×
Mobilā versija
Brīdinājums +17.0°C
Milija, Maiga
Pirmdiena, 25. jūnijs, 2018
25. februāris, 2018
Drukāt

Saules mūžu, Igaunija! (1)

Publicitātes (Visit Estonia, Raigo Pajula) fotoPublicitātes (Visit Estonia, Raigo Pajula) foto

Dievs ir latvietis

Autore: LĒLO TUNGALA

Dzejniece Lēlo Tungala kopā ar mazās Lēlo tēlotāju filmā "Biedrs bērns".Dzejniece Lēlo Tungala kopā ar mazās Lēlo tēlotāju filmā "Biedrs bērns".

“Igaunija? Protams, es zinu, kur tā ir, – esmu bijis Igaunijas galvaspilsētā Rīgā… Jeb tā bija Viļņa?”

Braukājot pa Padomju Savienību, manas paaudzes igauņi – un gan jau arī latvieši – šādus jautājumus ir dzirdējuši desmitiem reižu. Varbūt tāpat tagad prāto tie japāņu tūristi, kas Tallinas vecpilsētā – un gan jau arī skaistajā Rīgā – ar savām dārgajām fotoierīcēm uzņem tūkstošiem pilsētas skatu (kā gribētos redzēt viņu fotoalbumus!). Acīmredzot tas liecina par to, ka mēs – igauņi un latvieši –, kaut arī nesaprotam viens otra valodu, izskatāmies ļoti līdzīgi. Tie, kuri ieradušies no tālienes, uzskata, ka mūsu valodu ritms ir līdzīgs (kaut arī latvieši stāsta daudz smieklīgu anekdošu par “dedzīgajiem igauņu puišiem”) un arī mūsu vēsture ir visai vienāda: neatkarības iegūšana, savas valsts celtniecība, okupācijas, dziedošā revolūcija un savas valsts atjaunošana – visi šie būtiskie notikumi mums risinājušies vienā laikā.

Arī pašreizējais “Rail Baltica” projekts ar savām cerībām un bailēm vieno visas trīs Baltijas valstis. Es piederu pie tiem igauņiem, kuri vēlas ātru, mūsdienīgu un mērķtiecīgu dzelzceļa savienojumu ar pārējo Eiropu – kurš gan to nevēlas! –, tomēr neaizstāvu sasteigti uzsāktu grandiozu būvniecību, kas nerēķinās ar dabai nodarītiem zaudējumiem, nedz arī tautsaimnieku pamanītajām kļūdām paredzamajās izmaksās. Par ļoti dārgā projekta “Rail Baltica” mērķi izvirzīta Baltijas valstu ātrāka integrācija Eiropā un dzīves līmeņa paaugstināšanās, bet šķiet, ka galvenais lielās steigas pamatojums ir Eiropas Savienības piesolītie miljardi. Līdz ar to it kā sīkās pamanītās kļūdas, piemēram, dabas ekoloģiskā līdzsvara sašķobīšanās, var pārvērsties milzīgās soda naudās, ko, protams, no savas kabatas nemaksās ne politiķi, kas izstūmuši šo projektu cauri, ne arī uzņēmēji. Ar to nāksies tikt galā mums pašiem; igauņu un latviešu tautām… Atskan runas, ka, tā kā mūsu valstīs nav strādnieku ar atbilstošu izglītību un pieredzi, dzelzceļa būvniecībai nāksies ievest svešu darbaspēku, un tas jau atgādina neseno vēsturi…

Līdzīgas ir arī mūsu rūpes par aizbraucējiem: mēs te, Igaunijā, ceram, ka igauņi, kuri devušies meklēt darbu pāri līcim uz Somiju, varbūt vēl atgriezīsies dzimtenē, un droši vien arī Latvija gaida mājās uz Lielbritāniju un citurieni aizplūdušās darba rokas un gaišās galvas. Interese par savas dzimtenes kultūru un vēlēšanās arī svešumā iemācīt saviem bērniem dzimto valodu modina cerību, ka viss vēl nav zudis. Esmu apciemojusi aktīvas igauņu skolas Somijā, Anglijā, Francijā, Luksemburgā, Kanādā un Vācijā – un, protams, Latvijā – un zinu, ka tādas pašas, bet latviskas skolas nodibinājuši arī ārzemēs dzīvojošie latvieši.

