Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. jūnijs, 2014
Drukāt

Gunārs Nāgels: Gan priecāsimies svētkos, gan būsim modri

Foto - LETAFoto - LETA

Saulgrieži ir saules svētki. Ziemas saulgriežos Ziemassvētkos tā dzimst no jauna, bet vasaras saulgriežos Jāņos tā ir savas varas augstumos.

Latvieši svin un priecājas abos svētkos – gan tumšākajos, gan gaišākajos. Tumšākajos, jo zinām, ka gaisma atkal pieaugs, bet gaišākajos tāpēc, ka gaisma ir uzvarējusi.

Latvijā ir oficiāli ārkārtīgi daudz upuru piemiņas un sēru dienu. Līdz ar to mums nemitīgi tiek atgādināts par mūsu tautas ciešanām un mēs nevaram tikt galā ar savu pagātni. Tas neizbēgami ietekmē mūsu tautas psihi.

Ir tāda prakse dažviet pasaulē (arī Austrālijā) – savest kopā kriminālnozieguma upuri ar to, kas viņam ir darījis pāri, lai otrais varētu nožēlot savu ļauno darbību, iegūstot garīgu atbrīvošanos, un pirmais varētu saprast notikušo, pārliecināties, ka tas neatkārtosies, un pārvilkt svītru šai pagātnes daļai. Šāda kopā savešana palīdz gan (bijušajam) noziedzniekam, gan upurim.

Bet visos mūsu upuru piemiņas dienu pieminētajos pāri darījumos lielākoties vaininieks neatzīst savu vainu un tāpēc šāda samierināšanās nav iespējama. Konkrēti ir runa par Krieviju, kas ir Padomju Savienības juridiskā un garīgā mantiniece.

Šādai pagātnes noziegumu neatzīšanai ir negatīvas sekas abām pusēm. Krievijas tauta tiek musināta uz atkārtotiem noziegumiem, un Latvijas tauta tiek turēta kā putns krātiņā, kur pie atvērtām durvīm gaida kaķis, kurš aplaizās.

Viena iespējama putna reakcija ir realitātes noliegšana. Sak, kaķis jau tāds labdabīgs, un kopš tiem gadiem, kad tas pusi putna radu apēda, ir pagājis labs laiks un būtu netaisnīgi pārmest kaķim vecos grēkus, kaut arī viņš tos neatzīst.

Otra iespējama reakcija ir mūžīgi skaitīt putna apēsto radu vārdus, trīcēt un drebēt no bailēm un to vien darīt, kā gaidīt pastardienu.

Dažreiz mūsu biznesmeņu izteicieni un Jāņu prieki atgādina pirmo putnu, bet mūžīgās sēru dienas atgādina otro putnu, taču ir arī cits ceļš.

Gudrs putns negrimtu ne vienā, ne otrā galējībā. Tas gan priecātos svētkos, gan turētu modri aci vaļā un sadraudzētos ar citiem putniem, lai liktu kaķim saprast, ka viens putns ir ēdams, bet organizēts putnu bars ir spēks. Tik jāatceras Hičkoka filma “Putni”.

Tāpēc šajos saulgriežos novēlu visiem priecīgus Jāņus un pārliecību, ka kopā ar mūsu sabiedrotiem spēsim turēt kaķi vai, mūsu gadījumā, lāci savā vietā – jau pie mūsu durvīm, bet ne solīti tālāk.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+