Gunta Ristameca
Gunta Ristameca
Foto – Einārs Bērziņš

Saule melnā mugursomā. Guntas Ristamecas dzeja 1

Gunta Ristameca mīt Staicelē, kur cilvēki spēlē teātri, futbolu, basketbolu, dzied, dejo, auž, kur daba ir skaista un rēna. Gunta stāsta, ka nepieciešamību rakstīt sajutusi, kad pieķērusi sevi pie domas: it kā viss ir, bet kaut kā trūkst. Tāpat kā daudzas sievietes, kurām ir ģimene un bērni, viņa bija aizmirsusi par sevi un par to, ka ir personība, uztraucās, ko domās citi. Viņu vienmēr interesējusi dzeja, jo tā attīra un tuvina. Gunta īpaši priecājas, ka uzdrīkstējās savus tekstus parādīt citiem, jo tā viņa, piemēram, guvusi prieku uzstāties publikas priekšā. Dzeja nemaz netraucē, bet ļauj strādāt, mīlēt un būt līdzsvarā ar sevi un pasauli.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

– Esi viena no Ingas Gailes dzejas meistardarbnīcas māceklēm. Pastāsti ko vairāk par to, kā jums tur gāja!

G. Ristameca: – “Literārajā akadēmijā” Inga Gaile bija otra pasniedzēja līdzās Rolandam Briedim. Viņas nodarbības vairāk balstījās uz emociju dabūšanu. Tika meklēta īstā balss, savs viedoklis ne tikai caur dzeju, bet arī ikdienā. Atceros, vienā no pirmajām nodarbībām Inga Gaile lika uzrakstīt dzejoli par vēl līdz galam neizsāpētām situācijām. Es uzrak­stīju par tēti, kurš nomira, kad man bija 20 gadi. Tā bija kā attīrīšanās. Mēs rakstījām arī erotisko dzeju. Grupas biedri izveidoja jaudīgu apvienību “Dzejnieki liftā”, esmu ārkārtīgi gandarīta būt starp viņiem. Ingas Gailes vadībā ar īpašu scenāriju uzstājāmies arī dažādās Rīgas vietās. Jūtu, ka tikai tagad sāku plaukt.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kā mūsdienās atrast laiku dzejai? Gan kā dzejniekam, gan ģimenes cilvēkam vai maizes pelnītājam ne tajos radošākajos darbos u. tml.

– Lielu daļu laika aizņem mājas solis, vēl arī gribas palasīt kādu labu grāmatu, vīru samīļot, visus paēdināt un apčubināt. Darbā arī jāiet. Man blakus vienmēr ir pierakstu blociņš, jo patīk rakstīt ar roku, datorā pārrakstu pēc tam. Reizēm skrējienā iešaujas prātā kāda rindiņa, kas klusākā brīdī pārtop dzejā. Kādreiz rakstīju naktī – vairs ne. Naktī tomēr jāguļ. Dzeja ir mana Ulu­bele. Tā ir mana glābēja, lai nepazustu materiālajā bezjūtu pasaulē.

– Minēji, ka agrāk, vēl pirms aktīvas dzejas rak­stīšanas, domāji par to, ko teiks citi. Ko citi saka tagad? Kā reaģē Staicele?

– Būtībā esmu palaidnīga, aktīva un radoša personība, bet ļoti naiva un paklausīga. Es noteikti iekāptu sveša cilvēka mašīnā, lai neaizvainotu viņu. Cilvēkam bez mugurkaula šajos laikos ir grūti. Nodomāju, ka jāsāk mainīties. Un, lūk, rakstu dzeju, uzstājos, riskēju un esmu pārliecināta – ja neizdodas šoreiz, nākamajā reizē izdosies. Pret mani izturas sirsnīgi un atvērti. Pateicas, ka rakstu dzeju. Regulāri tieku aicināta uzstāties pilsētas pasākumos. Publicēju tekstus starpnovadu avīzē “Auseklis”. Svarīgākais, ka ikreiz tiek iegūta jauna pieredze un jauni draugi. Tādēļ piedalos dažādos konkursos.

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Būt pārliecinātai sievietei ir gluži kas radniecīgs dzejnieka drošībai par saviem tekstiem. Gunta ir sava laika atspulgs – droša, dzejā nedaudz skarba un redzoša, jo pamanītas emocionālas lietas. Un tajā pašā laikā dzejniece ļoti labi zina, ko nozīmē “pirkt biļeti, lai brauktu sevī”.”