Starp citu, arī pagājušā gadsimta sākumā daudzi enerģiski igauņi un latvieši devās svešumā meklēt labāk apmaksātu darbu. Pateicoties tam, manī rit pilīte latviešu asiņu: proti, mans vecaistēvs no kādas Jekaterinburgas muižas, kur viņš strādāja par modernieku, pārveda latviešu dārznieka meitu Minnu Katrīnu Jegermani, kura bija dzimusi Dvinskā, mūsdienu Daugavpilī. Pārceļoties šurp, uz Igauniju, vecāmāte neprata ne vārda igauniski, un patiesībā viņai līdz pat mūža galam bija neliels akcents, tomēr savus piecus bērnus viņa izaudzināja par dedzīgiem igauņiem. Nožēloju, ka savulaik neiemācījos no viņas latviešu un poļu valodu – agrā jaunībā cilvēkam ir daudz aizraujošākas lietas nekā savā dzimtā uzkrātās zināšanas. Tomēr ik reizi, kad dodos uz Latviju, iedomājos, kā mana vecāmāte Minna skatās no mākoņa maliņas un priecājas. Un katru reizi vietā ir vecais sakāmvārds: “Dievs ir latvietis!” Senie igauņi to gan laikam visbiežāk konstatēja tad, ja aizlija siens, bet man Latvijā nekad nav bijis vajadzīgs lietussargs: saules stari pavadīja gan savulaik, kad abi ar dzīvesbiedru komponistu Raimo Kangro klausījāmies klavieru duetu Haradžanjans – Novika, gan kopā ar Gundaru Godiņu un Inesi Zanderi dzejas braucienos uz Rīgu, Kuldīgu, Talsiem un Limbažiem, iepazīstinot klausītājus ar savu bērnu dzejas krājumu “Daudzpusīgais ronis”. Šajās neaizmirstamajās tikšanās reizēs kopā ar bērniem uzstājās Lauris Reiniks, kurš dziedāja manis tulkotās dziesmas vēl tīrākā igauņu valodā nekā daudzi igauņu solisti.

Pavisam noteikti saule spīdēs arī tad, kad Guntara Godiņa tulkojumā Rīgā iznāks mana grāmata “Biedrs bērns un lielie cilvēki. Vēl viens stāsts par laimīgu bērnību”. Šajā grāmatā, kas stāsta par bērnu, kurš auga “zem Staļina saules”, ir dažas līdzības ar Māras Zālītes “Pieciem pirkstiem”, vienīgi Māras mazā varone kopā ar vecākiem atgriežas no izsūtījuma, bet mana varone pēc mātes aresta un vecāsmātes deportācijas paliek divatā ar tēvu. Ticu, ka līdzīgus stāstus varētu uzrakstīt par gandrīz katru igauņu un latviešu ģimeni. No vienas puses, šo autobiogrāfisko grāmatu bija grūti rakstīt, jo laiks bija smags, nospiedošs un nabadzīgs, bet, no otras puses, jutu lielu atvieglinājumu un prieku par to, ka Igaunija tagad ir brīva un, lai gan mums arī pašlaik pietiek problēmu, vairs nav jādomā viens un jārunā kas cits, vairs nav baiļu, domājot par tuviniekiem, kuri bez kādas vainas izsūtīti tālu projām…

Uz Igaunijas simtgadi pabeigta arī filma “Biedrs bērns”, kuras scenārija autore ir jaunā režisore Monika Sīmetsa. Mazo Lēlo tēlo Tallinas skolniece Helena Marija Reisnere. Viņa nekādi nespēj saprast, ka kādreiz bijis laiks, kad maza bērna māti, kas strādāja par skolotāju, bez kādas vainas varēja uz 25 gadiem izsūtīt un ieslodzīt darba labošanas nometnē. Patiesībā es esmu ļoti gandarīta, ka mūsu bērni un mazbērni tādas lietas redz tikai filmās un grāmatās. Un droši vien arī viņiem nāk smiekli, ja kāds apgalvo, ka bijis Igaunijas galvaspilsētā Rīgā.

Tulkojusi ANNA ŽĪGURE

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

LĒLO TUNGALA

* Vispazīstamākā bērnu dzejniece un rakstniece Igaunijā, kā arī bērnu žurnāla redaktore, tulkota latviski.

* Izdevusi vairāk nekā 50 grāmatu bērniem, līdztekus rakstot arī dzeju pieaugušajiem, lugas, mācību grāmatas, dziesmu tekstus, operas un muzikālo uzvedumu libretus.

