, ko vēlas, pārcelties uz citurieni. Bet, kad ģimenē ir bērni, protams, esi piesaistīts vietai, kur bērni mācās.

Mēs esam laimīgi, ka meitai izdevies deviņus gadus pavadīt Francijā, tas viņai bija kolosāls laiks. Dēlam ir sešarpus, un arī viņam paši pirmie gadiņi pagāja Francijā, valstī, kurā bērniem klājas ļoti labi. Izlēmām, ka Artūrs skolā ies Latvijā.

Kādā ziņā bērniem Francijā ir labāk?

Klimats ir maigāks, tur tā neslimo ne ar gripu, ne saaukstēšanās slimībām. Sabiedrība ir atvērtāka, kaut gan, izvērtējot Francijas un Latvijas plusus, es teiktu, ka ir puse pret pusi – savi mīnusi gan tur, gan šeit. Meiteņu vidū tur nav tādas konkurences, kāda valda šeit. Protams, ir sabiedrības daļa, kurai ir svarīgi, kāda zīmola jaka tev mugurā, bet kopumā noskaņojums ir citāds. Šeit jau desmitgadīgas meitenītes domā par meikapu, sešpadsmitgadīgās jau ir dāmas kurpēs ar augstiem papēžiem. Mani tas drusku biedē. Meitenes aug nelaimīgas, ja visu laiku skatās žurnālos, salīdzina sevi ar modelēm un domā, ka nav tik smukas, kā jābūt… Šī sacensība ir pasaules tendence, kuras uzdevums ir vairot preču patēriņu.

Kādā intervijā stāstījāt, ka Francijā ir sarežģītāk atvērt bankas kontu un noīrēt dzīvokli nekā Latvijā…

Jā, Francijā birokrātiskā sistēma ir ļoti sarežģīta. Valsts ir liela, konservatīva, un pašlaik ir citi politiski risināmi uzdevumi, tāpēc paies vēl gadi, kamēr tajā būs pārmaiņas.

Parīzē grūti atrast kafejnīcu, kurā skanētu franču dziesmas – šansoni, nesen secināja no brīvdienām Parīzē atgriezusies kolēģe.

Jā, tādu vietu nav daudz.

Kāda mūzika tad visvairāk skan Parīzē?

Tur varat paklausīties brazīļu mūziku, afrikāņu mūziku, džezu vai džezu “manuš”… visu ko, bet ne šansonu.

Februārī Francijā bija protesti pret to, ka, Parīzei pretendējot uz 2024. gada olimpiādes rīkošanu, pieteikumā olimpisko spēļu devīze bijusi tikai angļu valodā. Franču valodas aizstāvji vēlas panākt, lai šis sauklis būtu vai nu tikai franču, vai arī franču un angļu valodā. Tas liecina, kā tur cenšas aizsargāt savu valodu.

Jā, Francijā tas ir svarīgi. Es neesmu globalizācijas piekritēja, arī valodu jomā ne.

Mēs joprojām atceramies jūsu uzvaru Eirovīzijā 2002. gadā… Vai esat sekojusi līdzi tam, kā pēdējos gados noritējuši Eirovīzijas dziesmu konkursi?

Nesen, kārtojot māju, ieskatījos tā laika fotogrāfijās. Tas man bija lielisks, ļoti emocionāls posms. Bet mans iekšējais un muzikālais ceļš aizveda citā virzienā. Eirovīzija – tā nav mana mūzika, šovbizness nav mans ceļš. Vienīgi ik gadu jau pēc notikuma esmu noskatījusies uzvarētāja priekšnesumu un Latvijas pārstāvja dziesmu.

Šogad piedalījāties konkursa “Supernova 2017” žūrijā. Kā vērtējat finālistu sniegumu?

Saistītie raksti

Biju patīkami pārsteigta par fināla dalībnieku augsto līmeni, ne par viena uzstāšanos starptautiskai publikai nebūtu kauns, tā ir Eiropas līmeņa mūzika. Skatītājiem patīk, ja cilvēks uz skatuves ir atvērts, nevis saspringts, jo tad runā arī ķermenis.

Kā vērtējat to, ka vasarā Rīgā pirmo reizi notiks cita Eirovīzija – sacensības amatierkoriem “2017. gada Eirovīzijas gada koris”?

Ideja ir ļoti laba. Man patīk, ka tas atkal stimulēs koru dziedāšanas attīstību. Tautas dejas un koru dziedājums ir Latvijas kultūras pamati. Jāsaprot tikai, ko amatierkoru sacensībās vērtēs. Piemēram, Eirovīzija agrāk bija dziesmu konkurss un visiem dalībniekiem bija vieni spēles noteikumi – bija orķestris, kas pavadīja visus izpildītājus. Tā notika līdz astoņdesmitajiem gadiem. Situācija mainījās, kolīdz parādījās fonogrammas, kādam ierakstā ir orķestris, citam – viena ģitāra. Tā Eirovīzija kļuva par izpildītāju konkursu – kurš harismātiskāks, tam veicās labāk; pēc tam pārtapa jau par šovu konkursu. Tagad tas ir šovu un tehnoloģiju konkurss, varbūt – efektu konkurss. Nezinu, cik lielas izredzes “Triānas parkam” ir uzvarēt Eirovīzijā. Jo tā ir liela loterija, turklāt tagad arī ar politiskiem aspektiem. Taču esmu pārliecināta, ka “Triānas parks” būs labā pozīcijā.

LA.lv