Kokteilis
Ceļo

Saules svētītā Dienvidfrancija. Un ciemos raganu dzimtenē! 16

Foto-Aiva Kalve Bailīgi, bet sajūsminoši – ar vienu roku turies pie virves, bet ar acīm skaties aizas dziļumā.

Kā tik nav iespējams ceļot! Plāno pats, uzticies gidam, iekļaujies lielākā ekskursantu pulkā, ļaujies nezināmajam. Izvēlējos pēdējo un pēc brauciena rezumēju – katrs nonāk tur, kur liktenis lēmis, un satiek tos cilvēkus, ko vēlēts satikt. Dienvidfrancijas Pirenejos esmu bijusi jau divas reizes – pavasarī un rudenī. Kad labāk un skaistāk? Iespējams, vislieliskāk tas būs kādreiz ziemā, jo Fonromē var slēpot līdz pat marta beigām. Tad ielejā (200 m v. j. l.) jau zied persiki, bet Pireneju kalnu un distanču slēpošanas trasēs – (2000 m v. j. l.) sniega vēl gana.

Meklējot variantus

Viss sākās ar to, ka, plānojot atvaļinājumu, sociālajā tīmeklī ieraudzīju Santas Zāgmanes fotogrāfijas. Ūdenskritumi, kalnu takas, citā bildē fonā plaši vīnogu lauki, par ziedošām pļavām un puķēm nemaz nerunājot. Sarakstē noskaidrojās, ka viņas vaļasprieks ir nelielu ekskursantu grupu uzņemšana. Kas bija āķis, uz kura uzķēros? Mani fascinēja pieminētais Vinca ciematiņš, par kuru neatradu informāciju nevienā ceļvedī. Patika, ka ceļotāju pulciņš būs neliels – astoņas personas. Kalni, kalni, kalni – nu, tas mums, līdzenumā dzīvojošiem, ir vislielākais vilinājums. Un, protams, franču virtuves noslēpumu iepazīšana. Voila!

Santa Francijā dzīvo jau astoņpadsmit gadus un krustu šķērsu izstaigājusi kalnu takas, atklājusi brīnišķīgus skatus un to grib parādīt citiem. Lielās raupjās kataru* pilis, šarmantie, mazie ciematiņi, kuros mīt seniori un mākslinieki. Trīs vaļi, uz kā var būvēt atvaļinājumu ar pievienoto vērtību – aktīvā atpūta kalnos, laiska atpūta ciematiņos un franču virtuve. Langdoka Rusijona reģionā ir 300 saulainu dienu gadā. Šeit ļoti labprāt atpūšas arī paši franči. Starp citu, viņi pusi atvaļinājuma pavada, kāpjot kalnos pa takām, bet otru pusi – zvilnot kādā kūrortā pie jūras vai okeāna.

Galerijas nosaukums

Raganu dzimtene

Mazais Vinca ciematiņš, no kura startējam dienas ekskursijās, ir apskatāms stundas laikā. Pirmais iespaids? Tūliņ atskanēs zirgu pakavu dipoņa un mazajā ieliņā iegriezīsies musketieri. Trīs vai vēl vairāk. Eskumē ezerā gan nesanāca izpeldēties, bet kalnos, kas tajā spoguļojās, kāpām, pa ceļam baudot kādu nenovāktu vīnogu. Francijā esot noteikts, ka pēc vīnogu novākšanas, ko daudzviet dara mehanizēti, bet kalnu terasēs tomēr ar rokām, pārpalikušais pieder putniem un nav liegts arī garāmgājējiem. Fotografējam gan granātābolus, gan agaves ziedu, kas ir kā pēdējais sveiciens, pirms augs mirst.

