Savādā pazušana ezerā 5
Rīdzinieka Kristiāna Kārkliņa nāve pārsteidza visus, kas viņu pazina. Kā sacīja kāds 20 gadus vecā puiša – finanšu operatora, studenta un basketbolista – draugs: ja būtu jāliek likmes, kurš no paziņu loka varētu izvēlēties labprātīgi aiziet no dzīves, vienmēr labā garastāvoklī esošais un mierīgais Kristiāns rindā būtu pēdējais. Ģimene bija vienīgā, kas zināja, ka Kristiānam ir atkarība no totalizatora spēlēšanas, taču arī vecāki un māsa nebija gaidījuši tik traģisku notikumu pavērsienu. Jā, bija parādi, jā, bija depresijas brīži, bet neizskatījies tik ļauni un nekādu norāžu līdz pat pēdējam vakaram, pēdējam rītam un pat pēdējām minūtēm, ka Kristiāns pametīs šo pasauli. Policija neatrada nekādas vardarbības liecības un pazīmes. Kristiāns nebija lietojis ne alkoholu, ne medikamentus, nebija atstājis nekādas ziņas par to, ko nolēmis darīt. Bija dažas izteiktas nekonkrētas frāzes un rīcība, bet to var dažādi iztulkot.
Kristiāns no rīta izgāja no dzīvokļa Mežciemā, kur dzīvoja kopā ar vecākiem, devās uz sabiedriskā transporta pieturu, lai dotos uz darbu. Taču tā vietā iegāja vairākus desmitus metru tālu Gaiļezerā. Bija 2015. gada 3. decembris – vējains un nemīlīgs, temperatūra ap nulli. Puisis neprata peldēt. Viņa mirstīgās atliekas atrada 15. decembrī.
Visi cilvēki, ar kuriem runāju, no vienas puses, paļaujas uz objektīviem apstākļiem, ka nav nekādas informācijas, kas liecinātu par ko citu kā pašnāvību. Taču vienlaikus tai līdz galam netic. Pat tad, ja Kristiāna nāvē nav vainojams kāds ļauns cilvēks, viena nelaimes nesēja ir skaidra: tā ir atkarība no azartspēlēm, totalizators. Latvijā legāla lieta, kas lielās problēmās un pat kapā novedusi daudzus cilvēkus, arī jaunus, gudrus, stiprus, kāds bija Kristiāns. Viņu vairs no Jaunciema kapiem neviens nepiecels, bet varbūt stāsts par viņu palīdzēs attapties kādam citam jaunietim, kuru lēnām savos akačos ierauj azartspēļu un totalizatora purvs.
Pazušana un meklēšana
Sēžam kopā ar Kristiāna vecākiem Ivetu un Armandu vienā no Mežciema daudzstāvu namu dzīvokļiem un mēģinām restaurēt viņu dēla pēdējo dienu un tai sekojošos notikumus.
“No darba dēls bija atnācis saguris un iesnaudās. Ap vienpadsmitiem iegāju pie viņa istabā un teicu, lai iet gulēt. Pēc tam vēl Kristiāns atnāca pie mammas un palūdza 85 eiro, lai nomaksātu parādu kādai ātro kredītu firmai. Viņam pēdējā laikā bija sataisīti kādi 2000 eiro lieli parādi, bet mēs lielāko daļu kopējiem spēkiem bijām nomaksājuši. Nekas daudz nebija palicis, visi mēs strādājam, arī Kristiānam alga laba. Priecīgi par parādiem nebijām, bet netaisījām no tā milzīgu problēmu,” saka tēvs, kurš ir kurpniekmeistars. Kristiāns strādāja par finanšu operatoru apģērbu veikalā tirdzniecības centrā Rīgā.