* Viena no filmām, ar ko Igaunija sagaidīs simtgadi, būs viņas bērnības atmiņu grāmatas “Biedrs bērns” ekranizācija.

Jānis Žīgurs

“Es apsedzu tevi ar skrandām.

Vai silti, vai labi tev, māt?

Vējš virpuļos jaucas un vandās,

Es pieglaužu galvu tev klāt.

Tev galva jau gurda un sirma,

Bet trīcošām rokām viegls glāsts;

Tās glaudīja mani vispirmās —

Māt, mūžīgs par mīlu ir stāsts!

Es apsedzu tevi ar skrandām,

Par brīnumiem sapņošu, māt,

Kur gājienos karogi plandās

Un tevi nāk

godināt.”

Publicēts Latvijas-Igaunijas biedrības mēnešrakstā, 1935. gadā. Dzejnieks bijis iesācējs, 18 gadus vecs jauneklis, dzimis Igaunijā, apmeklējis 2. Rīgas pilsētas ģimnāziju.

Svinības vajag igauņu tautas pašlepnumam

Autore: DIĀNA JANCE

Igauņiem patīk pārstāstīt kādu leģendu – bijušais Igaunijas prezidents un rakstnieks Lennarts Meri visu padomju okupācijas laiku kabatā esot nēsājis līdzi neatkarīgajā Igaunijā ražotu sērkociņu kastīti. Katru gadu Neatkarības dienā, 24. februārī, viņš esot aizdedzinājis vienu sērkociņu, jo ticējis, ka tad, kad kastīte būs tukša, Igaunija atkal būs brīva. Tā arī esot noticis. Igaunijas valsts simtgade tiek svinēta plaši, un “KZ”, uzrunājot divus kaimiņvalsts kultūras pārstāvjus, var bez šaubām apgalvot, ka nebūtu viegli atrast igauni, kurš valsts simtgades svinības neuzskatītu par nozīmīgu notikumu.

Svētku koncerts kā piedošanas akts

Kertu SaksaKertu Saksa

KERTU SAKSA, Igaunijas Kultūrkapitāla fonda priekšsēdētāja: “Svētku gads ir piepildīts ar tik daudziem īpašiem kultūras notikumiem, ka būtu grūti kādu izcelt. Neapšaubāmi, viens no svarīgākajiem būs 24. februāra Neatkarības dienas koncerts un prezidentes pieņemšana Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu (to TV rādīs tiešraidē. – D. J.). Koncerta režisors ir teātra “NO99” galvenais režisors Tīts Ojaso. Pavisam nesen kļuva zināms, ka viņš izturējies vardarbīgi pret aktrisēm un īpaši skaļi tas izskanēja saistībā ar “#MeToo” kustību. “NO99” ir ļoti spēcīga teātra trupa, kas 2017. gada nogalē ieguva Eiropas teātru “Oskara” balvu, kļūstot par Eiropas teātru “Jaunās teātra realitātes” laureātiem, un nav nekādu šaubu, ka Igaunijas simtgades koncerts būs iespaidīgs notikums. Tomēr daudzi kurn par šī režisora izvēli. Domāju, ka jebkurā gadījumā koncertu varēs uzskatīt gan par lūgumu piedot, gan par pašu piedošanas aktu. Ceru, ka nākamajos simt gados Igaunija kļūs elastīgāka un igauņi vairāk sadarbosies savā starpā un arī ar pārējo pasauli. Domāju, ka ir svarīgi svinēt Neatkarības dienu un īpaši bērniem uzsvērt to kā vienu no valsts tradīcijām. Gluži tāpat kā vērtība ir lepnums par piederību igauņu tautai.”

Cerībā uz nākamo simtgadi

Leo Kunnass.Leo Kunnass.