No tuvākās apkārtnes ciemiem visromantiskākais man šķita Vilfranša, kas reiz bija labi aizsargāts cietoksnis pret mauru uzbrukumiem. Mūsdienās ir saglabājušies 11. gadsimta aizsargmūra fragmenti, masīvi vaļņi un vārti. Pilsētiņas vecākās mājas pieredzējušas 12. gadsimtu, un šī vieta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vilfranša nav pārveidota, tikai šis tas iekonservēts. Centrālais laukums – ne lielāks par pagalmu. Pareizu laiku rāda saules pulkstenis uz ēkas sienas.

Pirmā asociācija, ieejot pilsētiņā aiz biezā mūra: raganu dzimtene! Pie veikalu durvīm visvisādi to tēli – sākot no dažu centimetru mazas līdz tādai brangākai sievai ar kārpu uz deguna.

Bet vispār šī pilsēta jāsāk skatīt no augšas. Nocietinājuma mūri saglabājušies no 1690. gada. Tos cēla karaļa Luija XIV militārais inženieris Sebastjēns Vobāns. Pēc viņa izstrādātās shēmas un rasējumiem pēc tam tapa nocietinājumi ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā. Emocionāli skarba vieta – sieviešu cietums, kur Luijs XIV ieslodzīja sievietes, kuras lasīja zālītes un dziedināja savējos. Tā, viņaprāt, jau skaitījās melnā maģija. Aukstums, caurvējš, saule neiespīd, salmu maišelis, kur gulēt. Zinātāji teic, ka enerģētiski spēcīga vieta, jo tur sagruva daudzi likteņi. Veikalnieki leģendas komercializē un izmanto raganas par simbolu.

Bet pastaiga pa cietokšņa sienām un skats, kas paveras apkārt, gaisina drūmās domas. Kalnu ainava ir ārkārtīgi skaista. Tālumā uz klinšu galotnēm redzami sargtorņi, divas upes savienojas un veido ielejas, ko pēc tam skatīsim pārgājienos.

Lejā līdz ciematam no cietokšņa, kuru sasniedzām pa kalnu takas serpentīnu, var tikt arī pa garu tuneli, kas izbūvēts dabīgā alā. 700 pakāpieni!

Straujais kāpiens finišē vienā no Vilfranšas kafejnīcām. Tās saimnieks ir brīvprātīgais ugunsdzēsējs Žoels. Ap viņa kafejnīcu mutuļo vietējā kultūras dzīve. Telpu dizainā ir viss, kas saistīts ar ugunsdzēsēju darbu, vēsturi, sākot no apģērba, mašīnu modeļiem un beidzot ar goda un atzinības rakstiem. Vilfranšas iedzīvotāji, kuru ir ap 200, apvienojušies asociācijā, kas arī pārvalda šo vietu, un Žoels ir priekšsēdētājs. Vasarā pie viņa kafejnīcas ir āra kino. Uz vēsturiskā mūra sienas izstiepj palagu, un visi sanāk, lai noskatītos melnbalto filmu “Kuprainis”, kas Vilfranšā uzņemta 1960. gadā. Tirgus ainās piedalījās vietējie iedzīvotāji, un Žoela vecmāmiņa dažos kadros redzama tirgojam augļus.

Turpat pie Vilfranšas ir stalaktītu un stalagmītu alas – Grottes des Canalettes. Tādas kā visur citur, bet te viena neparastāka atrakcija – mūzikas automātā var izvēlēties kādu no desmit piedāvātajiem skaņdarbiem, pasēdēt mazajā amfiteātrī un noskatīties gaismu šovu.

