Ģimenes uzņēmumā saimnieko (no kreisās) Curikovu vecākā meita Santa, jaunākā meita Ieva un abu māmiņa Evija (centrā).
Ģimenes uzņēmumā saimnieko (no kreisās) Curikovu vecākā meita Santa, jaunākā meita Ieva un abu māmiņa Evija (centrā).
Foto – Valdis Semjonovs

Aknīstiete Santa atgriežas no “trimdas” un metas lauku tūrismā 2

Aknīstiete Santa Curikova ir no tiem jaunajiem cilvēkiem, kas nebaidās uzņemties atbildību. Ieguvusi labu izglītību un bagātīgu darba pieredzi ārvalstīs, pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezās Latvijā, dzimtajā pilsētā, lai vadītu un saimniekotu ģimenes ierīkotajā viesu namā – kafejnīcā “Liepas”. Tagad Aknīstē ir mūsdienīga atpūtas un ēdināšanas iestāde, kā mazpilsētā līdz šim pietrūka.

Reklāma
Reklāma

Naktsmāju trūkums


Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Šāds pavērsiens Santas Curikovas dzīvē diezin vai būtu iespējams, ja nebūtu vecāku atbalsta. Viena no stabilākajām Aknīstes pagasta bioloģiski sertificētajām zemnieku saimniecībām “Liepas”, ko iekopuši Evija un Nikolajs Curikovi, nodarbojas ar šķirnes aitu audzēšanu un piena lopkopību. Pirms kāda laika viņi attīstīja jaunu darbības virzienu – tūrismu, bet šovasar spēra soli tālāk un Aknīstē ierīkoja viesu namu – kafejnīcu “Liepas”. Aknīstes iedzīvotāji un viesi ir tikuši pie mūsdienīgas atpūtas un ēdināšanas iestādes, kā līdz šim pietrūka, bet Curikovu meitas Santa un Ieva – pie iespējas saimniekot savā uzņēmumā.

Nikolajs Curikovs uzskata, ka lopkopība nav vienīgā perspektīva, ko var attīstīt lauku saimniecībā. Daudzi pilsētnieki, kam ikdiena aizrit uz bruģa, pilsētas trokšņu un automašīnu izplūdes gāzu piesārņotā vidē, arvien meklējuši iespēju vasarā kādu dienu pavadīt lauku klusumā, mierā un svaigā gaisā. Tāpēc uzņēmīgā ģimene savā īpašumā, kas atrodas gleznainā vietā, vispirms ierīkoja laukumu, kur tuvāku un tālāku ceļu mērojušiem atpūtniekiem vasarā sliet teltis, rīkot pikniku, tad divu hektāru platībā izraka dīķi, ielaida zivis, iegādājās laivas, lai tie, kas apmetušies z/s “Liepas”, varētu baudīt rāmu laivošanu, makšķerēšanu, vērotu, kā tuvējās pļavās ganās aitas un brūnaļas. Savukārt ziemā šeit iespējams slēpot un nodarboties ar zemledus makšķerēšanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Doma par viesu nama – kafejnīcas ierīkošanu briedusi pakāpeniski. Kādreizējais melio­ratoru kantoris jau labu laiku bijis Curikovu īpašumā, Nikolajs to izmantojis kā noliktavu. Bet tad vairāku objektīvu faktoru sakritība mudinājusi ēkai atrast citu pielietojumu. – Tā kā tēvs ir pievērsies vietējās aitu šķirnes Latvijas tumšgalves audzēšanai, viņš ik pa laikam zemnieku saimniecībā organizē seminārus, lai dalītos pieredzē. Uz tiem ierodas ne vien lauksaimnieki no mūsu valsts, bet arī no ārvalstīm. Reiz, kad bija atbraukuši aitu audzētāji arī no Norvēģijas, viņi interesējās, vai Aknīstē ir kāds iestādījums, kur pārnakšņot. Varējām tikai noplātīt rokas, jo šāda servisa pilsētā nebija, – ne tik senus notikumus atceras Curikovu vecākā meita Santa un turpinot atzīst, ka norvēģu lauksaimnieki esot paātrinājuši atbildīgā lēmuma pieņemšanas brīdi. Curikovi sapratuši, ka viesu nama ierīkošana ir brīva niša Aknīstē. Turklāt, sperot šādu soli, ģimenei būtu vairāki ieguvumi. Pagaidām Aknīstē viņiem nav konkurentu, viesu namā – kafejnīcā var realizēt pašu bioloģiskajā saimniecībā izaudzētos lauku labumus, kā arī abas meitas var iesaistīties uzņēmuma darbībā, tādējādi liekot lietā iegūto izglītību. Vecākā meita Santa – zināšanas viesnīcu un restorāna vadībā, bet jaunākā meita Ieva – grāmatvedībā un kulinārijā.

