Kultūra
Teātris un kino

Bērni un jaunieši teātra izrādi pārvērš jandāliņā. Kas vainīgs – vecāki vai skola? 16


Arī teātriem jābūt gataviem ieinteresēt un audzināt savu skatītāju, radinot viņu pie mākslas no mazām dienām. Attēlā: bērnu un jauniešu izzinošās aktivitātes šoruden “Nosvini skolas sākumu kopā ar Tomu Sojeru!” Dailes teātrī pirms izrādes “Toma Sojera piedzīvojumi”.
Arī teātriem jābūt gataviem ieinteresēt un audzināt savu skatītāju, radinot viņu pie mākslas no mazām dienām. Attēlā: bērnu un jauniešu izzinošās aktivitātes šoruden “Nosvini skolas sākumu kopā ar Tomu Sojeru!” Dailes teātrī pirms izrādes “Toma Sojera piedzīvojumi”.
Publicitātes (Ritas Bērziņas) foto

Jaunajam gadam sākoties, varam priecāties, ka bērnu un jauniešu auditorijai domātais teātra izrāžu piedāvājums papildinās – 12. janvārī Valmieras teātrī būs pirmizrāde Viestura Roziņa veidotajam iestudējumam “80 dienās apkārt zemeslodei” pēc Žila Verna darba, bet Liepājas teātrī no 21. janvāra būs skatāma Ģirta Šoļa veidotā izrāde – Džanni Rodāri pasaka “Dželsomīno melu zemē”.

Prieku tomēr aizēno pārdomas rosinošs fakts – pēdējos gados teātri arvien biežāk saskaras ar jaunu problēmu – bērnu un jauniešu auditorija izrādi nereti pārvērš par nebaudāmu jandāliņu skatītāju zālē. Nesen publisku uzmanību raisīja kāda teātra apmeklētāja sašutums, kad “Sudraba slidu” skatīšanos Latvijas Nacionālajā teātrī krietni pabojāja kādas klases dauzonīgie skolēni. Teātru pārstāvji, tostarp Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze, neslēpj, ka bērnu izrāžu laikā administrācijai nereti jāuzsāk cīniņš ar mobilo ierīču gaismiņām un signāliem, čipsu paku čaukstoņu, skaļu diskutēšanu un staigāšanu skatītāju zāles tumsā.

Vai būtu mainījusies izrāžu kvalitāte un, konkurējot ar mūsdienīgajiem medijiem, teātris vairs nespēj aizraut jauno paaudzi? Bet varbūt pie vainas trūkumi audzināšanā un tās raisītā bieži pieminētā bērnu visatļautība? Kultūras jomas pārstāvji problēmu saskata dziļāk – sabiedrībā, kuras jaunā paaudze augusi spēcīgā kultūrizglītības trūkumā.

Jāmainās teātrim

“Labu, jaunajai paaudzei adresētu izrāžu Latvijā joprojām ir maz,” teic vairāku bērnu izrāžu režisore Krista Burāne. “Būtu vēlams vairāk tādu, kas rodas no šodienas dzīves, nevis no pieaugušo atmiņām un sentimenta. Sevišķi neaktuālas ir lielās formas izrādes, kas prasa klasisku teātra skatīšanās modeli, kurš tai domāšanai, kādā mūsdienu bērni ir raduši uztvert informāciju, ir polāri pretējs. Ir jāļauj bērnam būt aktīvam – mūsu laika bērni ir raduši piedalīties.”

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis atzīst, ka grūtākais šobrīd esot nevis atrast mūsdienīgu teātra valodu bērnu izrādēm, bet izpatikt vecākiem. “Jauniešiem piedāvājam mūsdienīgus klasikas darbu iestudējumus. Mazākiem bērniem radīta izrāde “Sarkangalvīte un vilks” mūsdienīgā skatījumā. Savukārt izrāde “Šausmu autobuss” bērniem no astoņiem līdz 12 gadiem skaidro, kā veidojas teātra process, nevis vienkārši biedē bērnus. Tomēr visu laiku ir jābalansē uz robežas ar to, kas patīk vecākiem, kuri paziņo “man šis nepatīk, es uz to nevedīšu”, pat neiedziļinoties.”

Problēma nav bērnos?

Dodoties uz teātri ar vecākiem, mazais skatītājs vēl tiek kontrolēts, toties, pirmoreiz mūžā ierodoties teātrī kopā ar klasi, nereti, tēlaini sakot, ellei ir vārti vaļā. Mazākos teātros novērots, ka bērnu izrāžu režisori pat iemanījušies izrādes saturā iestrādāt variantu, kurā bērni mobilās ierīces pirms izrādes noliek kastē, bet lielajās zālēs tas, protams, nav iespējams.

“Valmierā iegājies, ka uz teātri lielākoties dodas kopā ar klasi un nereti tas ir pirmais teātra apmeklējums. Bērni sapērkas kafejnīcā saldumus un nāk iekšā skatītāju zālē – uzvedība, kas ievazāta no kino. Ja bērns pirms tam teātrī nav bijis un neviens viņam nav pateicis, ka jārīkojas citādi, kāpēc gan lai viņš to darītu? Mēs vēlētos, lai skaidrošana būtu notikusi jau pirms izrādes, par to ir atbildīgi vecāki un skola,” teic E. Sniedze.

