Satīrisks vēstījums par fantastisko Latviju 0
Negadās pārāk bieži, kad grāmatu, kurā attēlotā darbība noris Latvijā, uzraksta autors, kurš pēc tautības nav latvietis, tāpēc katra reize, kad tā noticis, piesaista lielāku uzmanību. Izdevniecībā “Mansards” klajā nācis britu izcelsmes autora Mika Koljera debijas romāns “Ceturtais lielākais Latvijā”.
Paņemot grāmatu rokās pirmoreiz, radās dalītas izjūtas: gan viegls izbrīns, apskatot izdevuma vāka noformējumu, gan ziņkāre, izlasot darba nosaukumu, gan arī nelielas šaubas par to, kā autoram būs izdevies attēlot dzīvi un norises mūsu valstī. Uzreiz gan jāpiebilst, ka darba centrā nav vis latvieši, bet divi nedaudz noslēpumaini ārzemnieki – Viktors Drākss un Pāvels Pančevs, kurš ir “[..] pa pusei slovāks, pa pusei ungārs ar gruzīnu vecmāmiņu”. Abi ir ģeopolitikas eksperti un “konferenču cilvēki”, kurus uz Rīgu atvedušas darba darīšanas – kārtējā starptautiskā konference. Savukārt vairāk nekā nedēļu ilgie piedzīvojumi Latvijā ir tik spilgti, pat fantastiski, ka varoņiem gan uz dzīvi, gan līdzšinējo darbu, precīzāk, tā apšaubāmo vērtību, liek paraudzīties no cita skatu punkta.
Romāna darbības centrā galvenokārt ir Viktors, kurš Latvijā piedzīvo dažnedažādas nejaušas, pat mistiskas tikšanās ar visneiedomājamākajiem cilvēkiem, tostarp Krievijas Federācijas premjerministra vietnieku Kopeikinu, Valsts prezidenta dzīvesbiedri viņas viesu namā, piejūras pilsētas V… mēru Anriju Pletenbergu, Džonu Smitu un citiem. Paralēli notiekošajam un sarunām ar šiem tik dažādajiem ļaudīm Viktors kavējas atmiņās – viņš gandrīz nepārtraukti apcer agrākus savas dzīves posmus, īpaši studiju laiku Kembridžā, kādu savdabīgu poļu politoloģijas profesoru un jaunības dienu simpātiju. Šīs pārdomas daļēji izraisa gan nokļūšana savdabīgās situācijās, gan, pieļaujams, vismaz daļēji arī neapmierinātība ar dzīvi, kas gadu gaitā kļuvusi absolūti paredzama un neinteresanta. Iespējams, tieši izgāšanās Rīgas konferencē, kas ievada fantastisko notikumu virkni, ir varoņa neapzināts protests pret šo oficiālo runu tukšumu, pēc kā nekad neseko reāla rīcība. Uz to arī norāda Viktora halucinācija vai vīzija, kad pēc neveiksmīgās uzstāšanās viņš pārējos konferences dalībniekus ierauga kā vienādus trušus, ne vairs cilvēkus.
Autors ar sava varoņa starpniecību lasītājam ļauj nokļūt dažādās Latvijas vietās: gan kādā Rīgas apkaimes Torņakalna dzertuvē, gan mežā, gan smalkā viesu namā, gan Anrija Pletenberga vienpersoniski pārvaldītajā pilsētā pie jūras. Jāatzīst, ka lasīt par Torņakalnu, tā “slaveno” dzertuvi, ko tik viegli atpazīt realitātē, un nedaudz arī par staciju, nebija patīkami, tāpēc nedaudz mulsina autora apgalvojums kādā intervijā, ka viņš šo Rīgas apkaimi iemīļojis. Ja tā tiešām būtu, Torņakalna apraksts lasītājam neradītu nepatiku. Veiksmīgāk M. Koljeram izdevušies apraksti par sēņošanu, kas romāna varonim Viktoram sākumā ir absolūti neizprotama, un makšķerēšanu, kurā ar azartu iesaistās Pāvels Pančevs. Neviļus gan rodas vēlēšanās vilkt paralēles ar folklorizējušos teicienu, ka latvieši ir sēņēdāju tauta, taču jācer, ka autors tā nebija domājis.
Rezumējot secināms, ka “Ceturtais lielākais Latvijā” ir satīriskas ievirzes darbs, kur spēcīgi kariķēti vairāki, lielākajai sabiedrības daļai labi zināmi politiķi, taču vispamatīgāk – “visvājprātīgākais mērs Austrumeiropā”, kuram M. Koljers gandrīz vai noteicis diagnozi. Lai būtu aizraujošāka lasīšana, neiztiek arī bez pakaļdzīšanās (vismaz šķietamas), šaudīšanās un Rietumos izslavētajām latviešu sievietēm, kas vismaz šajā romānā netiek tēlotas kā vieglas uzvedības un viegli iegūstamas dāmas.