No rīta dēls kā parasti piecēlies un taisījies uz darbu. Paēdis brokastis un, paņēmis līdzi darba dokumentus, pusdienas un darba identifikācijas karti, devies ierastā gājienā uz sabiedriskā transporta pieturu – vai nu uz 5. autobusu, vai 18. trolejbusu – gar Rīgas Medicīnas koledžas kopmītnēm, kuru video kameras viņu pēdējo reizi fiksējušas plkst. 7.06.
“Ja brālis būtu nolēmis slīcināties, kāpēc tad viņš uzreiz nedevās tieši uz ezeru? Tas ir pirmais jautājums, ko gribas uzdot. Video ierakstos redzams, ka Kristiāns iet savā nodabā, paskatās telefonā,” neizpratnē par brāli ir trīs gadus vecākā Diāna, diplomēta fizioterapeite. Pēc mobilā telefona operatora datiem, pēdējais signāls no Kristiāna telefona (to kopā ar kabatas portfeli atrada pie viņa) saņemts plkst. 7.21. Ģimenei bija iespējams aplūkot pēdējo dienu izejošos zvanus un īsziņas – nekā neparasta, sveša vai ļaunu priekšnojautu vēstoša tur nebija. Policijai bija iespējams izpētīt ienākošos zvanus un īsziņas – arī nekā aizdomīga.
Ģimene Kristiānu sākusi meklēt jau desmitos no rīta, jo jau deviņos zvanīts no veikala, ka viņš nav ieradies darbā. Kaut kas tāds ar Kristiānu nekad nebija noticis. Uzrakstījuši iesniegumu policijai, nākamajā dienā sazinājušies ar sabiedrisko organizāciju “bezvests.lv”, kas meklē pazudušus cilvēkus.
“Mums būtu gribējies, lai policija strādā aktīvāk un profesionālāk, bet, saprotams, ka mums bija ļoti lielas emocijas. Pašiem bija jāmeklē cilvēks, kas video ierakstā bija redzams 40 metrus ejam aiz dēla – tas izrādījās pensionārs, kas vienkārši gāja savās gaitās,” atceras tēvs. “Bezvests.lv” suņi Kristiāna pēdas pazaudējuši pie kopmītnēm.
“Pēc divām dienām kopā ar tēvu atkal gājām pārmeklēt apkārtni un es Gaiļezera krastā atradu melno brāļa datorsomu. Tā bija tukša. Pats dators gan bija mājās. Par to paziņojām “bezvests.lv”, un atkal atbrauca cilvēki ar suņiem un netālu no somas krastā atrada Kristiāna atslēgas. Tad vēlreiz aizdomājamies par vieglo automašīnu, kas videoierakstā neskaidri redzama braucam ezera virzienā dažas minūtes pirms tam, kad Kristiāns redzams ejam gar kopmītnēm. Diemžēl attēls ir ļoti neskaidrs. Arī sētniece neko aizdomīgu nebija manījusi. Tad vēl pēc kāda laika kopmītnēs pie dežuranta uzradās lente no veikala kartes, ko nēsā pie krūtīm, – to kāds cilvēks bija atradis uz taciņas zālītē ap pulksten 12 tajā dienā, kad Kristiāns pazuda,” stāsta māsa.
Tētis apmeklējis “Optibet” spēļu zāli Deglava ielā, kurā mēdzis iegriezties Kristiāns, – apkalpotāji apgalvojuši, ka pēdējā laikā viņš tur neesot redzēts. No neoficiāliem avotiem Armandam zināms, ka pie visām spēļu zālēm apgrozoties cilvēki, kas neoficiāli aizdod naudu. Tādus nav izdevies atrast. Kad meklēšana bija izsludināta publiski, ienākušas ziņas, kur Kristiāns it kā redzēts, bet nekas neapstiprinājies. Ekstrasenss norādījis uz konkrētu garāžu, bet aplami. Tad ataususi cerība par šādu ziņu: Kristiāns Kārkliņš Lietuvā bija pircis autobusa biļetes, lai brauktu uz ārzemēm. Bet tas izrādījies cits cilvēks ar tādu pašu vārdu un uzvārdu.