Lai varētu renovēt un iekārtot viesu namu, izmantojuši Lauku atbalsta dienesta projektu konkursā iegūto finansējumu, kā arī ieguldījuši z/s “Liepas” nopelnīto naudu. Nikolajs Curikovs ļoti piesardzīgi attiecas pret kredītu ņemšanu. Viņš uzskata, – lai šajos laikos kaut ko sasniegtu, jābūt mazliet ekonomistam, mazliet uzņēmējam, turklāt daļa no peļņas noteikti jāatstāj attīstībai. Jāsaimnieko ar apdomu.

Ārvalstīs gūtā pieredze


“Liepas” durvis apmeklētājiem vēra jūlijā. Nu jau izturētas pirmās ugunskristības, izveidota tāda ēdienkarte, kas apmierinātu gan aknīstiešu, gan pilsētas viesu prasības, klāti banketu galdi vietējiem, uzņemtas pašmāju zvaigznes un turīgi caurbraucēji. Apmeklētāju bijis gana daudz, tāpēc Curikoviem pa šiem dažiem darbības mēnešiem radies diezgan pamatots priekšstats par to, vai saimniekošana rit pareizi, ko vajadzētu mainīt un ko no jauna ieviest. Lai varētu profesionāli izvērtēt situācijas, Santai lieti noder pieredze, ko viņa uzkrājusi iepriekš, strādājot viesnīcās, restorānos un citviet Latvijā un ārvalstīs. – Pabeidzot pirmo kursu biznesa augstskolā “Turība”, kur izvēlējos tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumu vadības studijas, apmaiņas programmas ietvaros devos uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur Misūri štata pilsētā Sentluisā strādāju atrakciju parka restorānā. Man, deviņpadsmitgadīgam cilvēkam, pāri vēlās spēcīgu iespaidu gūzma, jo saskāros ar citas tautas mentalitāti, kultūru un tradīcijām. Guvu rūdījumu, jo, atrodoties tālu no savējiem, bija jākļūst patstāvīgai, – vienu no būtiskiem rakstura stingrības stūrakmeņiem piemin Santa. – Tas, ko no amerikāņiem noteikti var aizņemties, ir pozitīvisms un nestresošana par niekiem ikdienas situācijās (mēs to Latvijā ļoti labi protam darīt!).

Reklāma
Reklāma

Pēc otrā un trešā kursa beigšanas praksi strādājusi restorānā “Aleksis” Cēsīs un viesnīcā “Rīga” valsts galvaspilsētā. Par liktenīgu Santai kļuva ceturtais kurss, jo tad viņa uz vairākiem gadiem salaulājās ar Īriju. Iegūstot grantu, devusies uz šo zemi apgūt pavārmākslas pamatus. Mācījusies tik labi, ka pasniedzējs un vienlaikus restorāna īpašnieks piedāvāja darbu savā uzņēmumā. Santa to novērtējusi kā pagodinājumu un vienlaikus iespēju, ko nedrīkst laist garām. Pēc tam kādu laiku strādājusi suvenīru veikalā, tad – apdrošināšanas brokeru kompānijas birojā par administratori. – Man nebija nodoma iesakņoties svešatnē, bet gan iegūt pieredzi, noslīpēt angļu valodas zināšanas un iekrāt naudu. Bet to gan varu apgalvot, ka nauda noteikti nebija galvenais dzinulis, kāpēc braucu prom no Latvijas, – uzsver jaunā uzņēmēja.

