Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. oktobris, 2014
Drukāt

Sandra Vensko: Saule pufaikā (1)

Vensko

Sandra Vensko

Par varoni mūsu valstī var kļūt katrs. Nostājoties televīzijas kameras priekšā un, kā nu kuro reizi, atklāti vai aizsegtu seju, vēstīt melus. Nav svarīgi, ko vēstīt, galvenais, lai izskan ticami. Labs piemērs tam – uzdot retoriskus jautājumus it kā mazākumtautību aizstāvībai, gluži kā slepus norādot ar pirkstu latvietim – esi rāms!

Oktobris pirms 75 gadiem Latvijā iezīmējās ar vācbaltiešu aizbraukšanu no valsts, un šī tukšā kultūras zona apauga ar pufaikām raksturīgo smārdu. Uz šī smārda fona arī šodien var īstenot idejas, kas ietver kaunināšanu, norādīšanu un iebaidīšanu. Mūsdienās aizbraucēji negribot kļūst par ieročiem palikušo mazākumtautību aizstāvju rokās.

Joprojām gluži kā gardas kūkas kumoss ar spēcīgu demokrātijas pēcgaršu top un mainās Latvija. Tāda, kādu to izveido pašu cilvēki, pilsoņi un nepilsoņi. Mazākumtautību aizstāvjiem var nepatikt Eiropas klātesamība. Akciju rīkotājos var izveidoties neveselīga attieksme pret katru, kuram vārds “brīvība” saistās vispirms ar valstiskumu un identitātes jautājumu, piederību valstij un roku uz sirds. Protestētāji varētu vēlēties sarunas, dialogus, pārmaiņas. Ja vien tam pāri neklātos svešas ideoloģijas infekcija.

Valsts labklājības jautājums, kopš Latvija nostājusies uz savām ļodzīgajām kājām, ienesis korekcijas apziņā. Varbūt pilsonim ir arī vienalga, kādu zupu ēst – paša gatavotu, pabalsta vai arī nātru zupu, taču nepilsonim paveras aizvien plašāk durvis oponēt un cīnīties. Nabadzību var pārvērst labā izrādē, arī farsā, un vārgu zupiņu pasniegt kā delikatesi. Un neatkarīgi no tā, kā šovs iebaro asuma zāles, savs labums tajā visā ir – kādā brīdī cilvēkam apniks, ka viņa valsti, nāciju izmanto kā ēsmu lielāku plēsēju pievilināšanai.

Kad starpvalstu vienošanos dēļ vācbaltieši atstāja Latviju, pārplūda ne jau Daugava, bet uzbrieda gadu desmitiem ilga cittautiešu ieplūšanas gultne, tomēr šodien par to runāt kaut kā neērti vai pat bail. Ulmani vēlāk kaut kur apraka. Staļina biste “uzplauka” mākslās. 1939. gada rudens notikumu piemērs pirmspadomju Latvijā ir tikai gluži sīka epizode mācību grāmatās, ko katrs vēstures skolotājs šodien var traktēt, kā vēlas. Var censties atrast neiecietību Ulmaņa 1939. gada rudenī teiktajos vārdos, bet var ieskatīties dziļāk vēstures materiālos un ieraudzīt augsti attīstītas, pēc Rietumu kultūras piemēra veidotas valsts pamatus. Tas pats notika arī pirmajā padomju varas valdīšanas gadā – tikai pretējā virzienā. Kara un piecgažu ietekmē nacionālas valsts ideoloģija sāka brukt, identitāte noslēpās, un mūsdienās var atsākt iemēģināt slavināšanas kokles mazākumtautību vārdā.

Līdzībās runājot, vēlēšanu pēclaiks kā galvenais varonis mūsu valstī nedaudz atgādina Luhanskā dzimušā ukraiņu gleznotāja Sergeja Grigorjeva īpatnu talanta šķautni – pēc 1950. gadā iegūtās Staļina prēmijas par darbu “Uzņemšana komjaunatnē”, desmit gadus vēlāk gleznā attēlotā vadoņa bildi mākslinieks esot aizkrāsojis. Pakasot ar nadziņu, vadoņa ēna vienmēr var maigi parādīties. Ideoloģija kā nezāle neiznīkst, tā gaida piemērotu brīdi, lai restaurētu pagātni un jau ar eiropeiskiem instrumentiem rakstītā vārda spēku pavērstu pret vairākumu.

Ir grūti pastāvēt par savas valsts interesēm, ja katram sava biznesa niša tuvāka par kopīgo mērķi – valsts simt gadu jubileja ir labs Stikla kalns, kura virsotnē atrodas ne vien Raiņa ideju transformācija – Saulcerīte. Apkārt kalnam sastājušies arī mazākumtautību aizstāvji, kuriem par Saulcerīti bēda maza. Kāroto var arī iegūt, apejot kalnu – veidojot paralēlu ideoloģiju valsts iekšienē, izbīdīt priekšplānā padomju kultūras nestos augļus un pelnus – runāt, kā liek. Ja vien nebūtu tā pufaiku smaka.

Latvijas simt gadu jubilejas sagaidīšanas godus plānojot, vieta noteikti atradīsies vācbaltiešu, arī padomju laika kultūrai. Izvēdinot smakas un pelavas, atsijāsies labākais un vērtīgākais, nozīmīgs kļūs katrs mākslinieks, vērtīgie darbi visās mākslas nozarēs. Atklāsies jauni varoņi, prototipi, un, lai kā nepatiktu valstī notiekošais vai arī kā svītrainos mantelīšos slēptos latviešu identitātes pretinieki, radoši cilvēki pārbaudījumus izturēs un Saulcerīti līdz valsts simt gadu svētkiem pamodinās sveiku un veselu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tieši tā! Nedz Imka, nedz citi guru nepatraucēs!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+