Kopumā Kristiānu ap mājām meklējuši ap 40 cilvēku no “bezvests.lv”, policija, ģimene, draugi, paziņas, basketbolisti. Policijas ūdenslīdēji pārmeklējuši ezeru, bet tas ir pietiekami liels, bedrains.
Tomēr “bezvests.lv” vadītājs Alekandrs Faminskis nelicies mierā un sadabūjis zemūdens robotu. Diānai sapnī Kristiāns teicis: jūs te visu laiku braukājat garām un mani neredzat! 14. decembrī Aleksandra robots piefiksējis aizdomīgu vietu, viņš izsaucis policijas ūdenslīdējus, kuri nākamajā dienā Kristiānu atraduši ezerā vairākus desmitus metru no krasta.
Neticība
“Pašnāvību taisa gļēvi cilvēki, bet Kristiāns bija stiprs. Manuprāt, viņu kāds iedzinis kaut kādām metodēm ezerā. Es nespēju iedomāties, ka viņš mierīgi varēja iet ezerā un noslīkt. Varbūt viņš atradās nepareizā laikā nepareizā vietā un no viņa vajadzēja tikt vaļā? Un kā tas var būt, ka Kristiāns nevienam nekādu ziņu nav atstājis? Spaidīja telefonu dažas minūtes pirms nāves un neiedomājās kaut ziņu kādam no ģimenes atsūtīt?” jautā tēvs, kurš ir pārliecināts, ka ar laiku atklāsies dēla nāves patiesie cēloņi.
Tiesa, pēc kāda laika Kristiāna rakstāmgalda atvilktnē atrasts nama ārdurvju ieejas čips, profils sociālajā tīklā “facebook.com” izdzēsts. Māsa izpētījusi elektronisko pastu, bet neko aizdomīgu nav atradusi.
“Uzskatu, ka notikusi ļaunprātība. Neticu, ka Kristiāns tādā veidā varēja pats sev padarīt galu. Trīs dienas iepriekš viņš smaidīgs bija ienācis zālē, parunājāmies kā parasti. Kristiānam bija labs darbs, studijas, lieliska ģimene. Maigs raksturs. Labestības kalngals. Atceros, vienā spēlē pretinieki skrien uzbrukumā, viens no viņiem pakrīt, bet Kristiāns tā vietā, lai aizsargātos, sniedz viņam roku, bezmaz apmīļo! Tad gan biju dusmīgs. Būtu niknāks, basketbolā vairāk sasniegtu. Kad Kristiāns pazuda, mana pirmā doma bija, ka viņš kādam parādā naudu un sava maigā rakstura dēļ slēpjas. Tad domāju: kad atradīsies, būšu pirmais, kas viņam pa galvu sados!” teic basketbola treneris Ziedonis Jansons.
Pašnāvībai netic arī Kristiāna tuva draudzene Lelde Šarķe, kura domā, ka ar Kristiānu kāds izrēķinājies: piemēram, cilvēks, kas aizdevis naudu. Varbūt bijusi cīņa. Varbūt Kristiāns piespiests iet ūdenī.
“Mums bija sarežģītas attiecības. Fiziski nebijām pāris, bet psiholoģiski Kristiāns bija mans tuvākais cilvēks. Citas meitenes viņam nebija. Tagad nožēloju, ka nepielaidu viņu sev tuvāk, – varbūt tad Kristiāns būtu dzīvs,” saka Lelde, ar kuru kādu laiku abi strādājuši vienā veikalā, bet pēc tam – katrs savā. Viņa ir diplomēta antropoloģe, daudz domājusi par notikušo un ir pārliecināta – kaut arī jutusi, ka ar Kristiānu pēdējā laikā kaut kas īsti nav kārtībā, ka reizēm ir bēdīgs, tā tomēr nav bijusi tik dziļa depresija, kas liktu izlemt par pašnāvību. Jā, bijusi reize, kad licies, ka Kristiāns alkst, lai palīdz, bet vismaz tajā brīdī tas nelicies ļoti nopietni.