Reklāma
Reklāma

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Guntas Ristamecas īpaši sagatavotu dzejas kopu

Pārdomas naktī 3.30

Uz ielām mētājas pudeles

Dažādas naglas un skārdenes

Un nekad nevar zināt vai liekot kāju

Nesagriezīsies vai neiedzīsi pēdā naglu

Kusties mierīgi pārdomāti un rāmi

Panika ir nepieņemama lēnīgums noderīgs

Tā bieži atgādināja vecmāmiņa

(Viņa 10 gadus nosēdēja četrās sienās)

tā esot drošāk viņa teica

Es bieži ignorēju ka nepiederu sev

Tā ir drošāk es domāju

Un ar noteiktu laika regularitāti

Šķaidu kafijas krūzītes

Pret sienām dienām pret tevi un sevi

Un ceru ka pienāks brīdis

Kad krūzītes izbeigsies

Un es būšu laimīga

***

Pieskārieni caur mākoņu aizslietņiem

Lakoti nagi kleitas un uzvalki

Noberzti ceļi un satrūdējuši pagalmu stūri

Sētnieki kas pārāk daudz redzējuši

Nodilušas slotas un apspļaudīti miskastes vāki

Smiekli un tukšas sarunas

Limuzīni un nekam nevajadzīgi bērni

Trotuāri un ceļa malas

Izlietoti prezervatīvi dzenas bruģī

Līdz nakts tos pārvērst smilšu graudos

Un izkliedēt vējā starp daudzstāvu māju pagalmiem

Sapņi zvana baznīcas torņos un sola laimīgu nākotni

Salauztas sirdis raugās acīs un smaida

Un caur vieglu miglu noslēpj atspulgos asaras

Reizēm

Arbūzi pārliecas pāri Vanšu tilta margām

Un spļauj sēkliņas uz garām ejošām urlām

Santehniķi labo debesis kuras pārāk bieži pilot

Kaut filma ir par klusēšanu

Logi ne vienmēr rāda patiesību

Tie ir kā cilvēki ar šauru redzesloku

Ir jāuzmanās no frizieriem kuri līdzīgi ķirbjiem

Viņi vakaros jauc kokteiļus no cilvēku matu DNS

Un izrotā glāzītes ar oranžiem lietussardziņiem

Apsēžoties uz krēsliem kam iezāģētas kājas

Var nokrist un attapties Ķīnā kur nesaprot latviešu valodu

Un ja no rīsiem ir alerģija

Spuldzīšu garantija nedarbosies

Un tevi ietamborēs baltā dzijā

Dzērājdienas

Katru pelēku dienu

Uz tilta pāri Salacai nostājos

Rāmajā ūdenī iespļauju

Upes izkropļoto būvi

pāreju

Divlitreni vietējā bodītē nopērku

Atgriežos mājās – izdzeru

Gadās ka šodienu ar rītdienu sajaucu

Gadās ka tilts smejas

Satrunējušos zobus

griež

Mēdzam sakauties

Trulām naglām mētāties

Tilts sarūsējušās trosēs mani reizēm žņaudz

Nemākot dzīvot – pārmet

Rāmajā ūdenī iespļāvu

Kādu laiku nesarunājamies

Uzrakstu uzliekam

“Bīstami dzīvībai!”

Saule

Ieslodzīta melnā mugursomā

Neredz apsārtušās acis

Neredz pārlieku tumšās tušas straumes

Neredz seju noslēpjam plaukstās

Nezina ka pārāk bieži tu esi manā galvā

Manā gultas malā

Manā foto albumā

Manā nekurienē

Manā neprātā

Manā prātā

Manā ūdens glāzē

Manā

Norautā kalendāra lapā

Manā sasodītajā

Dzīves rāmī

Manā

Nolādētajā

Manā

Dienā

Manā

Naktī

Manā

Ceļā

Labdien man vienu biļeti

Es braukšu dziļi sevī

Tu smejies tā nav taisnība

Un eglītes aug lēni

Blakus resna tantiņa

Mētājas ar vārdiem

Kāds telefonā dabīgi

Lamājas ar radiem

Un lētas smaržas sajaucas

Ar alkohola smārdiem

Klusi gaudo trotuārs

Ceļš – līnija virs tiltiem

Tu smejies tā nav taisnība

Kāds krēslā knābā miegu

Slīd garām raibas reklāmas

Un burti raud aiz smiekliem

Kāds laikus uzvelk mēteli

Lai nenosaltu gaidot

Kad mīlestība atlidos

Caur bērziem lietus laikā

Tu smejies tā nav taisnība

Un grumbās sarauc pieri

Es iekodīšos pulkstenī

Lai laiks vairs neskrien ātri

Tu smiesies tā nav taisnība

Un aplaizīsi lūpas

***

Stāvot uz vietas

Piesūcas skumjas dēles

Un raudot par tevi

Sūc siltas asinis

Muša

Viņa gribēja pārāk daudz

Un sadega laternu gaismā

Sadega laternu gaismā

Gribēdama pārāk daudz

Viņa gribēja vairāk

Un mira laternu sadedzināta

Viņas pīšļus paņēma vējš

Un nolika saules plaisā