Mazais, dzeltenais

Pa kalnu serpentīniem un šaurajām ciemu ieliņām pārvietojamies ar deviņvietīgu busu un draudzīgi pēc grafika maināmies vietām, lai priekšāsēžot var baudīt skaistos skatus, bet pie logiem esot – elst un pūst, kad bīstami tuvu paskrien klinšu siena vai aizas mala. Ceļā gadījās redzēt, ka pa aizas malu līkumo neparasts transporta līdzeklis – mazais, dzeltenais vilcieniņš, kura maršruts ved no Vilfranšas cietokšņpilsētiņas (450 m v. j. l.) līdz Fonromē ciematam (1800 m v. j. l). Ideja tādu uzbūvēt radās 1903. gadā, kad vēl nebija elektrisko vilcienu. Lai pievadītu tam elektrību, uz blakus tekošās Latetas upes, kas ir 170 kilometru gara, tika būvēti dambji un aizsprosti. Vilcienam ir trīs sliedes: divas parastās un trešā, kurai kāpt virsū nedrīkst, jo pa to plūst strāva. Pusotras stundas garais brauciens ir ļoti ainavisks, vilciens dodas cauri daudziem tuneļiem un pāri tiltiem. Vasarā sastāvam ir arī atvērtais vagons, no kura kalnu skatu baudīšana ir īpaši aizraujoša. Vilcieniņš iekļauts Francijas aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, lai gan pašos tā pirmsākumos projektu bija paredzēts slēgt, tāpēc ka pirmais izmēģinājuma brauciens 1909. gada 31. oktobrī izvērtās traģiski. Torīt sliedes bija apledojušas un vienā no straujākiem pagriezieniem nenostrādāja bremzes – vilciens iegāzās aizā un visi tehniskie darbinieki, kuri devās izmēģinājuma braucienā, gāja bojā. Bet projekts tomēr tika īstenots. Pateicoties tam, uzplauka tūrisms un slēpošanas iespējas Fonromē. Tagad apmēram 40 kilometru garo maršrutu izbauda tūristi. Mazais dzeltenais vilcieniņš (Le Petit Train Jaune) kursē pa Serdaņas apvidu, šķērsojot aizas un garus viaduktus un piestājot mazās kalnu stacijās.

Pieskāriens debesīm jeb ieskats bezdibenī

Lielas un mazas, šauras un ne tik šauras, akmeņainas un gludas klints plāksnes, tādas, kas ved augšup un, protams, arī lejup, bet dažas apvij klinti gar aizas malu. Visdažādākās kalnu takas. Un pa tām nesteidzīgi soļo franči. Labs ekipējums – zābaki, mugursomas, cepures, saulesbrilles. Pārstāvēti visi vecumi: kādam jaunam pārim mazulis uzsiets pičpaunā, bet senioriem rokās nūjas. Katrs izvēlas saviem spēkiem piemērotu taku, jo informācija ir izsmeļoša – cik kilometru, cik stundās paveicama, klāt pievienoti plāni. Bet – kas vietējiem viegli, tas mums – ne visai. Zābaku vietā botas, apģērbs ne kā tūristiem, bet ekskursantiem. Toties vēlēšanās iziet kādu no takām liela.

Karlita masīvs ir viena no skaistākajām vietām reģionā un no Vinca ciematiņa, kur dzīvojam, vien pusotras stundas braucienā. Tas ir dabas parks (2921 m. v. j. l.), un, tiekot līdz kalna virsotnei (5 stundas), pa ceļam var apskatīt 12 ezerus. Bet var iet mazo loku (3,5 stundas) un apskatīt deviņus ezerus. Kāpiens tehniski nav grūts. Apmaldīties nav iespējams, jo bultas rāda pareizo virzienu, bet krusts, kas uzzīmēts uz akmeņiem, nozīmē, ka tur iet nedrīkst. Pakāpeniski mainās daba – no pļavām, kur puķes tvan un tauriņi dejo, līdz klintīm, uz kurām ķirzakas sildās. Pireneju kalnu ezeros atspoguļojas kalnu virsotnes un mākoņi.

Bet pastaiga kalnos var būt arī citāda. Horizontāla. Tas nozīmē, piemēram, doties gar Žorždekarankas aizas malu. Klintī izcirsta šaura taciņa, dažās vietās drošībai virve, ķēdes, kāds dzelzs riņķis, pie kura pieturēties, jo nenožogota aizas mala ir turpat blakus, atliek tik mazliet pamežģīt kāju, paklupt, nobīties no čūskiņas, kas ieslīd efejās, vai ķirzaciņas, kas sildās uz akmens, un la-ta-tā ….

