Mobilā versija
+4.6°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
22. marts, 2017
Drukāt

Šaušanas leģenda Kuzmins: Barselonas sudrabu es pielīdzinu Seulas zeltam

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Tāda sajūta, ka 70 – tas neattiecas uz mani,” pasmejas leģendārais šāvējs Afanasijs Kuzmins. Viens no visu laiku titulētākajiem Latvijas sportistiem šodien iesoļo astotajā gadu desmitā.

Vajag operāciju

Kuzmins piedalījies deviņās olimpiskajās spēlēs, augstākos panākumus sasniedzot 1988. gadā Seulā (zelts) un 1992. gadā Barselonā (sudrabs). Deviņas spēles ir arī austriešu burātājam Hubertam Raudašlam, bet rekordists ar desmit ir jātnieks Aiens Millers no Kanādas. Toties viņiem nav olimpiskā čempiona titula. Latvijas Olimpiskā komiteja pēc Latvijas Šaušanas federācijas ierosinājuma kārto dokumentus, lai Kuzminam piešķirtu vienu no augstākajiem apbalvojumiem – Starptautiskās olimpiskās komitejas ordeni. Pagaidām vēl nav skaidrs, vai ieceri izdosies īstenot.

Krivošejevas ciemā Daugavpils pusē dzimušais Afanasijs Kuzmins joprojām strādā un ir atbildīgs par Valsts policijas sporta kluba šautuvi Rīgā. Daļēji tas ir tādēļ, lai būtu papildus naudiņa, bet galvenais – mājās grūti nosēdēt, gribas būt cilvēkos un kontaktēties. “Nedaudz vēl arī pats šauju, uzturu savu līmeni. Pagaidām sacensībās nepiedalos, jo ir jāatrisina redzes problēmas. Labajai acij pirms trim gadiem veica lāzeroperāciju, tagad jātaisa kreisajai. Kad to izdarīs, redzēs, kāda būs situācija.” Šā iemesla dēļ zuda cerība aizbraukt uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Vaicāts, vai pieļauj, ka varētu pretendēt uz dalību Tokijas spēlēs 2020. gadā, šāvējs aizdomājas. Stingru nē viņš nesaka – sapnis vienmēr esot dzīvs.

Reiz kādā intervijā Kuzmins teicis, ka dzīve ir brīnišķīga jebkurā vecumā. “Cenšos par vecumu nedomāt, jo skaitlis ir pietiekami iespaidīgs. Dzīve turpinās, pašsajūta ir normāla un pat šķiet, ka 70 – tas neattiecas uz mani,” tagad pasmejas slavenais sportists. Viņš ar ar dzīvesbiedri Gaļinu jau ilgus gadus ievēro veselīgu dzīvesveidu, seko uzturam un ir fiziski aktīvs – rīta rosme, brauc ar velosipēdu, daudz staigā kājām. “Svētku reizē kā normāls cilvēks atļaujos arī simts gramus iedzert,” viņš piebilst.

“Man ļoti patīk mežs, sēņot. Parasti braucam uz Ādažu, Saulkrastu pusi, tur ir tīrs mežs. Vēl joprojām ēdam pērn sagatavotos konservus. Virtuvē gan es neņemos, tā ir sievas valstība.” Ja patīk mežs un aizrauj ieroči, tad taču jābūt medniekam! “Vienu reizi 80. gadu sākumā mani uzaicināja uz medībām, iedeva bisi, bet es nešāvu. Nepatika. Kā var nošaut dzīvnieku? Arī sieva teica, lai mājās gaļu nenesu,” pieņēmumu noraida Kuzmins.

Gulbja dziesma

Citu sporta veidu pārstāvji stāsta, ka Padomju savienības laikos bija trakas un ilgas – gan fiziski, gan morāli nogurdinošas treniņnometnes ārzemēs. Arī šaušanā bijusi līdzīga kārtība. “Gadā pat, šķiet, astoņus mēnešus pavadīju ārpus Latvijas. Agros pavasaros kā likums bija nometnes Suhumi, vasarā Maskava, Kijeva. Treniņi divas reizes dienā. Paldies sievai, ka pieņēma šādu dzīvi, viņa arī ir šaušanas sporta meistare un mani labi saprata. Audzināja bērnus, malacis.” Kuzminiem ir divas meitas un trīs mazbērni, bet vecvecāku pēdās neviens nav gājis.

Slavas brīdi Afanasijs Kuzmins piedzīvoja 1988. gadā, kļūstot par Seulas olimpisko spēļu čempionu. Taču viņš bija ļoti tuvu tam, lai uz Koreju nemaz neaizbrauktu. “PSRS čempionātā, kas bija galvenās atlases sacensības, uznāca vēja brāzmiņa un man acīs iepūta pulveri. Tas visu sabojāja, mani nepaņēma uz pēdējo nometni pirms olimpiskajām spēlēm. Uz sacensībām Spānijā, kur komandas līderi nebrauca, piedāvāja doties man. Prasīju – kāda jēga? Izvirzīju savus noteikumus – ja sašauju 598 punktus (no 600 iespējamiem), mani paņem uz pēdējiem kontrolmačiem Suhumi. Tas ir ļoti augsts rezultāts, taču biju pārliecināts, ka varu to izdarīt. Vadība piekrita, es sašāvu 598 un vēlāk tiku uz Seulu, kur ar tādu pašu rezultātu, vēl finālā pieplusojot simts punktus, kļuvu par čempionu. Pēc gada tika mainīti noteikumi, tā kā šis rekords paliks uz visiem laikiem. Tā bija mana gulbja dziesma,” atminas Kuzmins.

Četrus gadus vēlāk Barselonā, jau pārstāvot neatkarīgo Latviju, viņš izcīnīja sudrabu, taču liek to vienā līmenī ar Seulas zeltu. Jo psiholoģiski bijis ļoti grūti, visi gaidīja medaļu un, kā pats saka, izlīdis tikai uz pieredzes rēķina. Afanasijs ir pārliecināts, ka kolekcijā būtu arī trešā olimpiskā medaļa, ja vien Maskava neizlemtu boikotēt Losandželosas spēles 1984. gadā. Tobrīd šāvējs bijis ļoti labā formā.

Divas reizes Afanasijs Kuzmins mēģināja pieteikt sevi Latvijas politikā, taču bez sekmēm. Patraucēja arī latviešu valodas prasmes trūkums. “Man piedāvāja – mēģini, mēģini. Piekritu, taču tas bija muļķīgi. Kas no manis par politiķi? Esmu pārliecināts, ka nekas labs nesanāktu,” paškritiski nosaka jubilārs.

AFANASIJS KUZMINS

Sportista kroņa disciplīna bija 25 metru ātršaušana ar pistoli, bet kopumā dažādās klasēs vienu reizi individuāli un desmit reizes PSRS komandas sastāvā viņš uzvarējis pasaules čempionātā. Tāpat ir viens Eiropas zelts individuāli un deviņi – komandas sastāvā. Divi pasaules rekordi, kas sasniegti ar PSRS izlasi, joprojām nav pārspēti.

Rezultāti olimpiskajās spēlēs

1976. g. Monreālā – 4. v.

1980. g. Maskavā – 6. v.

1988. g. Seulā – 1. v.

1992. g. Barselonā – 2. v.

1996. g. Atlantā – 10. v.; 29. v.

2000. g. Sidnejā – 8. v.

2004. g. Atēnās – 14. v.

2008. g. Pekinā – 13. v.

2012. g. Londonā – 17. v.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+