Foto no personīgā arhīva

Vija Birkova ir dzimusi tagadējā Rugāju novada Lazdukalna pagastā. Dzīvo Balvu novada Kubulos un strādā SIA “Balvu autotransports”.

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Ir absolvējusi Rīgas 26. vidusskolu, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, kur ieguvusi bakalaura grādu sociālajās zinībās. Padziļināti apguvusi psiholoģiju, teātra režiju un dramaturģiju. Balvu Bērnu un jauniešu centrā jauniešiem ir palīdzējusi iepazīt improvizācijas teātra māk­slu. 2015. gadā absolvējusi Literāro akadēmiju. Atceroties pirmo uzrakstīto dzejoli, Vija saka, ka tas tapis diezgan sen. “Atceros, ka gulēju pļavā un rakstīju par skudrām, rakstīju lēni, tātad – rakstītprasmi biju apguvusi ne tik sen. Neatceros, ko tieši rakstīju, bet atceros sajūtu – sauli, zāles smaržu, skudras, un pildspalvas tinte bija zaļā krāsā,” viņa stāsta. Vijas darbi ir izlasāmi grāmatā “Balvu rajonam 60” (2009), dzejas kopkrājumā “Mana grāmata. 2. sējums” (2011), dzejas un foto albumā “Latgales sirdspuksti” (2015), literāro tekstu vietnē “UbiSunt” (2016), kā arī literatūras un publicistikas žurnālā “Domuzīme” (2016). Autore šobrīd strādā pie sava pirmā dzejoļu krājuma.

– Savulaik tu jauniešiem mācīji improvizācijas teātra nianses. Kur vēl, izņemot dzejas un teātra pasauli, tu lieto savas improvizācijas prasmes?

“Vai tad nevarēji rītu sagaidīt? Ko tu vispār atbrauci?” Paciente piedzīvojusi pazemojošu situāciju slimnīcā

Kokteilis

VIDEO. “Par šo jautājumu var piedot Kaimiņam visus grēkus.” Kaimiņš uzdod kultūras ministrei šī brīža kutelīgāko jautājumu

Kokteilis

VIDEO. Aktieris Kaspars Dumburs atklāj, vai gatavs spert nākamo soli attiecībās ar Sanktpēterburgā dzimušo draudzeni

V. Birkova: – Apzināti neko no tā visa nelietoju. Improvizācija ir arī spontanitāte, asociatīva pasaules uztvere, un tu vienkārši ar to saaudz tik ļoti, ka tas viss iekrāso lielu daļu no tavas būtības. Kļūsti atvērts, jūtīgs un visu uztverošs.

– Esi absolvējusi Literāro akadēmiju. Kuras ir būtiskākās atziņas, ko ieguvi, un kas palīdz tekstu radīšanā?

– Literārā akadēmija bija pirmais lielais pakāpiens manā radošajā izaugsmē, tam seko vēl citi. Ir jābūt milzīgam talantam, lai rak­stītu labu dzeju, prozu vai romānu tāpat vien, bez ieguldīta darba, apgūtām zināšanām, un, protams, nepieciešama atbildība par pateiktā un rakstītā kvalitāti. Ar to ir jāstrādā katru dienu. To gan sapratu nedaudz vēlāk, kad pievērsos tulkošanai. Nepietiek tikai sajust, pārdzīvot, vajag prast to visu labi un precīzi pavēstīt. Tu vari stundām blenzt baltā lapā vai drukātā tekstā, bet vārdi paši no sevis neprot saplūst brīnišķā skanējumā, kad skudriņas pār muguru skrien. Savukārt pati informācija, teorija bez realitātes un pieredzes garozas ir gana mazvērtīga. Liktenis man ir dāvājis brīnišķīgus skolotājus, cenšos attaisnot viņu devumu.

– No kādas valodas tulko un kuri ir tavi vismīļākie autori?

– Šobrīd cenšos mācīties tulkot. Tas ir ļoti aizraujoši un interesanti, bet nav viegli. Tulkoju no krievu valodas. Es neesmu māņticīga, bet, kamēr nekas vēl nav tapis, labāk paklusēt.

– Tavos jaunākajos dzejoļos jūtams pavasara tuvums. Kurš ir tavs visradošākais gadalaiks vai mēnesis?

– Metaforiski, protams, es izmantoju to, kas ir aiz mana loga. Taču nedomāju, ka tas kaut kā ietekmē manu daiļradi. Man patīk rudens un novembris, bet diez vai tas ir mans radošākais gadalaiks, drīzāk – nozīmīgs. Par rudeni es varētu rakstīt visu gadu. Un tās pat nav skumjas. Rudens ir tāda nobriedusi, ziedoša, bet neizskaistināta mīlestība – kā pati dzīve.

Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam V. Birkovas jaunākos dzejoļus.

***

Visu nakti krakšķēja loga rāmis

rūtis un palodze dūca

kā tūkstoš kamenes.

Lietus šaltis atviegloja

nostiegrotos loga muskuļus

kamēr vējš ievilka elpu.

Gaiss kā dzemdību ūdeņu piesūkusies veļa –

mikls un smags.

Pasaulē vairs nav vieglu vēju.

Vien brīze –

maigā mīlētāju elpa

vēl nejauš grūtuma.

***

Acis atveru.

Pirms tam bija pavasaris –

caur aizvērtiem plakstiem jutu saules

vēja un briestošu pumpuru radītās izmaiņas

manis apdzīvotā kvadrātā

kur nekas nav mainījies gadiem –

tapetes un grīdas segums vairs nekaitina

bet daudzas mēbeles kļuvušas liekas.

Tagad puteņo –

no baltos griestos zīmētām skicēm

rakstītiem dzejoļiem

un es –

gluži kā sniegā zīmēts eņģelis

ar plaši ieplestiem spārniem acīm

guļu

nespējot ne izkust

ne uzlidot.

***

Saule aizvien biežāk skropstās ieķeras

plakstiņi jāpiemiedz

silda tā ka gribas

šī neredzamā siltuma sānam piespiesties

elkonī ieķerties

matu sprogu pirkstos virpinot

par niekiem runāt un smiet

un tā līdz rudenim

bet augums tukšumā krīt

kur sniega nav pat vējš mitējies

tomēr nav saprotams

vai caur uzburbušu zemi

kastanis

tagad dīgs.

***

Vējš no rītiem sācis smaržot kā novembris

tikai kritušu lapu rūgtumu un dūmaku nejūt.

Nedaudz smagnējs

kā ļaudis

kas autobusos no laukiem braukuši

pašā pilsētas vidū te tūļīgs un apjucis

te metas taisni uz sen ieplānotu mērķi

līdz nesdams dūmu

pirts tikko slaukta piena

pankūku un ceptas gaļas smaržu

starp kuru iejaucies kaut kāds neaprakstāms

svaigums spirgtums –

kā vēsu bērza sulu malks

pavasara pēcpusdienas sildītā ķermenī

kā pļava ar simts stārķiem

kā baložu dūdošana –

elpoju

lēni un dziļi