Horoskopi un mistika
Pasaulē

Satriecošās sakarības jeb mīklainie laika slazdi0

Foto – Fotolia

Autors – Guntars Pļavinskis
Labi zināms fakts: laiku nav iespējams pagriezt atpakaļvirzienā. Taču dažkārt vērojami notikumi, kas tomēr liek šaubīties arī par šo aksiomu. Jau senatnē pētnieki bija novērojuši, ka dzīve attīstās cikliski un tagadnes notikumi nereti pārsteidzošā precizitātē “kopē sen aizgājušo laiku notikumus”. Ar parastās loģikas palīdzību absolūti neizskaidrojamie periodiskie pavērsieni novēroti gan atsevišķi cilvēku, gan pat veselu civilizāciju dzīvē. Kas tas ir – nejaušas apstākļu sakritības vai kādi mums pagaidām nezināmi dabas likumi?

Sakām – Pēteris I, bet domājam – Cēzars

Iespējams, viens no aizraujošākajiem šādiem mūsu civilizācijas attīstības pavērsieniem varētu būt, piemēram, Senās Romas un Maskavas (ko mēdz dēvēt arī par Trešo Romu) salīdzinājums. Senās Romas valdnieks Gajs Jūlijs Cēzars, kā zināms, bija pirmais, kurš sāka “valkāt” apzīmējumu imperators. To pašu var teikt arī par Pēteri I, kurš arī pirmais no vēlāk sekojošo krievu plātīzeru kopas sev piedēvēja šo titulu. Leģendāro Jūlija kalendāru Cēzars ieviesa 46. gadā pirms mūsu ēras, un atbilstoši šim kalendāram gads sākās 1. janvārī. Savukārt Pēteris I ar 1699. gada 15. decembra ukazu ieviesa kalendāru, atbilstoši kuram arī gads sākās ar 1. janvāri. Savulaik Cēzara izveidotais armijas štābs un tajā nodibinātais inženieru priekšnieka amats arī dublējas ar Pētera I ieviesto ģenerālštābu un inženierspēku izveidošanu. Cēzars raksta darbus par karadarbību “Piezīmes par gallu karu” un “Piezīmes par pilsoņu karu”, savukārt Pēteris I – “Kaujas likumus” un “Iestāde kaujā”. Un tamlīdzīgi.

Taču pat tajā gadījumā, ja salīdzināšanai neaplūko tik konkrētus faktus, Cēzara un Pētera I personību raksturojumi būs pārsteidzoši līdzīgi. Viņi abi ir ievērojami valsts, politiskie un militārie darboņi, reformatori un diplomāti. Šādu sakritību ir pietiekami daudz, lai tās uzskatītu tikai par nejaušībām, un ne tikai runājot par šīm divām vēsturiskajām personībām. Tādas līdzības novērojamas ne tikai šādām personībām, kuras vienu no otras atdala gadsimti, bet pat veselām dinastijām.



Viens no raksturīgākajiem piemēriem ir to pašu krievu imperatoru Romanovu raduraksti. Tie aizsākas ar Mihailu Romanovu, kurš pirms kļūšanas par caru līdz 1613. gadam dzīvoja Ipatjevas klosterī. 305 gadus pēc tam, šīs ģimenes valdīšanas norieta periodā, pēdējā imperatora Nikolaja II ģimene arī dzīvoja Ipatjevā. Un vēl: kā Romanovu valdīšana iesākās ar caradēla slepkavību, tieši tāpat tā arī beidzās…

Satriecošās sakritības

Taču laikam jau par visuzskatāmāko laika sakritības gadījumu jāuzskata pazīstamo amerikāņu prezidentu Ābrama Linkolna (1809–1865) un Džona Ficdžeralda Kenedija (1917–1963) liktenis. Pirmo par prezidentu ievēlēja 1860. gadā, bet otru – tieši pēc 100 gadiem, 1960. gadā. Viņi abi bija demokrāti, esot cīnījušies par pilsoņu tiesībām, balto un nēģeru līdztiesību. Un tieši par to abus arī nogalināja, turklāt abi nogalināti ar lodēm, kas iegājušas galvā no aizmugures.

Tāpat dīvainas sakritības vieno arī abu prezidentu slepkavas – Džons Buts (Linkolna nogalinātājs) un Lī Hārvijs Osvalds (par Kenedija slepkavu pasludinātais, lai gan neskaidrību mākonis nav izgaisis līdz pat šai dienai) – abi pauduši visnotaļ ekstrēmistisku viedokli un abi nogalināti vēl pirms tiesas sākšanās. Un ne citādi kā par likteņa ņirgāšanos jāuzskata fakts, ka Linkolnu nošāva Forda teātrī, bet Kenediju Forda rūpnīcā izgatavotajā automašīnā “Lincoln”. Abi nogalināti piektdienā liela ļaužu pulka un savu sievu klātbūtnē.