Leo Kunnass, atvaļināts Igaunijas armijas virsnieks un rakstnieks, scenārija autors valsts simtgades programmā iekļautajai vēsturiskajai kinofilmai “1944”: “Atceros pagājušā gadsimta 80. gadu sākumu, kad man bija piecpadsmit sešpadsmit gadi un sarunā viens no maniem draugiem teica, ka Padomju Savienība noteikti sabruks pēc 2000. gada…Tolaik tas likās neiespējami. Mēs tik tiešām varam būt laimīgi. Tagad, svētku noskaņā, sliktas lietas vairs neviens nevēlas atcerēties, taču, domājot par Igaunijas un Latvijas neatkarību, gribu atsaukt vēstures atmiņā ko svarīgu. 1919. gadā igauņi palīdzēja latviešiem Brīvības cīņās, un to mēs Igaunijā bieži uzsveram ar lepnumu. Taču vēsturē bijuši arī citi brīži, par kuriem igauņiem vajadzētu kaunēties. Es domāju par to, kādā veidā un secībā risinājās notikumi 1939. gada vasarā. Tieši Igaunija bija pirmā no Baltijas valstīm, kas parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību, tādējādi nododot savu sabiedroto Latviju. Tā ir vēstures realitāte, ko igauņiem vajadzētu atcerēties un varbūt atvainoties Latvijai, ne tikai lepoties ar seno palīdzību 1919. gadā. 1939. gada nodevību Igaunijā neviens nepiemin, tomēr tā būtu jāpiemin, lai arī tā ir sāpīga vēstures lapaspuse. Somi toreiz bija gudrāki, viņi pieprasīja papildu laiku, sakot, ka tādus jautājumus nevar tik ātri izspriest. Vēsturi ir svarīgi pieņemt tādu, kāda tā ir un kāda tā ir bijusi.

Nākamajā simtgadē ir ļoti būtiski saglabāt igauņus kā nāciju. Simtgades svinības ir nepieciešamas tautas pašlepnumam un saliedētībai. Padomju okupācijas laikā krievu valoda bija uzspiesta un igauņi bez spaidiem to nepieņēma, taču tagad brīžam pavisam labprātīgi atsakāmies no igauņu kultūras. Tikai rūpējoties un attīstot igauņu valodu un kultūru, būs iespējams svinēt mūsu valsts divsimtgadi un arī trīssimtgadi. Mūsdienās, kad ir tik viegli ceļot un dzīvot citās valstīs, ikvienam mazas tautas pārstāvim ir svarīgi apzināties sevi, savas saknes un domāt par to, ko var dot savai valstij. Ja vairs nebūs ne valodas, ne kultūras, valsts eksistence kļūs bezjēdzīga. Mūsu valstīm ir sarežģīts kaimiņš, un tas nozīmē, ka mums vienmēr ir jābūt apdomīgiem un aizsargāties spējīgiem. Protams, mēs vēlamies dzīvot mierā, bet, iespējams, citi to nemaz nevēlas. Varam tikai cerēt, ka mūsu valstis piedzīvos arī nākamos simt gadus. Ja būsim gatavi ļaunākajam, tad varam cerēt, ka tas nepiepildīsies.”

Simtgades mākslas asinsaina

Autore: LAURA ŠMIDEBERGA, Igaunijas Latviešu nacionālās kultūras biedrības vadītāja, stikla veidošanas liesmā māksliniece

Mihels Sitovs (ap 1469–1525). Djēgo de Gevaras portrets. 15.gs.Mihels Sitovs (ap 1469–1525). Djēgo de Gevaras portrets. 15.gs.

“Eesti Vabariigi 100” (Igaunijas valsts simtgades, saīsinājumā “EV100”) mākslas programmu “Simtgades mākslas aina” koordinē Igaunijas Laikmetīgās māk­slas centrs un Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra attīstības aģentūra sadarbībā ar “EV100” Valsts kanceleju, un tā ietver gandrīz simt mākslas notikumu, kuri norisinās, atzīmējot Igaunijas dzimšanas dienu ASV, Japānā, Itālijā un citur Eiropā, kā arī Virtsu, Valgas, Mostes, Sillamē un daudzās citās Igaunijas vietās un nomalēs. Īpaši piedomāts, lai no tās iegūtu pēc iespējas vairāk cilvēku, kā arī lai viņi paši tiktu iesaistīti mākslas pasākumos.

“Lai izvēlētos mākslas projektus, 2016. un 2017. gadā notika divi atklāti konkursi, kuros tika aicināti piedalīties mākslinieki, muzeji, mākslas projekti un radošās apvienības. Programmas veidotājiem bija būtisks autoru skatījums nākotnē un reģionalitāte – lai valsts dzimšanas dienu nesvinētu vienīgi galvaspilsētā, bet lai mākslas notikumi būtu pieejami visā Igaunijā, pat tādās vietās, kurās agrāk izstādes un mākslas pasākumi nav notikuši,” stāsta projekta “Simtgades mākslas aina” koordinatore no Laikmetīgā mākslas centra Kadi Keskūla. Tās ietvarā īpašs notikums būs Mārinas Ektermani projekts “Mākslinieki krājumos 10 x 10”, kas apvieno desmit laikmetīgos māksliniekus un radošās personības – katrs pavada gandrīz mēnesi kādā no mazajiem Igaunijas muzejiem, iepazīstoties ar to krājumu, un tā top pilnīgi jauna izstāde – kā dialogs starp mākslinieku un muzeju.

