Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. janvāris, 2015
Drukāt

Saules apžilbinātie

Publicitātes (Gunāra Janaiša) fotoPublicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Skats no Dailes teātra iestudējuma "Saules bērni".

Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums – “Saules bērni” Dailes teātrī – pārsteidz ar nopietnu iedziļināšanos Maksima Gorkija lugas tekstā un pārliecinošu aktieransambļa sniegumu.

Pirms “Saules bērnu” pirmizrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers vairākās intervijās uzsvēris, ka viņa mērķis, iestudējot šo Maksima Gorkija lugu, ir lauzt priekšstatu par Gorkiju kā revolucionāru, marksistu un socreālisma literatūras pārstāvi. Jāatzīst gan, ka pēdējo teātra sezonu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm Gorkijs jau ir atdzimis kā klasiķis, kura darbi līdzās sociālkritiski ievirzītajam saturam var kalpot arī kā precīza un skaudra alegorija par cilvēku kā pretrunīgu būtni, kuru bieži vada egoisms, mantkārība vai divkosība. Līdzās Al­vja Hermaņa jau 2003. gadā iestudētajai izrādei “Tālāk” pēc lugas “Dibenā” motīviem pagājušo sezonu laikā Gorkija dramaturģiju iestudējuši tādi režisori kā Felikss Deičs, Viesturs Meikšāns un Elmārs Seņkovs. Šosezon kārta Džilindžeram, kurš jau iepriekš ar dažādiem panākumiem pievērsties nosacīti tradicionālai klasikas darbu interpretācijai.

Gorkija luga “Saules bērni” ir nevienmērīgas kvalitātes darbs – līdzās čehoviskiem motīviem (visi mīl “ne tos”, turklāt varoņi lielāko daļu laika pavada, runājot par savām ciešanām, kamēr dzīve nemanot aizslīd) tajā sastopami arī klaji didaktiski monologi par dzīves jēgu. Režisors izrādes vajadzībām lugu pārtulkojis nosacīti mūsdienīgā valodā un mērķtiecīgi īsinājis – rezultāts, kaut arī brīžiem balansē uz robežas ar pārāk lielu izpatikšanu skatītājiem, ir interesi rosinošs. “Saules bērni”, no vienas puses, ir izteikta ansambļa izrāde uz scenogrāfa Kristiana Brektes uzbūvētās koka platformas, kas raisa asociācijas ar tukšumā dreifējošu kuģi, ietērpti Ilzes Vītoliņas skaistajos jūras zilās krāsas kostīmos, attiecības risina seši Saules bērni – cilvēki, kuri ir bezcerīgi vientuļi, taču savā egoismā pat nemana, ka arī līdzās esošie jūtas tāpat. Taču vienlaikus izrādē tikpat kā nav otrā plāna lomu. Formā spilgtus un emocionāli pamatotus raksturus izdevies radīt gandrīz visiem aktieriem, kopējā izrādes zīmējumā izceļoties pat nosacīti perifēriem tēliem – Lidijas Pupures mūžīgi purpinošajai auklei, Sarmītes Rubules temperamentīgajai istabenei Fimai, Daiņa Gaideļa un Laura Dzelzīša pašironiski atveidotajiem proletāriešiem. Kaut arī iestudējuma temps brīžiem ir pat kaitinoši lēns, jāatzīst, ka režisoram ar tā palīdzību izdevies materializēt konfliktus, kas valda galveno varoņu attiecībās. Arvien uzskatāmāka kļūst Jura Žagara atveidotā Pāvela absolūtā ignorance pret sievu, ko aktieris žilbinoši nospēlē kā atrašanos uz bērnišķīga infantilisma un ķīmiķa mākslinieka ģenialitātes robežas. Tikpat skaidri kļūst redzama viņa sievas, Kristīnes Nevarauskas izjusti atveidotās Jeļenas Nikolajevnas, apzinātā vīra maldināšana – maskējusies aiz lepnas, pašpietiekamas sievietes sejas, viņa flirtē ar pielūdzējiem un draud pamest vīru, bet, tiklīdz panākusi savu, ar sievišķīgu paštīksmi atgriežas vīra apskāvienos. Izcili Melānijas lomu nospēlē Vita Vārpiņa, sīkajā, nervozajā būtnē ievijot arī kaut ko no Marijas Stjuartes karaliskā pašlepnuma. Aktrisei pat izdodas pārspēlēt milzīgo, komiski izspūrušo parūku, kam acīmredzot līdz pēdējām zāles rindām jānogādā informācija par varones histērisko raksturu. Jūtīgi un ar smalku humora izjūtu Čepurnoja lomu atveido Artis Robežnieks, lai gan izrādes finālā aktieris varoņa traģisko likteni nospēlē varbūt pat pārāk viegli un pašironiski.

