Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. novembris, 2013
Drukāt

Satikt Zentu Mauriņu un pulksteņdzeguzi Dienvidvācijā (2)

Foto - Dace KokarēvičaFoto - Dace Kokarēviča

Bādkrocingene ir neliela kūrortpilsētiņa Vācijas dienvidos. Tajā dzīvo 
17 400 cilvēku, un, kā jau liecina vārds “bād” (vāciski “Bad” – peldēšanās, mazgāšanās), tā slavena ar savām ūdensdziedinātavām. Taču latviešiem, šo pilsētiņu apmeklējot, silst sirds par to, kā tajā tiek godāta mūsu kultūrfilosofes, literātes un publicistes Zentas Mauriņas un viņas dzīvesdrauga filosofa un parapsihologa Konstantīna Raudives piemiņa. Pilsētas muzejā ir Zentai Mauriņai veltīta izstāde, vienai no ielām dots viņas – Bādkrocingenes goda pilsones – vārds. Te Z. Mauriņa aizvadīja mūža pēdējos 12 gadus, un pie mājas, kur abi ievērojamie latvieši dzīvoja, ir piemiņas plāksne. Vietējā kapsētā ir glīta norāde, kas tūristiem palīdz atrast viņu mūža atdusas vietu. “Daugavas vanagi” Vācijā risina sarunas ar Bādkrocingenes pilsētas vadību par naudas piešķiršanu videofilmas “Zenta Mauriņa – latviete Eiropā” subtitriem vācu valodā, un tad šī Ievas Frei-nbergas, Austra Graša un Gintas Kaldavas veidotā filma tiks rādīta arī Vācijā.

Grāmatas un 
”balsis no viņsaules” 


Šogad 12. maijā Bādkrocingenes muzejā ir atvērta Z. Mauriņas piemiņas izstāde, kur aplūkojamas dažas viņas lietas, grāmatas. Ir arī Konstantīnam Raudivem veltīts stūrītis, kur atrodas skaņu ierakstīšanas iekārta, ar kuras palīdzību parapsihologs pētīja “balsis no viņsaules”. 1967. gadā Z. Mauriņa vienā no vēstulēm rakstīja, ka “Konstantīns beidzot pabeidzis savu grāmatu par aizkapa balsīm un nu varam atviegloti uzelpot, lai gan viņš vēl joprojām pavada garas stundas pie aparātiem”. 
Balodis_11

Muzejā mūsu gids ir “Daugavas vanagu” biedrs Imants Balodis. Viņš stāsta, ka te ir gandrīz visas Zentas Mauriņas vācu valodā izdotās grāmatas. Te ir eseju krājums “Die Aufgabe des Dichters in unserer Zeit” (latviski tulkojot –”Mūsu laika dzejnieku uzdevumi”), “Poträts russisher Schriftsteller” (“Krievu rakstnieku portreti”) un citas. Desmit procenti no pārdotajām grāmatām un neliela Zviedrijas pensija bija galvenie Z. Mauriņas iztikas līdzekļi pēc tam, kad 1974. gadā aizgāja mūžībā K. Raudive.

Imantam Balodim par Zentu Mauriņu ir spilgtas atmiņas vēl no bērnības pirmskara Latvijā: “Viņa dzīvoja Rīgā, Kuldīgas ielā, mana ģimene – gandrīz kaimiņos. Skriedams no rīta uz tramvaju, lai brauktu uz skolu, reizēm redzēju rakstnieci lielā logā sēžam pie rakstāmgalda, strādājam. Bet citreiz redzēju ratiņkrēslā braucam pastaigā kopā ar Konstantīnu Raudivi. Viņu ierastais ceļš bija Kuldīgas iela, Vīlipa iela, universitātes Botāniskais dārzs un tad atpakaļ. Trimdas laikā saticis Zentu Mauriņu neesmu, taču tiku sarakstījies.”

Imants piemin, ka Minsterē Latviešu kultūras centrā ir Zentas Mauriņas muzejs, kur ir plaša lietu kolekcija, ieskaitot bibliotēku, braucamos ratiņus, kurpītes.

Freiburgas katedrāle


Viņas grāmatās ir pulka mierinošu domu – šo atziņu filmā par Z. Mauriņu saka viņas darbu izdevējs Vācijā. Šajā zemē Z. Mauriņu atceras arī tie cilvēki, kas savulaik bijuši viņas priekšlasījumu apmeklētāji. Par tematu “Vakareiropas nepazaudējamais mantojums” Z. Mauriņa 1952. gadā uzstājās Bādenbādenē, Minhenē, Lībekā un vēl trīs vietās. Gadu vēlāk par tematu “Cilvēks vientulībā” dalījās pārdomās ar klausītājiem jau 14 pilsētās, toskait Štutgartē, Karlsrūē, Freiburgā, Ķīlē. Zviedrijas laikā tapušajā dienasgrāmatā “Pasaules vārtos” viņa rakstīja arī par trešo Vācijas ceļojumu 1953. gadā un ceturto, kad temati bija “Dvēseles saindēšana un atindēšana” un “Un cilvēka labad”. Sekoja arī nākamie ceļojumi; tajos Z. Mauriņa ar priekšlasījumiem pelnīja iztikai. Temati – “Mīlestības jēga un bezjēdzība”, “Nihilisms un tā pārvarēšana” un “Piepildīta un nepiepildīta dzīve”. Pēc tam, kad Z. Mauriņa no Zviedrijas pārcēlās uz dzīvi Vācijā, iespēja uzstāties publikas priekšā radās arvien biežāk, un no 1965. līdz 1975. gadam 26 pilsētās notika vairāk nekā pieci simti priekšlasījumu.

