Mobilā versija
+9.5°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
14. februāris, 2017
Drukāt

Šausmu pētniecība bērniem

Publicitātes (Agneses Zeltiņas) fotoPublicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Rakstnieka Paula van Lona grāmatas motīvi ļāvuši režisoram Kārlim Krūmiņam organizēt piedzīvojumu bērniem, raisot spilgtu pārdzīvojumu un tikpat spēcīgu pētniecisku intrigu.

Recenziju par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Šausmu autobuss” rakstu reportāžas formā, lai uzsvērtu klātbūtnes efektu, kas konkrētā iestudējuma gadījumā ir būtiskāks par vizuāli tēlainiem un estētiskiem paņēmieniem. Rakstnieka Paula van Lona grāmatas motīvi ļāvuši režisoram Kārlim Krūmiņam organizēt piedzīvojumu bērniem, raisot spilgtu pārdzīvojumu un tikpat spēcīgu pētniecisku intrigu. “Izzināt bailes” – kas var būt vēl aizraujošāk? Klātbūtnes aspekts ir mērķtiecīgi vērsts uz konkrētu auditoriju – bērniem no astoņiem līdz 12 gadiem. Starp citu, vecuma izvēle ir rūpīga, Krūmiņš veicis vairākus eksperimentus, līdz atradis īsto gadu skaitu savai iecerei.

13.50 Ir svētdienas pusdienlaiks. Pie ieejas Aktieru zālē biļešu kontroliere samulsina: “Nē, mēteļus nenovelciet.”

13.52 Starp 2. līdz 6. klases skolēniem esmu vienīgais pieaugušais. Auditorija manāmi nervozē, kāds aktīvi košļā košļeni, divas meitenes bravūrīgi skaļi sarunājas ar draugiem, viens zēns sastindzis krēslā, lūkojoties uz priekškaru. Parasti, kad mazajiem vaicā, vai patīk šausmenes, ikvienam goda lieta ir teikt: “Jā, protams!” Atzīšanās, ka attiecības ar savām bailēm nav vienkāršas, ir pārbaudījums ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Pērkot biļetes, vecākiem jābūt drošiem par savu pēcnācēju, ka tēma – šausmas – konkrētajam indivīdam ir piemērota.

14.00 No priekškara un dūmu mutuļa iznirst Šausmu Pētnieks, līdzīgs Harija Potera skolotājam Severusam Strupam, kura mati šoreiz pacēlušies stāvus. Ārēji baisā tēla (lomā aktieris Jānis Vimba) uzdevums ir sadalīt skatītājus četrās grupās, kas atsevišķi dosies uz šausmu laboratoriju. Kur tā atrodas, jāmeklē patstāvīgi pašiem.

14.10 Virzāmies pa teātra pagraba tumšajām ejām, cenšoties neatpalikt no tiem, kuriem rokā lukturīši. Spēles noteikumi jau no pirmā brīža skatītājus ir padarījuši par līdzdalībniekiem un režisora Krūmiņa iestudējumu tuvinājuši īpašam improvizācijas teātra veidam – reāllaika lomu spēlei (angliski zināms termins – larps (a live action role-playing game). Žanrs nosaka, ka tā dalībnieki kļūst par situācijas līdzveidotājiem. Larpa filozofiskais pamats ir atsacīšanās no mākslas tradicionālā priekšstata, vietas, formas. Gluži kā ilustrējot šo jēdzienu, mēs – Nacionālā teātra skatītāji – pametam ēku.

14.15 Ceļš uz laboratoriju noved līdz autobusam. Durvis aizveras. Esam gandrīz tumsā, spīd aktieru galvas spuldzītes un dažas lampiņas pie skaņu aparatūras.

14.20 Aktieri Zane Dombrovska, Līga Zeļģe, Artis Drozdovs, Jānis Vimba, Kārlis Reijers “šausminošā” melnbaltā grimā iepazīstas ar skatītājiem un vienojas par piecām epizodēm. Spēles noteikumi paredz, ka jebkuram skatītājam ir iespēja izkāpt no autobusa jebkurā starplaikā.