Mazāk izteiksmīgs un, atšķirībā no pārējiem varoņiem, didaktisks skatuves tēls ir Ērikas Eglijas spēlētā Ļiza – aktrise varoni atveido cienījami, tomēr lomas zīmējums – bālā, nevarīgā skaistule ar pieglaustajiem matiem un gaišo tērpu, kurai lemts klusi un pašatdevīgi ciest, – ir pārāk vienveidīgs. Aktrises ierasti ekspresīvā, temperamentīgā skatuves būtība šoreiz izteikti disonē ar lomas introvertumu, kaut arī, lasot lugu, rodas priekšstats, ka Ļizas tēls, iespējams, sevī varētu slēpt daudz dziļākas pretrunas. Salīdzinot ar pārējo izrādes intonāciju, kurā 
izdevies izvairīties no didaktikas, melnbalts šķiet arī fināla skats. Gorkija lugas nobeigums risināts metafiziski – Protasovu ģimenes sādžā ielauzies nekontrolējams, postošs spēks, kas apdraud tur esošo varoņu dzīvi – mēris jeb pati nāve, kas simboliski iezīmē iepriekšējās dzīves kārtības jeb laikmeta maiņu (ne velti luga sarakstīta 1905. gadā). Režisors lugas finālu būtiski īsinājis un risinājis vienkāršāk – sentimentālā intonācijā. Jura Žagara Pāvels asinīm nosmērētu seju reflektē par šausminošo vienkāršās tautas nežēlību, bailēs no mēra uzbrūkot visiem, kas pagadās ceļā, bet Ērikas Eglijas Ļiza, nogriezusi sev matus un bruņojusies ar brūnu ceļojuma koferi, aiziet meklēt savu mirušo mīļoto. Pasaule, kurā laiski un bezrūpīgi varēja dzert tēju un sarunāties par dzīvi, ir neglabājami izpostīta.

No izrādes visspilgtāk atmiņā paliek aina, kad pirmā cēliena beigās seši izrādes galvenie varoņi apsēžas skatītāju priekšā, vientuļa prožektora stara izgaismoti, un viņu sastingušās, taču laimīgās sejas uz tumšās skatuves fona īsu mirkli atgādina mirušos, kuri beidzot ieguvuši sirdsmieru un brīvību. Saules bērni.

VĒRTĒJUMS

Režija: 4

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija: 4

UZZIŅA

Maksims Gorkijs “Saules bērni”, iestudējums Dailes teātrī

Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Kārlis Lācis.

Lomās: Juris Žagars, Ērika Eglija, Kristīne Nevarauska, Ģirts Ķesteris, Artis Robežnieks, Vita Vārpiņa, Juris Kalniņš, Edijs Zalaks, Lauris Dzelzītis, Aija Dzērve, Aldis Siliņš, Lidija Pupure, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis.

Nākamās izrādes: 20. janvārī, 4., 12., 22. februārī.

Vārds skatītājiem

Eva Orēniša, juriskonsulte: “Izrāde patīkami pārsteidza ar Džilindžeram neraksturīgi klasisko stilu. Jāuzteic aktieru tēlojums un it īpaši Juris Žagars, kurš tik brīnišķīgi atklāja savu tēlu ne tikai caur trāpīgām balss intonācijām, bet arī ar fantastisku ķermeņa valodu. Izrādē uzmanību piesaistīja dialogi un caur tiem atklātais lugas vēstījums, līdz ar to skatuves scenogrāfija vai muzikālais pavadījums nešķita tik interesanti. Luga nodod vērtīgu atgādinājumu ikvienam mīlēt savus tuvākos un izrādīt tiem savu mīlestību šeit un tagad.”

Aivis Liepiņš, uzņēmējs: “Lieliska izrāde. Dodoties uz teātri, nebiju īsti pārliecināts, kā Džilindžers būs interpretējis Gorkija lugu, tāpēc jau pirmie lugas mirkļi sagādāja patīkamu pārsteigumu. Lugā rādītās cilvēku attiecības un vērtības ir joprojām aktuālas. Arī vērtību mērs katram ir savs. Īpaši gribu atzīmēt Jura Žagara spēli un Lauri Dzelzīti, kuri ļāva ieskatīties ēnā augošo saules bērnu pieticīgajā pasaulē.”

Roberts Sakovičs, apmācību vadītājs: “Izrāde pārsteidza ar saturisko bagātību. “Saules bērnus” īsti novērtēs tie, kuri iesaistīsies izrādes procesā, sekojot līdzi tekstam un saturam. Tikai tā var sajust izrādes garšu, jo tajā ir vairākas atkāpes un frāzes vēsturiskajā (1905. gads) un vispārējā kultūrvēsturiskā kontekstā (piemēram, atsaukšanās uz dāņu princi Hamletu). Saules bērni aktīvi reflektē uz skatītāju prātu, jūtām, atmiņu un zināšanām. Ir sajūta, ka Dailes teātris atgriezies pie saknēm – skaidrība, vienkāršība, kaislība!”

Līga Vikse, LU studente: “Izrādē viscaur jūtama Dailes teātrim tik ļoti raksturīgā neizlikšanās. Arī Džilindžeram izdevies atrast veidu, kurā 1905. gadu parādīt kā kaut ko ļoti tuvu 2015. gadam. Kopumā, kā jau drāmai pieklājas, izrāde ir smeldzīgi sāpīga, taču to nav smagi vērot. Sēžot zālē, skatītājam ir iespēja pavērot sevi no malas un saprast, ka no pirmās līdz divdesmit ceturtajai rindai sēž cilvēki, kuri kādreiz jutušies tieši tāpat kā aktieri tajā brīdī uz skatuves. Izvēlētais aktieru ansamblis fantastiski veic savu darbu un jau ar pirmajām kustībām un vārdiem iegūst skatītāju savā varā.”

Apkopoja IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+