Relax!

Kur kalni, tur ir ne tikai kalnu upītes, bet arī sēravoti. Protams, visinteresantākie ir necivilizētie, kurus zina tikai vietējie. Šīm savvaļas vannām piemīt īpašs šarms. Nu kaut vai – tās ir par brīvu. Bet komforta gan nekāda. Turpat vārgā koku aizsegā, aptuveni 45 grādu leņķī balansējot, pārģērbies un, ja daudz cilvēku, mēģini atrast vietu starp akmeņiem. Bet ļaudis visvisādi, var gadīties arī nekautrīgām, aizmiglotām acīm. Kad esi ticis ūdenī, tad jau vienalga. Bet te kāds nebrīdinot izdomā kaskādes augšā patīrīt ceļu ūdenim, lai ūdenskritums jaudīgāks. Tas nozīmē, ka kādu brīdi sēdi dubļos. Pasākums ir ekstrēms un jautrs.

Cita lieta – relaksēšanās termālo Dorres avotu baseinos. Tas ir ūdens procedūru centrs ar dabīgo minerālūdeni, kas no zemes jau nāk +41 grādu silts.

Termālais Molilebēna ūdens centrs atrodas ļoti gleznainā vietā Kastelānas upes aizā. Relaksācijas centrā var baudīt lieliskas procedūras – rotējošās dušas, lietusistabu, kur smidzina smalku termālo ūdeni, silto kameru, lai atveras poras. Ir arī pirts ar termāliem tvaikiem, baseins ar masāžas strūklu, balto mālu vanna, kas ieteicama gan locītavām, gan ādas veselībai. Pēc kalnu pastaigām ideāla vieta muskuļu izsildīšanai, guļot kādā no āra baseiniem un skatoties uz kalnu virsotnēm.

Mazo ciematiņu šarms

Atkarībā no laika apstākļiem baznīcu zvanu sasaukšanās citreiz ir dzirdama desmitiem kilometrus tālu. Vietējie pat dzīvo pēc baznīcu zvanu skaņām – tās gan modina, gan ziņo par brokastu un pusdienlaiku. Bet ne tikai zvani ir oriģināli. Mani visvairāk fascinēja baznīcu durvis. Tās vienmēr ir vaļā. Lai durvis atvērtu, tā kārtīgi jāpieliek plecs un jāstumj ar abām rokām. Šajā reģionā kopš senseniem laikiem ir bijušas dzelzs atradnes un visi skaisto durvju dekorējumi darināti no dzelzs, kas gatavota no Kanigū kalnu masīvā iegūtās rūdas. Materiāls ir lielisks, jo tā sastāvā ir magnēzijs, kas neļauj dzelzij sarūsēt, un tāpēc skaistās un pamatīgās durvis saglabājušās gadsimtiem ilgi. Bet ornamenti, kas uz tām, nav tik daudz dekorācijai, cik aizsardzībai no ienaidniekiem.

Blakus dzelzs atradnēm ir arī marmora ieguves vietas. Tāpēc daudzviet māju fasādes, ielas, baznīcu pamatnes ir no rozā marmora. Atradnēs var paņemt kādu gabaliņu marmora, bet tad labāk nopirkt kā suvenīru jau gatavu vāzi, trauku, miezeri.

Mazajos ciematiņos šur tur uz mājām var redzēt tādu kā izaugumu, kā pumpu. Izrādās, tā ir maizes krāsns, kas kā pusbumba izvirzīta uz ārpusi.

Bauda acīm, degunam un vēderam

Ik ceļojumā pienāk brīdis, kad gribas ēst. Augļi un dārzeņi – sārti ķiploki, krāsainas paprikas, sulīgi tomāti, spoži baklažāni, mazi kabači, erotiski sparģeļi, drukni artišoki, maigi persiki utt. Langdokas Rusijonas reģions ir slavens ar augļu dārziem – sākot ar ķiršiem maija beigās līdz vīnogām rudenī. 20% no visām saimniecībām te ražo bioloģiski, un šim skaitlim ir tendence palielināties.