“Problēma nav bērnos, tā vienmēr ir pieaugušajos,” uzskata O. Rubenis. “Pirmkārt, nākot uz teātri, vajadzētu ievērot izrādes veidotāju noteiktos vecuma ierobežojumus. Bērnu izrādēs pieaugušajiem ir jāpiecieš bērni, lai kādi viņi būtu, – nevajadzētu raizēties, ja bērni kaut ko pasaka, rosās. Citādi ir, ja bērns tomēr ir paņemts līdzi uz pieaugušo izrādi bez vecuma ierobežojuma un neprot uzvesties. Tad blakussēdētājiem ir tiesības sašust un aizrādīt vecākiem, un arī vērsties pie dežurējošā administratora. Ir bijuši gadījumi, kad esam pārtraukuši izrādes, un, protams, tad ir skandāls. Cilvēki mēdz iedomāties, ka biļete ir ceļazīme uz jebkādu uzvedību, un uzskata savu atvasi par eņģeli.”

Mājasdarbs skolotājiem

Klases brauc vai nu uz bērnu izrādēm, vai uz tām izrādēm, kuras ir mācību programmās. O. Rubenis ir novērojis, ka nereti skolotāji bērnus tam pienācīgi nesagatavo. “Vairākumā gadījumu pedagogi sevi nenoslogo, lai bērnus izglītotu par cita tipa, nevis bērnu, izrādēm, piemēram, “Raiņa sapņi”, “Uguns un nakts”, “Pērs Gints” vai “Svina garša”, par tēmām, kas ir skolu programmās. Esam veidojuši programmas, aicinot pedagogus vispirms pašiem par brīvu noskatīties izrādes. Viņi noskatās, bet tālāka darba diemžēl nav, arī Izglītības ministrija neizrādīja ieinteresētību, tāpēc šo programmu pārtraucām. Protams, ir arī brīnišķīgas skolas gan no Rīgas, gan laukiem, ar kurām mums ir lieliska sadarbība.”

Skola ir vieta, kurā veicināt arī paša bērna motivāciju kaut ko redzēt, piedzīvot kultūras jomā, uzskata režisore Krista Burāne. “Ir jābūt darbam pirms izrādes, tomēr runa šajā gadījumā nav par instrukcijām, bet ir jārada nepieciešamība šo darbu redzēt, lai bērns uz izrādi jau dotos ar interesi.”

Tikmēr Rīgas Franču liceja skolotāja Evi Daga-Krūmiņa atzīst, ka šobrīd bērnu un jauniešu iepazīstināšana ar teātri un tā apmeklējums notiek ne tikai uz paša skolotāja entuziasma un iniciatīvas, bet arī uz viņa maciņa rēķina. “Mācību gada beigās ir vēlams, lai teātra vai koncerta apmeklējums būtu iekļauts klases audzinātāja gada atskaitē, tomēr pedagoga biļete parasti jāpērk pašai. Savukārt darbs, vedot bērnus uz izrādi, vispār netiek apmaksāts. Paredzu, ka teātra un koncertu apmeklējumu skaits šādi tikai mazināsies.”

Vai palīdzēs “skolas soma”?

2018. gadā plānots sākt vispārēju kultūrizglītības programmu “Latvijas skolas soma”, kas veidota valsts simtgades svinību ietvarā. 2018. gadā tam paredzēti 2,5 miljoni eiro (2019. gadā trīs miljoni eiro). Latvijas valsts simtgades biroja Izglītības un jauniešu projektu vadītāja Aija Tūna teic: “No vienas puses, tā būs iespēja bērniem un jauniešiem apmeklēt teātrus un citas izrādes un performances, kā arī iepazīt mūsu pašu Nacionālo teātri, operu vai citas vietas. No otras puses, mazākas, bet augstas kvalitātes izrādes dosies uz skolām pie skolēniem, lai viņi saprot, kā veidojas izrāde.”

Tiesa, joprojām nav atrisināts jautājums, kā par šo papildu darbu tiks atalgots pedagogs. Lai arī, piemēram, skolotāja teātra biļeti apmaksās, pedagoga darbam, izglītojot audzēkņus, papildu finansējums pašlaik nav paredzēts.

Kas atbildīgs: vecāki un skola

Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja: “Vislielākā atbildība par bērnu uzvedību ir vecākiem, mēs nevaram uzvelt atbildību teātrim, aktieriem par to, kas notiek zālē. Ja vecāki ir raduši nomierināt vai izklaidēt bērnu, iespiežot viņam rokā planšeti, tad neko citu no bērna nevaram gaidīt arī teātrī. Ejot uz izrādi kopā ar klasi, protams, atbildība ir audzinātāja pusē. Svarīgi, lai pats skolotājs ir gatavs doties kopā ar bērniem ārpus skolas. Reizēm stress ir tik liels, ka ir jāpaceļ balss, ir nervoza atmosfēra un pasākums jau saknē lemts neveiksmei.”

Anita, sākumskolas skolotāja Valmierā, 42 gadu darba pieredze: “Mūsdienu bērni ir redzējuši visu pasauli, un teātris vairs nav pārsteigums – nav brīnums, ka kādreiz teātra zāle bija klusāka. Vērtības tiek ieliktas ģimenē, tomēr arī klasē bērni ir jāsagatavo teātrim. Mēs pirms izrādēm gatavojamies, pat izmēģinām, kā pārvietoties starp krēslu rindām.”

LA.lv