Foto – Dainis Bušmanis

Eksperiments ar cilvēkiem: Saldus pusē grib dedzināt bīstamos atkritumus 22

“Sātiņu Energo LM” ieceri ļoti apšauba Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes docents Juris Mālers. Viņš uzskaita: “Ir vajadzīga kārtīga tehnoloģiskā shēma, atļaujā tās nav. Nav tehnoloģiskā procesa apraksta, ko normāli prasa visos projektos. Nav nekur atrunas, kā zemi sadrupina. Nedrīkst dedzināt par pieciem centimetriem lielākus piesārņotās zemes gabalus, ir jābūt intensīvai maisīšanai, lai klāt tiktu skābeklis. Kā zemi pados krāsnī – ar lāpstu vai automātiski? Šeit projektā ir paredzēti četru joslu ārdi, tostarp viens zemei, viens gulšņiem un divi parastajai šķeldai. Patlaban naftas produkti ir notecējuši, kā piķis ieslēgušies. Nav pateikts, kā nodrošinās vienmērīgu piesārņojuma koncentrāciju. Dedzinātāji nezina, kāda zeme būs 1000 grādu temperatūrā. No tās būtu jāizdalās piesārņojumam, tomēr vai tā notiks? Augstā temperatūrā zeme ir nedzīva. Dedzinot šķeldu, rodas aptuveni 25% pelnu. Kā zemi, ko var izmantot, piemēram, ceļu būvē, atdalīs no pelniem? Viņi saka – dzesēs. Kā atdalīs smagos metālus no zemes? Sola to apglabāt Zebrenes bīstamo atkritumu poligonā, tomēr tas ir ļoti dārgi. Vajadzēja taču tāda projekta izvērtēšanai piesaistīt ekspertus. Atļaujā ir teikts, ka trīs mēnešu laikā ir jāsāk iekārtas darbība, deviņus mēnešus to varēs pārbaudīt. Kā tad tā? Vai trīs mēnešus spēlēsies?”

Valsts vides dienesta Liepājas reģionālā pārvalde aizvadītajā nedēļā lēma izdot A kategorijas piesārņojošās darbības atļauju AS “Sātiņi Energo LM”, kas kopš 2011. gada koģenerācijas stacijā dedzina šķeldu un turpmāk iecerējusi līdzsadedzināt bīstamos atkritumus. Gada laikā – pavisam 2500 tonnu ar kreozotu piesūcinātu dzelzceļa gulšņu, tikpat – ar naftas produktiem piesūcinātas zemes un līdz 10 850 t tīras koksnes šķeldu. Piesārņotā zeme jau atrodas uzņēmuma teritorijā zem klajas debess un glabātavā. Saldū izveidotā Saldus aizsardzības biedrība jau savākusi vairāk nekā 3600 parakstu pret šo ieceri un gatavojas lēmumu sūdzēt tiesā. Eksperti norāda uz dedzinātāja piedāvāto apšaubāmo tehnoloģiju un nevēlēšanos ar to iepazīstināt – izsniegtajā A kategorijas piesārņojošās darbības atļaujā tā ir vien pavirši aprakstīta, kas met ēnu uz Valsts vides dienestu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 17
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
VIDEO. “Vai tu zināji, ka krāpniekam nemaz nav svarīgi, vai tev kontā ir vai nav nauda?” Padoms kā pārbaudīt, vai krāpnieki uz tava vārda nav paņēmuši kredītus 4
Lasīt citas ziņas
Foto – Dainis Bušmanis

Žurnālisti nevēlami

Novadnieku pagastā “Sātiņus Energo LM”, kas atrodas vien dažus kilometrus no Saldus centra, otrdienas rītā apspīd saule, Ezeres pievedceļa galā kūp divi skursteņi. Aiz sētas redzama ar sniegu apsnigusi, visticamāk, šķeldas kaudze. Pie vārtiem izlikti uzraksti par privātīpašumu un aizliegumu fotografēt. “Sātiņu Energo LM” birojs atrodas pāris simt metrus pirms šķeldas koģenerācijas stacijas un blakus kaļķu ceplim, kas arī pieder tiem pašiem īpašniekiem. Dienu agrāk par savu ierašanos brīdinājām Mārtiņu Reisonu, uzņēmuma valdes priekšsēdētāju un īpašnieku, tomēr viņa birojā nav. Esot Rīgas birojā. Cits valdes loceklis Sergejs Simonovs ar Reisonu sazinās, un uzzinām, ka nedrīkstam bildēt un aplūkot koģenerācijas katlu. Nedaudz dīvaini, tāpēc ka visi Latvijas nodokļu maksātāji obligātajā iepirkuma komponentē pērn tikai pirmajā pusgadā šim uzņēmumam, kas arīdzan apgādā Saldu ar siltumu, samaksājuši 212 078 eiro.

