Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. augusts, 2012
Drukāt

Satversme astoņās valodās

satversme_72

Latvijas Republikas likumu likumu pieņēma pirmais demokrātiski ievēlētais jaunās valsts parlaments – Satversmes sapulce – 1922. gada 15. februārī. Atzīmējot šā notikuma 90. gadadienu un domājot par latvju valsts 100. gadskārtu, “Latvijas Vēstnesis” Dainas Ābeles un Oskara Gerta vadībā laidis klajā šo izcilo politisko un juridisko dokumentu astoņās mēlēs.

 

Tas ir unikāls notikums arī Latvijas kultūras dzīvē, kam nav precedenta latviešu grāmatniecībā.

Nācijas pamatvalodai – latviešu – seko Ilzes Spergas tulkojums latgaliešu rakstu valodā, tas pats Valta Ernšteita veikums lībiešu mēlē un Kertu Kibermanes pārcēlums igauņu valodā. Franciski, angliski, vāciski, lietuviski un krieviski to izdarījušas tādas solīdas lingvistiskas iestādes kā Valsts valodas centrs un “Baltic Media Ltd”.

Tā kā 592 lappuses lielais foliants ir solīds, zinātniski akadēmisks izdevums, to labi papildina vairāki priekšvārdi, raksti un nozīmīgāko publikāciju saraksts par Satversmi. Lai neapvainojas prezidents Andris Bērziņš, Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris – nelielu priekšvārdu autori, ka vairāk runa būs par otro pielikumu grupu. Dr. iur. Jānis Pleps aplūko valsts pamatlikumu vēstures un mūsdienu salīdzinājumā, vispirms uzsverot, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvija izšķīrās atjaunot arī savas vienīgās konstitūcijas darbību. “Konstitucionālās iekārtas pamats šai valstij joprojām ir Satversme.” Taču tā netapa viegli, jo jaunajiem politiķiem nebija pieredzes, arī partiju domstarpības nenāca par labu procesam, kas izrādījās samērā ilgs. Parlaments izveidoja speciālu 26 deputātu lielu komisiju, par kuras priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja Marģeru Skujenieku. Visus projektus apsprieda trijos lasījumos divās apakškomisijās un pēc tam vēl tikpat daudzos lasījumos kopīgā komisijā. Un tikai pēc tam Augstajā namā. Bet pat tad neizdevās pieņemt Satversmes otro daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, ko izdarīja tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. J. Pleps atgādina, ka ievērojamais jaunlatvietis Kronvaldu Atis jau 1869. gadā ierosināja konstitūcijas apzīmēšanai lietot jaunvārdu “satversme”, veidojot to no verba “tvert”, jo cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, “lai tiem būtu vajadzīgā laikā kur patverties, lai tiem būtu tversmes”. Apceres autors akcentē arī M. Valtera, Raiņa, J. Čakstes un F. Cielēna lomu 20. gs. dokumenta izstrādāšanā. Viņš atzīst tā laika Eiropas modernākās vācu Veimāras konstitūcijas primāro lomu Latvijas līdzīgā akta tapšanā, bet norāda, ka jaunākie pētījumi liecina, ka tika sintezēti Vācijas un Lielbritānijas modeļi, turklāt ņemot vērā arī ASV, Francijas, Šveices un jauno kaimiņvalstu Somijas, Igaunijas un Lietuvas atziņas. J. Pleps rezumē:

 

“Savas spēkā esamības laikā Satversme vairākkārt grozīta, lai tās regulējumā atspoguļotos arī pēdējā gadsimta konstitucionālo tiesību izaicinājumi – valstiskās identitātes un pamattiesību aizsardzība, dalība Eiropas Savienībā, arī atsevišķas konstitucionālās tiesas izveidošana. Tomēr pa šiem deviņdesmit gadiem Satversme nebūs kļuvusi neatpazīstama un sveša tās autoriem.

 

Daudzi principiālie valsts varas organizācijas jautājumi, kas noteic Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta savstarpējās attiecības, funkcionē tieši tādā veidā, kā tos kādreiz Latvijas Satversmes sapulce bija iecerējusi. [..] Pat normu izteiksmes un formulējumu abstraktuma ziņā Satversmes normās joprojām ir saglabājies tās vēsturiskais stils un šarms.”

Laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenais redaktors Mg. philol. Oskars Gerts savā publikācijā apskata Satversmes tēvu dzīves stāstus un iespēju robežās viņu devumu dokumenta kopumā vai tā atsevišķu iedaļu tapšanā.

Jāuzsver, ka jaunajā grāmatā pārtulkota ne tikai Satversme, bet arī visi tur ievietotie pielikumi. Krājumā nav daudz ilustrāciju, taču tās lielākoties ir unikālas. Īpaši tas sakāms par 70. lpp. no rokraksta reproducēto Satversmes komisijas protokolu nr. 1.

Gribas cerēt, ka šis patiesi fundamentālais izdevums neiegulsies tikai mūsu republikas bibliotēkās un grāmatu pārdotavās, bet ar Ārlietu ministrijas gādību nokļūs Briselē, Latvijas diplomātiskajās pārstāvniecībās un UNESCO.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+