Mobilā versija
+18.7°C
Malvīne, Malvis
Otrdiena, 27. jūnijs, 2017
10. janvāris, 2017
Drukāt

Bērni un jaunieši teātra izrādi pārvērš jandāliņā. Kas vainīgs – vecāki vai skola? (7)

Publicitātes (Ritas Bērziņas) fotoPublicitātes (Ritas Bērziņas) foto

Jaunajam gadam sākoties, varam priecāties, ka bērnu un jauniešu auditorijai domātais teātra izrāžu piedāvājums papildinās – 12. janvārī Valmieras teātrī būs pirmizrāde Viestura Roziņa veidotajam iestudējumam “80 dienās apkārt zemeslodei” pēc Žila Verna darba, bet Liepājas teātrī no 21. janvāra būs skatāma Ģirta Šoļa veidotā izrāde – Džanni Rodāri pasaka “Dželsomīno melu zemē”.

Prieku tomēr aizēno pārdomas rosinošs fakts – pēdējos gados teātri arvien biežāk saskaras ar jaunu problēmu – bērnu un jauniešu auditorija izrādi nereti pārvērš par nebaudāmu jandāliņu skatītāju zālē. Nesen publisku uzmanību raisīja kāda teātra apmeklētāja sašutums, kad “Sudraba slidu” skatīšanos Latvijas Nacionālajā teātrī krietni pabojāja kādas klases dauzonīgie skolēni. Teātru pārstāvji, tostarp Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze, neslēpj, ka bērnu izrāžu laikā administrācijai nereti jāuzsāk cīniņš ar mobilo ierīču gaismiņām un signāliem, čipsu paku čaukstoņu, skaļu diskutēšanu un staigāšanu skatītāju zāles tumsā.

Vai būtu mainījusies izrāžu kvalitāte un, konkurējot ar mūsdienīgajiem medijiem, teātris vairs nespēj aizraut jauno paaudzi? Bet varbūt pie vainas trūkumi audzināšanā un tās raisītā bieži pieminētā bērnu visatļautība? Kultūras jomas pārstāvji problēmu saskata dziļāk – sabiedrībā, kuras jaunā paaudze augusi spēcīgā kultūrizglītības trūkumā.

Jāmainās teātrim

“Labu, jaunajai paaudzei adresētu izrāžu Latvijā joprojām ir maz,” teic vairāku bērnu izrāžu režisore Krista Burāne. “Būtu vēlams vairāk tādu, kas rodas no šodienas dzīves, nevis no pieaugušo atmiņām un sentimenta. Sevišķi neaktuālas ir lielās formas izrādes, kas prasa klasisku teātra skatīšanās modeli, kurš tai domāšanai, kādā mūsdienu bērni ir raduši uztvert informāciju, ir polāri pretējs. Ir jāļauj bērnam būt aktīvam – mūsu laika bērni ir raduši piedalīties.”

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis atzīst, ka grūtākais šobrīd esot nevis atrast mūsdienīgu teātra valodu bērnu izrādēm, bet izpatikt vecākiem. “Jauniešiem piedāvājam mūsdienīgus klasikas darbu iestudējumus. Mazākiem bērniem radīta izrāde “Sarkangalvīte un vilks” mūsdienīgā skatījumā. Savukārt izrāde “Šausmu autobuss” bērniem no astoņiem līdz 12 gadiem skaidro, kā veidojas teātra process, nevis vienkārši biedē bērnus. Tomēr visu laiku ir jābalansē uz robežas ar to, kas patīk vecākiem, kuri paziņo “man šis nepatīk, es uz to nevedīšu”, pat neiedziļinoties.”

Problēma nav bērnos?

Dodoties uz teātri ar vecākiem, mazais skatītājs vēl tiek kontrolēts, toties, pirmoreiz mūžā ierodoties teātrī kopā ar klasi, nereti, tēlaini sakot, ellei ir vārti vaļā. Mazākos teātros novērots, ka bērnu izrāžu režisori pat iemanījušies izrādes saturā iestrādāt variantu, kurā bērni mobilās ierīces pirms izrādes noliek kastē, bet lielajās zālēs tas, protams, nav iespējams.

