Foto – Valts Kleins © 2016

Vija Beinerte: Savienoto trauku princips 7

Mūsu ikdienu veido neskaitāmas saskarsmes – ar mīļajiem, draugiem, darbabiedriem, nejauši uz ielas, parkā, kafejnīcā vai jūras malā satiktiem cilvēkiem. Katra šāda tikšanās atstāj mūsos kādu nospiedumu, kaut vai pavisam sīku. Un šis nospiedums nekad nav neitrāls.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi”
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Kad skrituļoju vai raitā solī mēroju kilometrus gar jūru, es smaidu. Tā ir automātiska, ar prātu nekontrolēta reakcija – kā samiegt acis spilgtā saulē. Man patīk ātrums un meža smaržas, patīk viļņu čuksti un sāļais vējš. Uz trases vai liedagā satiktie cilvēki bieži vien atsmaida pretī. Mazs pozitīvas enerģijas zibsnis uzmirdz starp mums.

Neviens mēs neesam ideāli, tāpēc es joprojām mācos koncentrēties uz sarunu biedra pozitīvajām īpašībām. Un nekautrējos pateikt otram to, ko latvietis parasti pietaupa atvadu runai, mūžībā izvadot.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirms dažām dienām paziņa, kam arī ir trīs puikas, pajautāja: bet vai bērnu nevar pārlielīt – nodarīt pāri ar uzslavu? Atbildēju ar analoģiju. Ir divi formulējumi, kas ļauj nekļūdīgi atšķirt mīlestību no atkarības: “Tu man esi vajadzīgs, jo es tevi mīlu” un “Es tevi mīlu, jo tu man esi vajadzīgs”.

Ja vecāki nemitīgi liek bērnam ciemiņu priekšā demonstrēt savas spējas, patiesas vai iedomātas, un uzteic viņu par to, ko viņš patiesībā nemāk vai arī māk ne īpaši labi, bērns kļūst atkarīgs no uzslavām. Turklāt viņu vai nu moka bailes tikt atmaskotam, jo sirds dziļumos viņš jūt, ka neatbilst vecāku radītam tēlam, vai arī viņš pamazām zaudē spēju kritiski novērtēt savu sniegumu.

Bērnam (un ne tikai bērnam) ir svarīgi zināt, ka viņu mīl neatkarīgi no tā, kādu vietu viņš ir ieņēmis skaistuma konkursā un vai ir mācējis atrisināt matemātikas uzdevumu, ar ko citi nav tikuši galā.

Divi puikas noskrien distanci, uzrādot līdzīgu rezultātu. Viena tēvs saka: es tavā vecumā skrēju ātrāk. Otra tēvs saka: malacis, šodien tu skrēji ātrāk nekā vakar. Nav grūti paredzēt, kurš no bērniem kritiskā brīdī spēs domāt un darboties mierīgāk un drošāk. Jo ikvienā situācijā ir jāprot ieraudzīt būtisko. Nevis: par ko man tā? Bet: kā rīkoties un ko es no tā varu mācīties?

Mans vectēvs teica: ja uz galda ir āboli, ņem vislabāko – un tā līdz pat pēdējam ābolam, vienmēr ņem pašu labāko. Un arī citiem dod labāko no visa, kas tev ir. Neko negaidot pretī.

Dievs mums ir devis spējas – katram savas. Lai mēs būtu cits citam vajadzīgi. Kad studenti saka man paldies par gūto, atbildu, ka arī es viņiem esmu pateicīga un mans guvums nav mazāk vērtīgs. Kad draugi saka paldies par atbalstu, atbildu, ka, uzmundrinot citus, arī pati gūstu prieku un iedvesmu. To pašu varu teikt arī saviem lasītājiem. Patiesībā – ikvienam dzīves ceļā satiktam cilvēkam.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.