Abus šos prezidentus postenī nomainīja viceprezidenti ar vienādu uzvārdu – Džonsons, abi dzimuši ASV dienvidos, demokrāti, kuru vecumu starpība arī bija precīzi tie paši 100 gadi. Starp citu – vienkārši satriecoša šķiet bojā gājušo prezidentu sekretāru likteņu dublēšanās. Linkolna sekretārs, uzvārdā Kenedijs, bija ieteicis nebraukt uz teātri, kas kļuva par viņa slepkavības vietu, savukārt Kenedija sekretārs, uzvārdā Linkolns, bija centies pierunāt prezidentu nedoties uz Dalasu, kur savukārt īstenojās viņa fiziskas novākšanas plāns…


It kā fakts, it kā spokaina parādība…

Bijis pietiekami daudz cilvēku, kuri mēģinājuši no šāda veida laika lamatām izsecināt kaut kādas likumsakarības. Veicies dažādi. Piemēram, krievu dzejdaris Velimirs Hļebņikovs apgalvoja, ka viņš, “balstoties dievišķā redzējumā”, konstatējis noteiktu ciklu, atbilstoši kuram it kā attīstās viņa dzimtā Krievija. Viņš teicis, ka šo valsti nākotnē dažādas kataklizmas satricinās ar 12 gadu periodu. Par atskaites punktu nezin kāpēc ņemts pirmās krievu revolūcijas 1905. gads.

Jāpiebilst, līdz pat šodienai viņa “redzējums” patiešām apstiprinājies ar reāliem faktiem. 1917. gads – boļševiku apvērsums, 1929. gads – bads un kolektivizācija, 1941. gads – Otrais pasaules karš iesoļo Krievijas teritorijā, 1953. gads – Staļina nāve, 1965. gads – Hruščova atkušņa beigas, 1977. gads – jaunas PSRS Konstitūcijas pieņemšana, kas gan noteica nebūtiskas izmaiņas impērijas politikā, 1989. gads – sagrūst Berlīnes mūris, iesākas PSRS sabrukums. Pagaidām grūti kaut ko pilnīgi precīzu pateikt par 2001. un 2013. gadu, bet gan jau vēsturnieki atradīs – piemēram, kaut ko starp Putina nostiprināšanos “varas vertikālē” un tā saistību ar 11. septembra notikumiem Ņujorkā…

Cits pētnieks, krievu inženieris, uzvārdā Mogiļevskis, par savu aprēķinu pamatu ņēmis tā dēvēto Lielo indiktionu ar ilgumu 532 gadi (lielais laika kosmiskais cikls, kas eksistē kopš neatminamiem laikiem un ko izmantojuši senatnes ļaudis). Viņš par paraugu ņēmis 1445. gadā Maskavā notikušo zemestrīci. Ja šim skaitlim pieskaita 532, iegūst 1977, proti, gada skaitli, kurā Maskavā atkal notikusi zemestrīce. Atbilstoši šim aprēķinam nākamā “Maskavtrīce” sagaidāma 2509. gadā.


Bet Alberts Einšteins savulaik pretstatā savai relativitātes teorijai izstrādāja arī tā dēvēto “EPR efekta” teoriju (tā nodēvēta viņa paša un tuvāko līdzgaitnieku Podoļska un Rozena vārdā). Viņš mēģināja izskaidrot atomu pasaulē novērojamos atkārtojumus un secināja – ja kaut kas ir noticis, tad jāgaida notikušā atkārtošanās vēl vienu reizi. Tiesa, šī teorija neguva zinātnisku pamatojumu, tāpēc joprojām tā vērtējama tikai kā pieņēmums.

Arī psihiatrs Karls Jungs izstrādāja savu personisko teoriju. Viņaprāt, “daži fakti, it kā pilnībā nejauši, tomēr var iekļauties savstarpēji loģiskā saiknē”.

Ir jautājumi, atbilžu nav

Saistītie raksti

Bet, neskatoties uz to, ka dažādiem pētniekiem bijuši dažādi cikliskuma izskaitļošanas paņēmieni, bieži vien viņu secinājumi pilnībā sakrituši. Piemēram, V gadsimtā pirms mūsu ēras grieķu filosofs Efesas Heraklīts par šāda cikla pamatskaitli nosauca 10 800 gadus. Viņaprāt, aptuveni pēc 11 tūkstošgadēm pasaulē viss atgriežas savās iepriekšējās sliedēs. Bet 24 gadsimtus vēlāk, tātad 19. gadsimtā, cits filosofs, nesaudzīgs un lielisks postošā kapitālisma kritiķis Frīdrihs Engelss, balstoties uz saviem personiskajiem aprēķiniem, secināja, ka katras civilizācijas eksistences ilgums ir aptuveni 10 000 gadu.


20. gadsimtā krievu biofiziķis Aleksandrs Čiževskis atklāja visas Zemes tautu vēsturē periodiski atkārtojušos aktivitātes un agresivitātes uzplaiksnījumus. Viņa teorija balstījās uz Saules aktivitātes periodiskumu, un viņa izsecinātais 11 gadu aktivitātes periods bija ārkārtīgi tuvs Austrumu kalendāra ciklam, atbilstoši kuram lielākā daļa notikumu atkārtojas ik pēc 12 gadiem.

Tātad – kas patiesībā ir šīs šķietami neticamās un it kā neiespējamās likumsakarības? Vai cilvēkam ir lemts to kaut kad noskaidrot un izzināt? Kopš senatnes pat visviedākie domātāji šajā ziņā cietuši neveiksmi. Tostarp interesanti piebilst, ka ne tikai uz zemes, bet arī debesīs fiksētas mīklainas parādības, kas notiek, ievērojot grūti izskaidrojamu periodiskumu. Piemēram, tā dēvētās oficiālās zinātnes nīsto ufologu arhīvos konstatēta kārtējā mīklainā likumsakarība – NLO parādīšanās precīzi vienu diennakti, vienu nedēļu vai vienu gadu pēc savas iepriekšējās vizītes…

LA.lv