“Latviešu publikai noteikti gribu pastāstīt par Tanela Randera projektu, mākslas notikumu ciklu “100 papeles”, kura pamattēma ir Austrumeiropas identitāte un kurš notiek Valgā un Valkā,” uzsver Kadi Keskūla. 2017. gadā Valgas muzejā notika Latvijas mākslinieku un mākslas kuratoru izstāde “Vieta, kur viss ir labāk”, bet pavisam nesen, 17. februārī, Valgas Muzeja galerijā tika atklāta Maritas Mihklepas un Edgara Rubeņa izstāde “Walk”. Līdz pat 2018. gada rudenim Valgā gaidāmi dažādi interesanti pasākumi šī projekta ietvaros.

Kolāža no pēdējā laika Igaunijas laikmetīgās mākslas autoru darbiem.Kolāža no pēdējā laika Igaunijas laikmetīgās mākslas autoru darbiem.

Projekts, kas palīdz mākslai nokļūt vietās, kuras tā līdz šim nav skārusi. Šādi Kadi Keskūla raksturo ar dzīvokļu izstādēm ievērību guvušo Varonja galerijas izstāžu ciklu “Lätted’” (“Avoti”), kura ietvarā pusotra gada laikā tiks atklātas 15 dzīvokļu izstādes vidē, kas saistīta ar laikmetīgo mākslinieku dzimšanas vietu vai bērnību. Savukārt 16. februārī Tallinas Mākslas telpā atklāta kuratores Katarīnas Gregosas rīkotā starptautiskā izstāde “Valsts nav mākslas darbs”, kurā vairāk nekā divdesmit mākslinieki no dažādām valstīm pēta valsts, tautības un nacionālās identitātes problēmas un pašreizējo mainīgo situāciju Eiropā nacionālisma un populisma atdzīvināšanas ap­stākļos, piedāvājot niansētāku pieeju šim jautājumam – ko vairāk nekā tikai ierasto opozīcijas retoriku.

Arī pasaulē risinās daudz interesantu notikumu, kas nes Igaunijas māk­slas vārdu. Briselē, Parīzē, Londonā, Berlīnē, Helsinkos un pat Vašingtonā notiek igauņu glezniecības, dizaina un modes mākslas izstādes. Īpaša ir 1469. gadā Tallinā dzimušā ziemeļu renesanses pārstāvja Mihela Sitova izstāde Vašingtonas Nacionālajā galerijā. Viņa meistarība var droši tikt pielīdzināta tādiem renesanses laika milžiem kā Jans van Eiks, Leonardo da Vinči un Rembrants, taču personība ilgus gadus mākslas vēsturniekiem bija mīkla. Visas Eiropas galmu arhīvos par to bija izkaisītas mazas informācijas drumslas, saucot šo mākslinieku gan par “Michel Sittow”, gan “Melchior Alemanini”. Zināms, ka viņš pārstāv Nīderlandes mākslas skolu, mācījies Brigē pie tā laika slavenākā meistara Hansa Memlinga. Tikai 1940. gadā Tallinas Pilsētas arhīvos atklātie dokumenti palīdzēja identificēt Sitova personību un sasaistīt to ar Igauniju. Šobrīd zināms, ka viņš dzimis un miris Tallinā, bet lielāko mūža daļu pavadījis, mācoties un strādājot Spānijā, Nīderlandē, Dānijā un, iespējams, Anglijas galmā. Igaunijas Mākslas muzeja un Vašingtonas Mākslas galerijas kopīgi rīkotā izstāde pirmo reizi vēsturē savāks vienkopus meistara darbus, kas izkaisīti plašā pasaulē. Šī izstāde ir uzskatāma par ļoti nozīmīgu notikumu ne tikai Igaunijas, bet visas pasaules mākslas vēsturē. No janvāra līdz maijam tā būs apskatāma ASV, bet jau no jūnija sākuma līdz septembra vidum – Tallinā KUMU muzejā.

Informācija par visiem Igaunijas simtgades mākslas programmas notikumiem: www.EV100.ee/kunst.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kāpēc divas dienas karogi karājās, vai pirmajā bija svētki un otrajā jau pohas pēc svētkiem lāpīja?

Draugiem Facebook Twitter Google+