“Man nebija nekādas nojautas, ka gaidāms kaut kas tik traģisks. Vai tiešām kaut ko tādu var noslēpt? Kristiāns bija ļoti gudrs un mērķtiecīgs. Ja tā tomēr bija pašnāvība, tad tikai zemā pašnovērtējuma dēļ, pašcieņa viņam tad izrādījusies stiprāka par vēlmi dzīvot: viņš alka ko daudz vairāk par darbu veikalā, studijām Banku augstskolā, līdera vietu basketbola komandā un tad vēl tas totalizators, par ko viņš man neko neteica un par ko noteikti jutās vainīgs gan savās, gan mammas, gan tēva acīs,” analizē Lelde.
Totalizators
Azartspēļu kompānijas “Optibet” vadītājs Aigars Zviedris man neatklāj, par kādām summām un cik daudz spēlējis Kristiāns. To liedzot konfidencialitāte, kas attiecas arī uz mirušām personām. Kristiāna ģimene apgalvo, ka viņš ar totalizatoru aizrāvies trīs gadus. Pa šo laiku paspēlējis ap 5000 eiro. Kad jutis, ka aizgājis pārāk tālu, izstāstījis par savu vājību ģimenei, kas visādi palīdzējusi, ieteikusi iet pie psihologa. Kādus trīs četrus mēnešus nespēlējis, tad atkal norāvies. Tomēr mācējis apstāties, jo mantas no mājām nav pazudušas, nopircis sev jaunāko telefonu, jaunu datoru, pulksteņus, paticis labi ģērbties – mājās pilns skapis ar kvalitatīvām drēbēm un apaviem. Par atkarību nestāstījis pat draugiem un pat Leldei – draudzene min, ka varbūt Kristiāns baidījās, ka par to neuzzina darbā, jo tad būtu risks to pazaudēt. Jo būšana vienlaikus finanšu operatoram un azartiskam spēlmanim darba devējiem diez vai būtu patikusi.
“Optibet” darbinieces Diānai atklājušas, ka Kristiāns esot gan vinnējis, gan zaudējis lielas summas. Puiša elektroniskais pasts liecinājis, ka viņš trīs gadus no ātro kredītu firmām aizņēmies naudu.
“No brāļa elektroniskā pasta varēju secināt, ka viņa spēlēšana bija ar pārtraukumiem. To varēja just pēc viņa omas – kad tā bojājas, ir nerunīgs, daudz skatās televīziju un guļ, skaidrs, ka spēlējis. Kad atklājās vecākiem, bija ļoti uztraucies,” atceras Diāna. “Pēdējos divos gados Kristiāns bija loti mainījies. Ieguvis tādu kā atkarību no naudas, bet vienlaikus spēles par naudu darīja viņu nelaimīgu, noslēgtu, drūmu. Viņš tikai savai ģimenei spēja atzīties, kāds nepārvarams spēks viņu ir pārņēmis, to, ka nepazīst vairs sevi un nespēj sevi kontrolēt. Bet viņš ar visu gribēja vienmēr tikt galā pats. Brīžos, kad kāre pēc bagātības pierima, Kristiāns bija atkal viņš pats, bet iekšēji viņš nespēja pretoties tam kārdinājumam, tas bija spēcīgāks par visu gribasspēku. Un tad viņš padevās. Aiziedams klusām, lai kļūtu brīvs no tā kārdinājuma, kas viņu iekšēji smacēja.”
Jāpiebilst, ka pirms diviem gadiem Ziedoņa Jansona trenēto Juglas basketbola komandu LBL–2 turnīrā pieķēra rezultāta apzinātā ietekmēšanā par naudu, spēlmanim no malas liekot likmes totalizatorā uz rezultātu un par to maksājot. Starp trijiem vainīgajiem komandas spēlētājiem Kristiāna nebija.