Uz viņas un māsas pleciem tagad gulstas lielākā veicamo darbu slodze viesu namā – kafejnīcā. Viņas ir gan sagādnieces, gan viesmīles, gan trauku mazgātājas un telpu uzkopējas. Tā kā uzņēmums ir tikai sava ceļa sākumā, algot daudz strādnieku nevar atļauties, izmanto tikai grāmatvedes un šefpavāres pakalpojumus.

Spēcīga motivācija


Aknīstē nav daudz iespēju ieturēt maltīti ārpus mājām. Šādu iespēju piedāvā tikai divas kafejnīcas – “Liepas” un “Kalniņā”. Gan vieni, gan otri saprot – lai uzņēmums varētu sekmīgi darboties, piedāvātajam ēdienam jābūt garšīgam, kvalitatīvam un daudzveidīgam. – Aknīstieši iecienījuši diezgan klasiskus ēdienus, priekšroku dodot gaļai. To respektējam, taču cenšamies ēdienkartē iekļaut arī kaut ko vietējiem neierastāku, piemēram, tunča steiku, jēra ribiņas, kārtaino banānu un karameļu desertu un angļu maizes pudiņu.

Ļoti daudz pārtikas produktu – gaļu, dārzeņus, izstrādājumus no piena, zaļumus, augļus un ogas – piegādā no vecāku un pagasta tuvējām zemnieku saimniecībām. Tas garantē, ka ēdiens būs ekoloģisks, ar bagātīgāku garšas buķeti, nekā gadījumos, kad top no lielveikalos iegādātiem svešzemju produktiem.

Santa pieļauj, ka gan aknīstieši, gan pilsētas viesi atzinīgi vērtē “Liepās” piedāvāto ēdienu. Arī iespēju pārnakšņot komfortablās viesu nama telpās izmantojot arvien vairāk ceļotāju. Jaunā sieviete atklāj, ka vasarā “Liepās” nakti esot pārlaiduši viesi no Kurzemes, Baltkrievijas un Krievijas, mērojot ceļu uz “Jauno vilni” Jūrmalā, apmetušies arī kaimiņi igauņi un lietuvieši, tāpat kāds no aknīstiešu radiem un draugiem, kam aptrūcies vietas nakšņošanai, atbraucot ciemos pie savējiem uz lielākiem godiem. Tagad, tuvojoties ziemai, vairākos numuriņos mitinās ceļu remonta veicēji, kas strādā Aknīstē. Sākumā mazliet mākušas šaubas, vai būs pa spēkam nodrošināt, lai visi darbi uzņēmumā sekmīgi ritētu. Bet tas bijis īss vājuma mirklis. Tagad itin nemaz nenožēlojot, ka uzņēmusies šo atbildību.

Santa uzsver, ka lielu vērību pievēršot plānošanai, ieņēmumu un izdevumu samērošanai, jo ir ne tikai jāuztur viesu nams, bet arī jāatlicina nauda kredīta segšanai. – Tas ir izdarāms, bet, protams, rokas nolaist nedrīkst, – viņa prātīgi spriež. – Strādāju sev, savai ģimenei, nevis kādam citam – tā ir spēcīga motivācija. Arī esot mājās, nepārstāju domāt un analizēt, ko esmu pa dienu izdarījusi un ko varētu izdarīt vēl labāk. Plānoju darbus uz priekšu, izdomāju kādus jauninājumus, kas varētu ieinteresēt apmeklētājus, lai viesu namu – kafejnīcu padarītu viņiem pievilcīgāku.

Santa piedaloties arī dažādos Lauku atbalsta dienesta organizētos semināros un konferencēs, kas paredzēti lauku tūrisma uzņēmējiem, apmeklējot tematiskās izstādes Ķīpsalā un Rāmavā.Vērtīgu padomu devēji abām māsām esot vecāki, kuriem ir bagāta pieredze uzņēmējdarbībā. – Mēs ģimenē cits citu atbalstām. Tikai visi kopā var kaut ko izdarīt, – ir pārliecināta jaunā uzņēmēja.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.