Izdevumu “Pasaules vārtos” lasot, ir iespēja it kā Zentas Mauriņas acīm ieraudzīt daudzas Vācijas, Francijas un Šveices vietas.

Netālu no Bādkrocingenes atrodas stipri lielāka pilsēta – Freiburga. Viens no arhitektūras šedevriem ir majestātiskā Freiburgas katedrāle – ar 116 m augstu torni, ar brīnišķīgām vitrāžām. Visvecākais katedrāles zvans šeit atrodas kopš 1258. gada, bet paša torņa celtniecība tika pabeigta 1330. gadā. Zenta Mauriņa 1954. gadā rak-
stīja: “Freiburgas katedrāle ir visskaistākā mēnesnīcā, kas dematerializē akmeņaino filigrānu. Man stāsta: 1944. gada uzlidojumā tika nopostīta visa vecpilsēta, bet katedrāle palikusi neskarta par zīmi, ka arī nopostīšanas laikā ir neiznīcināmas vērtības. Angelus zvans ir visvecākais Vācijā, un tas sargājis baznīcu. Paliek neatbildēts jautājums: vai cilvēki, kas bumbu naktī aizgāja bojā, bija mazvērtīgāki par katedrāli?”

…Taču mēs Freiburgas katedrāli apskatām nevis mēness gaismā, bet dienas laikā. Un piektdienas priekšpusdienā laukumā pie katedrāles nokļūstam gandrīz tādā pašā tirdziņā, kāds Rīgā būtu Miķeļdienas gadatirgus – ar dārzeņiem un augļiem, medu, svaigi spiestu ābolu sulu un amatnieku darinājumiem. Protams, tādas lietas kā ceptus ēdamos kastaņus vai jauno šāgada ražas vīnogu vīnu Latvijas gadatirdziņos gan neredz, tie ir Dienvidvācijas reģionam raksturīgi produkti. Arī gailenes par 25 eiro kilogramā Latvijā neesmu manījusi.

Uz Franciju 
un Švarcvaldi 


Zentas Mauriņas grāmatas ir atrodamas arī Freiburgā – “Daugavas vanagu” mītnē Bērzainē, kur tagad ir viesu nams. Tāpēc ceļotājam pa Z. Mauriņas piemiņas vietām un tūristam, kas grib apskatīt arī Dienvidvācijas un Austrumfrancijas pilsētu arhitektūru un dabas jaukumus, kā vienu no iespējām varu ieteikt apmešanos šajā viesu namā, lai tad ar īrētu auto apceļotu apkārtni. Mēnesi iepriekš pērkot lidmašīnas biļeti, lidojums no Rīgas uz Frankfurti–Hānu un atpakaļ maksāja 55 latus. No Frankfurtes (Hānas) līdz Bērzainei ir 320 kilometru, kurus pa Vācijas maģistrālēm var veikt četrās stundās. Turklāt, ceļojot vairākiem kopā, mašīnu īrēt iznāk izdevīgāk, nekā braukt līdz Freiburgai ar autobusu un vilcienu (ceļš vienā virzienā – ap 40 eiro, turklāt ilgāk).

No Freiburgas aizbraucām arī uz Franciju, kur Elzasā tūristu iecienīts objekts ir viduslaikos celta pilsētiņa Rikvira. Z. Mauriņa, būdama Strasbūrā 1957. gada 24. maijā, par Elzasu rakstīja: “Kā visur – kā Baltijas valstīs, tā Elzasā – kur sastopas vairākas kultūras, garīgā apziņa kāpinās ārkārtīgā veidā. Pat naidīgas tautas kopdzīvē viena otru apaugļo. Kā mūsu dzimtenē latviskā īpatnība sajaukusies ar vācisko, krievisko, zviedrisko, lietuvisko un polisko, tā Elzasā alemaniskā īpatnība ar francisko un vācisko.” No Elzasas mājupvedams suvenīrs ir gards baltvīns “Gewurztraminer”, baudāms kopā ar zosu aknu pastēti, sieru vai augļiem.

…Bet ceļojuma pēdējā dienā dodamies uz Švarcvaldes kalniem, kur pie Titizē ezera viens no tradicionālajiem suvenīriem, ko piedāvā tūristiem, ir pulksteņi ar dzeguzēm.

Lētākais no tiem maksā 49 eiro. Taču putns kūko ik pa stundai, un skaidrs, ka to kā dāvanu mājiniekiem var vest tikai tad, ja visiem ir ciešs miegs un laba humora izjūta.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Patika, paldies, būs jāaizbrauc!

  2. Lielisks apskats, pat žēl, ka tik konspektīvs.Paldies raksta autoriem!

Draugiem Facebook Twitter Google+