Mobilā versija
Brīdinājums +18.3°C
Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Sestdiena, 27. maijs, 2017
5. aprīlis, 2017
Drukāt

Šovbizness nav mans ceļš. Saruna ar Mariju Naumovu (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs
Kur un kad?

Marijas Naumovas koncerti "Uz ilūziju tilta"

3. aprīlī – Ventspilī teātra namā "Jūras vārti"

6. aprīlī – Valmieras Kultūras centrā

7. aprīlī – Ogres novada Kultūras centrā

8. aprīlī – Dailes teātra Lielajā zālē

9. aprīlī – Vidzemes koncertzālē "Cēsis"

Vieglums, dzirkstošs prieks un spēks strāvo no Marijas Naumovas dziedātās franču komponista Sebastjena Žinjo dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem “Uz ilūziju tilta”. Pērn klajā nāca tāda paša nosaukuma albums, šopavasar šīs melodijas var baudīt Marijas koncertos Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Ogrē, Rīgā un citur. Sarunā ar tautā iemīļoto dziedātāju – par tiltu “Francija–Latvija” deviņu gadu garumā, ilūzijām un Eirovīziju.

Ko jums nozīmē šis “ilūziju tilts”?

M. Naumova: Mēs visi dzīvojam ilūzijās par to, kāda ir dzīve un ko no tās gribam paņemt savā aplī. Bet to, ko negribam, labāk nemaz neievērojam. Piemēram, kurš aizdomājas par norisēm, kas ik sekundi notiek Sīrijā, Āfrikā? Mūsu dzīves mērķis ir izjaukt šīs ilūzijas, bet tas ir ļoti smags darbs. Iluzorā pasaulē šķiet, ka visur ir jābūt tā, kā ir pie mums… Mums ir ilūzijas par tiem cilvēkiem, kas līdzās. Vienam esam ļoti labi, mīļi, bet cits mūs nevar ciest, vēl cits ignorē.

Šajā projektā franču mūzikas skanējums savienots ar kolosāliem, dziļiem, nopietniem Jāņa Petera un Kārļa Vērdiņa tekstiem. Līdz ar to koncerts ir arī tilts starp Latviju un Franciju. Deviņus gadus tomēr pavadīju Francijā, gan lidojot šurp un turp, un simboliski var teikt, ka uz tā tilta deviņus gadus arī dzīvoju. Man patīk dzejnieka teksts: “Es satiku uz ilūziju tilta meiteni, un tā meitene esmu es.” Mēs ar Peteru vēl pārspriedām, vai man dziedāt “sieviete” vai “meitene”; viņš teica – lai tomēr ir “meitene”.

Esmu lasījusi par filozofu Ekhartu Tolli, kurš pārdzīvojis apziņas transformāciju pēc tam, kad vienunakt uzdevis sev jautājumu: kas esmu es un kas ir mans iekšējais es jeb ego? Ikviens cilvēks kādā brīdī nonāk pie jautājuma: kas es īsti esmu? Un katrs atrod savu atbildi. Salīdzināšu – ja esam tā dvēsele, gaisma, kas mūsos, tad viss apkārtējais – fiziskais ķermenis, vēlmes, ego – ir kā drēbes, skafandrs. Bieži vien uztveram sevi kā šo skafandru. Man tikšanās ar sevi un atbilde uz jautājumu “kas es esmu?” ir ļoti svarīga tēma. Jo katrs dziedātājs, aktieris, uz skatuves visspilgtāk pauž to, kas viņam pašam ir svarīgs. Vientuļa sieviete, kurai trūkst personīgo attiecību, ģimenes, dziedās par vēlēšanos redzēt sev blakus mīļoto cilvēku. Ja kādam bijusi bēdīga bērnība un tāpēc viņš jūtas depresīvi arī pieaudzis, viņš dziedās par neglīto pasauli.
 

Ir arī dziesmas par lielu prieku…

Jā, un skatuve tāpēc ir fantastiska vieta, ka atklāj cilvēka domas, izjūtas. Ja mākslinieks runās par prieku, bet pašam tā nav, cilvēki sajutīs, ka tie ir meli.

Kas bija vispirms – mūzika vai Petera dzeja?

Abējādi. Petera kungam tas bija izaicinājums. Viņa dzejā ritmiskais zīmējums ir vienāds gan pantā, gan piedziedājumā. Bet franču mūzika ir atšķirīga, tajā ir gan garākas, gan īsākas līnijas, ritmiskais zīmējums ir sarežģītāks.

Iepazīstiniet, lūdzu, ar komponistu Sebastjenu Žinjo!

Viņš ir jauks jauns talantīgs cilvēks, kurš pelnījis būt, manuprāt, pasaules labāko “manuš” stila ģitāristu trijniekā vai piecniekā. “Manuš” ir čigānu džezs; to sauc arī par franču džezu. Katrā valstī čigānus sauc citādi, un “manuš” ir tie, kuri dzīvojuši Francijā. Var arī teikt, ka “manuš” ir vienīgā čigānu mūzika, ko radījuši paši čigāni. Visa pārējā viņu izpildītā mūzika ir pārveidota to vietu, valstu mūzika, kurās viņi ieradušies un apmetušies uz dzīvi. Piemēram, pazīstam krievu romanci. Čigānu dziedājumā tā izklausās citādi, un cilvēki to uztver jau kā čigānu romanci. Vai arī flamenko, par ko cilvēki domā – spāņu mūzika –, taču arī flamenko radījuši čigāni. Sebastjens ir izcils ģitārists, virtuozs čellists, arī gleznotājs. Sadraudzējāmies manas “Čigānu programmas” laikā un turpinām sadarboties. Pirmoreiz klausoties, viņa mūzika daudziem šķiet pārāk sarežģīta. Taču, ja viņa mūziku spēlē latvieši, tā skan latviskāk. Tāpat, ja francūzim iedos latviešu dziesmas notis, pēc tam, kad viņš to nospēlēs, klausītāji teiks: ļoti skaists franču gabals.

Pievienot komentāru

"Melānijas hronikas" pirmizrāde Krievijā - pārpildītā zālē (6)Pilnā skatītāju zālē pirmizrādi Krievijā vakar piedzīvojusi režisora Viestura Kairiša filma "Melānijas hronika", ar kuru tika atklāts Baltijas valstu kinofestivāls Sanktpēterburgā.
Draugiem Facebook Twitter Google+