Zemē guļ 600 000 eiro

CITI ŠOBRĪD LASA

Par bīstamo atkritumu dedzināšanu savas dzīvesvietas tuvumā, visticamāk, uztrauktos ikviens. Saldeniekus visvairāk uztrauc “Sātiņu Energo LM” necaurskatāmā kārtībā iegūtā A kategorijas piesārņojuma atļauja, nespēja argumentēti izklāstīt dedzināšanas tehnoloģiju un uzņēmuma agrāk neizpildītie darbi kā B kategorijas atļaujas izmantotājam. Saldus aizsardzības biedrības valdes loceklis Kaspars Andersons atgādina, ka astoņu kilometru attālumā atrodas bīstamo atkritumu dedzinātājs, cementa ražotājs “Cemex”, kas patlaban dedzinot lielu daļu no Latvijas bīstamo atkritumu daudzuma. Turpat Saldū atrodas arīdzan “Reneta”, kas dedzina citus bīstamos atkritumus – kritušos dzīvniekus.

Andris Zagorskis, biedrības biedrs, vērš uzmanību uz uzņēmuma pārstāvju kādā no sapulcēm teikto, ka patlaban atļauto 800 tonnu vietā zem jumta glabājoties 1300 tonnas ar naftas produktiem piesārņotās augsnes, klajā laukā jau vairākus gadus guļ vēl 3000 tonnas. Patiešām, īsti “nelīmējas” kopā, kāpēc uzņēmumam, kas nepilda B kategorijas nosacījumus, turklāt saņēmis atļauju ražot enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, patlaban atļauts dedzināt bīstamos atkritumus. Daudz ko izskaidro saldenieku teiktais, ka par vienu tonnu piesārņotās augsnes saņemti 140 – 150 eiro, ko atzinis uzņēmuma pārstāvis. Tas nozīmē, ka pavisam 600 000 eiro. Patlaban jārod veids, kā no indīgās zemes atbrīvoties.

Lukševics: lai mēģina!

Piecu gadu laikā “Sātiņi Energo LM” vairākas reizes Vides pārraudzības valsts birojam iesniedza ietekmes uz vidi novērtējumu dedzināšanas iecerei un četras reizes saņēma to atpakaļ labojumu veikšanai. Biroja vadītājs Arnolds Lukševics vakar uzsvēra – bīstamo atkritumu līdzsadedzināšana šķeldas dedzināšanai paredzētajā iekārtā pēc būtības esot “prognoze”, “pieņēmums”. “Operators sola, ka viņš izpildīs nosacījumus un nepārsniegs Ministru kabineta noteiktos robežlielumus. Privātais uzņēmējs mūsu valstī var darīt to, kas nav aizliegts, valsts iestāde var rīkoties tā, kā tai ir atļauts. Ja saprātīgi dedzinās, ja izturēs monitoringu, ja ievēros līdz 16% solīto piesārņotās augsnes īpatsvaru un iekārta izturēs, tad varēs darboties. Mūsu birojam bija jāizvērtē šī uzņēmēja iecere,” tā A. Lukševics. Viņš piebilst – ja uzņēmējs nevarēs ievērot izvirzītās prasības, tad licenci viņam nepagarinās. Ieguldītā nauda būs zudusi.

“Sātiņu Energo LM” ieceri ļoti apšauba Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes docents Juris Mālers. Viņš uzskaita: “Ir vajadzīga kārtīga tehnoloģiskā shēma, atļaujā tās nav. Nav tehnoloģiskā procesa apraksta, ko normāli prasa visos projektos. Nav nekur atrunas, kā zemi sadrupina. Nedrīkst dedzināt par pieciem centimetriem lielākus piesārņotās zemes gabalus, ir jābūt intensīvai maisīšanai, lai klāt tiktu skābeklis. Kā zemi pados krāsnī – ar lāpstu vai automātiski? Šeit projektā ir paredzēti četru joslu ārdi, tostarp viens zemei, viens gulšņiem un divi parastajai šķeldai. Patlaban naftas produkti ir notecējuši, kā piķis ieslēgušies. Nav pateikts, kā nodrošinās vienmērīgu piesārņojuma koncentrāciju. Dedzinātāji nezina, kāda zeme būs 1000 grādu temperatūrā. No tās būtu jāizdalās piesārņojumam, tomēr vai tā notiks? Augstā temperatūrā zeme ir nedzīva. Dedzinot šķeldu, rodas aptuveni 25% pelnu. Kā zemi, ko var izmantot, piemēram, ceļu būvē, atdalīs no pelniem? Viņi saka – dzesēs. Kā atdalīs smagos metālus no zemes? Sola to apglabāt Zebrenes bīstamo atkritumu poligonā, tomēr tas ir ļoti dārgi. Vajadzēja taču tāda projekta izvērtēšanai piesaistīt ekspertus. Atļaujā ir teikts, ka trīs mēnešu laikā ir jāsāk iekārtas darbība, deviņus mēnešus to varēs pārbaudīt. Kā tad tā? Vai trīs mēnešus spēlēsies?”