14.25 Pirmā stāsta galvenā varoņa – bailīgā zēna Jurģa – situācija, kad viņu mācību pārziņa kabinetā līdz asinīm (un asinis tiešām tek pa muti) spīdzina neredzams “direktors”, ir visiem saprotama, lai arī pārspīlēta, jo bailes no direktora noteikta vecuma skolēniem ir pazīstamas. “Monstri”, kā nosacīti var nosaukt darbojošās personas, savu panāk, viegli drebulīši “pārskrien pār kauliem”. Aktieri “strādā” uz emociju izkāpinājumu, kurā tiešums un konkrētība izsauc gandrīz fizisku spriedzi.

14.35 Stāsts beidzas, un aktieri zibenīgi “izkāpj” no tā, aktīvi uzrunājot skatītājus. Izjautāšana (“ko tu dari, kad tev ir bail?”, “Vai kas līdzīgs ar tevi ir noticis?”) atgādina skolas stundu, liekot skatītājiem domāt līdzi.

14.50 Sākas epizode, ko gribas saukt par baiļu anatomiju. Trīs aktieri atklāj, ka tūlīt atveidos trīs smadzeņu orgānus. Tie ir Hipotolāms, Amigdala un Talāms, kuriem katram ir sava loma cilvēku reakcijās baiļu situācijās.

15.10 Nākamais stāsts par bailēm risinās vienlaicīgi ar smadzeņu trīs orgānu līdzdarbību, un izrāde pārtop par uzskatāmu komentāru pati sev ar asprātīgi savienotu priekšnesumu un analīzi. Tomēr tumsa šķiet izrādes problemātiskākais elements, jo, no vienas puses, bez tās nebūtu atmosfēras, no otras – ar grūtībām var ieraudzīt aktierspēli, jo īpaši nianses, bez kurām “šausmu istaba” kā māksliniecisks paņēmiens daudz zaudē.

15.20 Sākas pēdējā epizode, skan balss ieraksts. Stāsts par skatītājiem autobusā runā par notiekošo šodien un šeit. Tā kā autobusa situācija ir reāla, tad notiek iecerētā robežas “sašķobīšanās” starp reālo un mākslas uzburto pasauli. Ikviens skatītājs var iztēloties sevi atrodamies stāstā, kas reizē ir un nav izrāde. Paspilgtinot notiekoša divdabību, aktieri izkāpj pa jumta lūku. Dzirdamas viņu balsis un kāju dipoņa virs galvas, pilnībā imitējot skaņu tekstā stāstā notiekošo. Klātbūtnes izjūtas nav komentējamas.

15.30 Izkāpjam no autobusa un kopā ar aktieriem atgriežamies teātra ēkā. Sarunas par to, kas paticis, kas licis baidīties visvairāk, ir aizrautīgas. Aktrisei Līgai pie rokas pieķeras divi smaidīgi bērni, kuriem nākamreiz ceļš uz teātri ir viegli prognozējams.

Nacionālā teātra iestudējums uzrāda tendenci, kas kontekstā ar citām bērnu izrādēm kā “Īsumā par Visumu”, “Mākoņi” un daļēji arī “Nāc laukā!”, apliecina režisoru un aktieru vēlmi racionalizēt māksliniecisko tēlainību ar dažādiem paņēmieniem, piemēram, ieviešot izrāžu struktūrās lekcijas, komentāru, analīzes elementus. “Šausmu autobuss” ar auditorijai pazīstamiem paņēmieniem māca to, ko nemāca skolā: iepazīt izjūtu, fantāzijas un iztēles pasauli, paverot izziņas priekškaru par pasauli mūsos.

 

UZZIŅA

“Šausmu autobuss”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē (iedvesmojoties no Paula van Lona grāmatas)

Režisors un teksta autors: Kārlis Krūmiņš, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, komponisti Ronalds Vīgants un Māris Butlers.

Lomās: Zane Dombrovska, Līga Zeļģe, Artis Drozdovs, Jānis Vimba, Kārlis Reijers.

Nākamās izrādes: 18., 25. februārī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Ilze: “Meitai ļoti patika! Esot bijis smieklīgi un drusku bailīgi. Daži mazāki bērni baidījušies ļoti un pat apraudājušies. Bet desmit vienpadsmit gadus veciem bērniem izrāde rullē.”

Kristīne: “”Šausmu autobuss” patika visiem maniem 46 (!) bērniem. Vienaldzīgo nebija. Šodien skolā skanēja vārdi – ja es būtu zinājis, būtu braucis!”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+