Basketbols
“Savā trenera karjerā caur manām rokām daudz jauniešu izgājuši, bet Kristiāns bija viens no nedaudzajiem, ar kuriem nekad nav bijušas problēmas ne ar treniņiem, ne ar komunikāciju, ne ar mācībām. Neatceros viņu niknu un nesavaldīgu. Arī tādi vecāki kā viņam ir retums: jau no 1. klasītes Juglas vidusskolā visu skolas laiku nāca gandrīz uz visām spēlēm. Viņi bija kā viens vesels. Tāpēc es uzdodu sev jautājumu: kāpēc tieši ar Kristiānu notika traģēdija? Un nespēju noticēt, ka tajā neviens nav pielicis savu ļauno roku,” saka Z. Jansons.
Kontakts ar vecākiem arī pēdējos gadus Kristiānam bijis ļoti labs. Vecāki priecājušies, ka dēls nedzer un nesmēķē, ar lielu atbildību un sekmēm izturas pret darbu, studijām un spēlēšanu divās amatieru komandās, kuru mačus vecāki joprojām centās apmeklēt. Pusaudžu gados bija Latvijas basketbola izlases kandidāts.
“Vēl nedēļu pirms dēla nāves cauri visai Rīgai kūlāmies uz Bulduriem, lai skatītos, kā viņš spēlē. Kristiānam bija mērķis kļūt par mēneša labāko spēlētāju, ar ko viņš savai komandai būtu nopelnījis kasti alus. Katru dienu mēs čatojām internetā, viņš man sūtīja smieklīgus video. Garāžā bija uztaisījis trenažieru zāli, kur regulāri trenējās, katru otro dienu skrēja septiņu kilometru krosus,” stāsta mamma Iveta, kas strādā zobārstniecības klīnikas administrācijā.
Gustavs Balams bija Kristiāna labākais draugs un komandas biedrs 13 gadus. Kristiānam vispār nekad ne ar vienu neesot bijis nekādu konfliktu. “Izcils džeks un superdraugs, prata visiem pieskaņoties, ar viņu bija bauda būt kopā. Ja iedzēra, tad tikai simboliski. Meiteņu mīlulis. Ar lielisku ģimeni. Tagad, pēc notikušā, varbūt es teiktu, ka pārāk daudz citiem pakļāvās. Bet, kad vajadzēja uzticēt kādam savas problēmas, tad klusēja. Pat es nezināju, ka viņš tā iekritis totalizatora slazdos. Manuprāt, viņš iedzina sevi psiholoģiskās lamatās: nevienam no draugiem neko neteica, un tāpēc neviens nevarēja viņam palīdzēt. Un pirmdienas vakarā, tikai trīs dienas pirms liktenīgā rīta, Kristiāns amatierlīgā aizvadīja savu labāko sezonas spēli,” atceras Gustavs.
Pēdējā spēle
Kristiāns ļoti vēlējies, lai uz pirmdienas spēli atnāk Lelde, kas ne reizi neesot bijusi. Teicis, ka viņš iešot projām no basketbola, ka tā būs viņa pēdējā spēle.
“Es to uztvēru kā joku. Jo mēs par daudz ko jokojāmies līdzīgā garā. Es atsmēju, ka tad lai viņš parūpējas par kādu, kas mani uz to spēli atved. Kristiāns atbildēja, ka vairs nevarēs par mani parūpēties. Pieļauju, ka tad jau viņš zināja, kas ar viņu notiks. Uz spēli aizbraucu, un viņš tā tur noplosījās, bija lielisks! Kad Kristiāns pazuda, es sākumā pat pasmaidīju, jo biju pārliecināta, ka nekas slikts nav noticis, ir kāda nesaprašanās, jo ar šo jauko puisi nekas slikts taču nevar būt noticis. Kad atklājās patiesība, pārdzīvoju lielas šausmas,” atklāj Lelde.