Aitas un kazas siers, desas un šķiņķi, piekrastes ūdeņos zvejotas treknas mīdijas, arī austeres un doradas. Ja gadās nokļūt Pradas pilsētiņas tirdziņā, tad, vien cauri tam izejot, būsi paēdis un vēl pilnus grozus piepircis.

Bet katrs rīts sākas ar kruasānu. Svarīgs ir gājiens uz vietējo bulanžēriju. Mazajā Vinca ciematā to ir divas. Katrai savs piekritēju pulks un, ja izvēlies vienu, tad jau otrajā dienā esi tur gaidīts. Bonjour! Vietējie nāk pretī ar bageti padusē. To daudzveidība ir milzīga – garākas un īsākas, plānākas un biezākas, no dažādiem miltiem ceptas. Vienas derēs brokastīm, bet no citām sanāk lieliskas pusdienmaizes, kad jādodas kalnos. Bet, ja pa ceļam gadās kāda ēstuve, droši var izvēlēties ratatuju – sautējumu olīveļļā no sīpoliem, baklažāniem, kabačiem, tomātiem, pipariem un ķiplokiem. Te ir šā ēdiena dzimtene.

Vīns. Šajā reģionā aug vīnogas, no kurām saražo pusi Francijas galda vīnu. Labam vīnam ir jābūt izturētam, stipram un aromātiskam kā saulē sakarsētam akmenim, savvaļas ziedu klēpim un Vidusjūras šalcošajam ūdenim. Gandrīz katrā ciematā ir sava vīna darītava un degustāciju zāle. Bet Thuir pilsētiņas Byrrh vīna pagrabos ir pasaulē lielākā ozolkoka muca.

12. gadsimtā celtās Kaledruā pils īpašnieki ir kāzu kleitu firmas akcionāri. Šovs visām gaumēm – te atrodas gan vīna ražotne, gan pils otrajā stāvā kāzu kleitu izstāde.

Tad vēl tirgū nopērc rituli svaiga kazas vai aitas (tās ganās pļavās, kur aug aromātiskas zālītes un solončakos – pļavās ar sāļu augsni) siera, un vakariņām vairs neko citu nevajag. Katru maltīti vēl var papildināt ar šļuku vietējās olīveļļas, kurā iemērc bagetes ņuku. Olīveļļu var nopirkt pie šarmantā Pjēra augstvērtīgas bioloģiskās Mulēdeminervas eļļas ražotnē. Degustācijā grūti izšķirties – kura eļļa labāka. Turpat arī ražošanas blakusprodukts – ziepes. Nu tās franči māk vārīt! Mazajos tirdziņos ir liela ziepju dažādība – forma, krāsa, izejvielu salikums un kompozīcijas.

Mēs lepojamies ar savu medu, bet ir vērts nogaršot arī Francijas bišu vākumu, jo tās ganās lavandas, rozmarīna vai timiāna laukos un san apelsīnkoku dārzos.

Ceļojuma beigās nav viegli visus labumus sapakot ceļasomā. Labi, ka galvenā vērtība – emocijas un sajūtas – netiek svērtas lidostā. Ar tādu svaru lidmašīnā diez vai ielaistu.

*Katari ir viduslaiku Eiropā maniheisma ietekmē radusies reliģiska grupa, ko parasti pieskaita pie kristīgajiem ķeceriem. Kataru kustība aizsākās ap 10. gs. Balkānos, kur viņus dēvēja par bogomiliem, un tālāk izplatījās uz Eiropas dienvidrietumiem, kur viņus sauca arī par albiģiešiem. Ap 14. gs. krusta karš un inkvizīcija katarus bija vai nu iznīcinājusi, vai arī piespiedusi darboties slepeni.

LA.lv