Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. janvāris, 2013
Drukāt

Sausa “komunikācija” neuzrunās cilvēku prātu un sirdi

Foto - LETAFoto - LETA

Jautājums par Eiropas vienotās valūtas ieviešanu Latvijā tuvākā gada laikā būs pats svarīgākais. To vēlreiz apliecināja arī amatpersonu Jaungada uzrunas – gan premjers Valdis Dombrovskis, gan Valsts prezidents Andris Bērziņš īpaši pievērsās šai tēmai.


Finanšu ministrija, cik zināms, ir iecerējusi izvērstāku skaidrošanas kampaņu par eiro ieviešanas plusiem un mīnusiem. Šiem ekonomiskajiem un finanšu apsvērumiem patiesībā vajadzētu būt galvenajiem, un jādomā, tie arī vēl tiks vispusīgi un atklāti apspriesti. Bet, pazīstot valdības tehnokrātiski sauso, kaut visumā mērķtiecīgo darbības stilu, mazliet māc bažas, ka tāda būs arī plānotā, premjera vārdiem, “komunikācija”, kas varētu ne īpaši uzrunāt cilvēku, tā teikt, prātu un sirdi. Jo pretī liktā oponentu “komunikācija” lielā mērā balstīsies – vismaz līdz šim tā ir bijis – uz diezgan iedarbīgu dažādu puspatiesību un liriskas smeldzes sajaukumu. Vai vienkārši uz izdomājumiem, piemēram, ka 2003. gadā pilsoņi, balsodami par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, vispār nemaz neesot nojautuši, ka uzņemšana ES uzliek saistības ieviest eiro. (Īstenībā tas bija viens no galvenajiem iestāšanās pretinieku izvirzītajiem un iztirzātajiem argumentiem.)

Tomēr toreiz Latvijā un kaut kādā ziņā arī Eiropā vēl valdīja trekno gadu pašapmierinātība. Pārsvarā viss tika uzlūkots gaidāmo ekonomisko labumu un pārāk rožainas nākotnes gaismā. Sliktākos attīstības scenārijus pietiekami nepārrunāja. Pat ne to, ka Latvijai iestāšanās ES vispirms ir globalizācijas un politiskās nepieciešamības diktēts solis. Īpaši, ja bija jau skaidrs, ka Igaunija un Lietuva pavisam noteikti Eiropas Savienībā iestāsies.

Ar eiro ieviešanu vai neieviešanu ir līdzīgi, vienīgi šobrīd neviens nekādus brīnumus nesola. Krīzes pārvarēšanas laiks gandrīz visur ir un būs smags, bet dažās valstīs arī dzīves līmeņa krituma nestu satricinājumu pilns. Latvijas iekļaušanās eirozonā nav brīnumlīdzeklis, un tas jāpasaka nepārprotami. Tāpat kā par pretējā gadījumā paredzamajām ģeopolitiskajām sekām.

Eiro ieviešanas vai neieviešanas sakarā no politikas gan nevarēs izvairīties, pat gribot. Bet, ja nu mēs prasām atklātību no valdības, tāda būtu jāprasa arī no tiem, kas eiro ieviešanu ierosina novilcināt vai patiesībā norakt. Laikam nav vērts īpaši pievērsties “Saskaņas” deputāta Nikolaja Kabanova “Lata aizstāvju grupai”, jo tas, kādas intereses aizstāv Kabanovs un viņa partija, visumā ir zināms. Toties nenāktu par sliktu plašāk, nevis vispārēju frāžu formā uzklausīt, piemēram, partiju “Gods kalpot Rīgai”, kas gatavojas kalpot roku rokā tieši ar “SC”. Kāds konkrēts labums no kavēšanās ar Eiropas vienotās valūtas ieviešanu ir Rīgas uzņēmumiem, daudzajām bankām un kopumā “visiem rīdziniekiem” vai vismaz rīdziniekiem, kuriem ir kredīti eiro? Nopietna, uz aprēķiniem pamatota alternatīva pieeja no partiju puses būtu diskusijām vajadzīga. Taču partijas šādu analītisku piedāvājumu nav pratušas vai nav vēlējušās formulēt. Tas ir darbietilpīgi un var daudz ko atsegt, varbūt pat to, ko politiķi nevēlas. Vieglāk piesaukt nacionālos ideālus vai salīdzināt nesalīdzināmo – Latviju ar Dāniju vai Apvienoto Karalisti. Nevis ar Igauniju, kuras vadītājiem arvien ir pārliecība, ka mazām valstīm, īpaši jau Baltijas telpas ģeopolitiskajā izvietojumā, ir bīstami atrasties ārpus lielākas sistēmas, tajā skaitā monetārās. Tās nākotnes aprises šodien neviens nespēj precīzi pareģot, bet skaidrs, ka tāda pastāvēs. Eiropas iedzīvotāju vairākumam eiro gan ir tikai maksāšanas līdzeklis. Baltijas valstīs šai naudai piemīt arī politiska virsvērtība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+