“Valmierā iegājies, ka uz teātri lielākoties dodas kopā ar klasi un nereti tas ir pirmais teātra apmeklējums. Bērni sapērkas kafejnīcā saldumus un nāk iekšā skatītāju zālē – uzvedība, kas ievazāta no kino. Ja bērns pirms tam teātrī nav bijis un neviens viņam nav pateicis, ka jārīkojas citādi, kāpēc gan lai viņš to darītu? Mēs vēlētos, lai skaidrošana būtu notikusi jau pirms izrādes, par to ir atbildīgi vecāki un skola,” teic E. Sniedze.

“Problēma nav bērnos, tā vienmēr ir pieaugušajos,” uzskata O. Rubenis. “Pirmkārt, nākot uz teātri, vajadzētu ievērot izrādes veidotāju noteiktos vecuma ierobežojumus. Bērnu izrādēs pieaugušajiem ir jāpiecieš bērni, lai kādi viņi būtu, – nevajadzētu raizēties, ja bērni kaut ko pasaka, rosās. Citādi ir, ja bērns tomēr ir paņemts līdzi uz pieaugušo izrādi bez vecuma ierobežojuma un neprot uzvesties. Tad blakussēdētājiem ir tiesības sašust un aizrādīt vecākiem, un arī vērsties pie dežurējošā administratora. Ir bijuši gadījumi, kad esam pārtraukuši izrādes, un, protams, tad ir skandāls. Cilvēki mēdz iedomāties, ka biļete ir ceļazīme uz jebkādu uzvedību, un uzskata savu atvasi par eņģeli.”

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Teātris vainīgs, viennozimigi

  2. Izskatās, ka atrasta bez medniekiem/nemedzniekiem, sievietēm/vīriešiem vēl viena grupa sanaidošanai. vecāki/skolotāji
    Jautājums par bērnu disciplīnu ir aktuāls, bet manuprāt t.s. liberasti, kas cenšas gāzties ģimenēs, vajinot gimenes lomu un skolās ar saviem d…bilismiem un TIKAI liberasti šo visu dara. Un pēc tam vēl sarīda sabiedrības grupas un tēlo, ka tie nebij viņi, kas bīda šitāda veida procesus.

  3. Ja žurnālisti tomēr pacenstos drusku vairāk painteresēties, kā tiks šķērdēta Skolas somas nauda, ko? Varētu uzzināt daudz interesanta par neorientēšanos kultūras un izglītības nozarē un sabiedrībā vispār. Uz tā fona Ventspils jaunās ērģeles liktos sīkums. Un nesakiet, ka vēl par agru, ka vēl tiek plānots.

  4. ģimene ir atslēgas vārds Atbildēt

    Viss nāk no ģimenes! Ja pats neesi savu bērnu izaudzinājis iziešanai sabiedrībā, tad skola to vienkārši nevar izdarī! Samēri jau arī dažādi, ja ģimenē ir 1 vai 2 vecāki un 1 vai vairāki bērni, tad skolā ir VIENS skolotājs un 20 – 30 skolēni!

  5. Problēmas visu pirms nāk no mājas.Šodienas bērnam vairs netiek ieaudzināta vienkārši uzvedības noteikumi.Sākot ar māju,kur noteikumus diktē bērns,jo viss mīļā miera labad tiek pakārtots viņam.Skolotājs vairs galā netiek,jo jaunie cilvēki zina,ka viņu sargā tiesību aizstāvji un vecāki.Kādreiz mierīgi braukājām ekskursijās,apmeklējām teātrus ,koncertus un pie tam zinājām savas robežas.Nu nebija jau arī pilnas rokas ar kabatas naudu.

  6. Mamma, teātra fane Atbildēt

    Tieši tāpēc izvairos vest savu bērnu uz t.s. bērnu izrādēm, lai nenonāktu pretrunās ar ģimenē audzināto uzvedību un to, kāda parasti valda teātrī, kur publikā ir daudz bērnu un pusaudžu. Un uz kino ejam divreiz gadā. Biežāk nevar – vēmiens nāk no popkorna “kultūras”. Uzskatu, ka uzvedības kodekss tiek ielikts ģimenē un atbildīgi ir vecāki. Ja tiem pašiem klibo kultūras izpratne, tad maz cerību, ka bērni būs citādi.

  7. Bērniem nav iemācīta elementāra pieklājība – tāpat viņi uzvedas skolā, tur valda visatļautība – bērna tiesības.

Viss traki reizē zied. Saruna ar Ditu Lūriņu"Savus dvēseles lokus saistībā ar "Spēlmaņu nakti" esmu izgājusi," atklāj Gada aktrises titulam nominētā Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa
Draugiem Facebook Twitter Google+