Kultūra
Literatūra

Savu likteni nespētu grozīt. Kornēlijai Apškrūmai 80 8


Kornēlija Apšukrūma
Kornēlija Apšukrūma
Foto – Valdis Semjonovs

12. aprīlī tautā iemīļotajai dzejniecei un prozaiķei, daudzu populāru grāmatu autorei Kornēlijai Apškrūmai apritēs 80. Lai gan veselība pēdējā laikā klibo, rakstīšanas prieks viņā nav apsīcis. Savu apaļo dzimšanas dienu dzejniece atzīmē ar jaunu dzejas grāmatu “Ceļojums gadalaikos”, ko ilustrējusi Ventspils māksliniece Rita Blaževiča, izdevusi izdevniecība “Annele”.

Kad esam sasnieguši Apes novada Virešu pagastu, kur gandrīz visu mūžu pavadījusi Kornēlija Apškrūma, vispirms, viņas mudināti, dodamies uz pagasta pārvaldes ēku, kur novadpētniecības muzeja telpās apskatāma dzejnieces sakrāto pūču figūriņu kolekcija. Kornēlija atceras, kā iegādājusies pirmo pūci. Tolaik viņas bibliotekāres alga bijusi 30 rubļi, bet skaistā keramikas pūce, kas noskatīta Rīgā, maksāja 15 rubļus, tomēr Kornēlija nav spējusi atturēties un to iegādājusies. Pēc tam gandrīz pusmēneša nācies iztikt ar tēju un maizi. Vēlāk pūces “salidojušas” no visas pasaules, veidotas gan no māla, gan cita materiāla.

Tālāk Kornēlija aicina mūs uz savu pašreizējo mitekli, kas ierīkots vasaras mājiņā, precīzāk, apbūvētā vagoniņā, kurā kādreiz dzīvojuši ukraiņu viesstrādnieki. Jo pirms pāris gadiem dzejnieces acu priekšā nodega viņas māja. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem tai uzlikts jauns jumts, pašreizējai dzīvesvietai ierīkots ūdensvads, bet nodegušās ēkas pilnīgai atjaunošanai līdzekļu nepietika. Kopš traģiskā negadījuma Kornēlija vairs nespēj skatīties saulrietus, jo tie atgādina par ugunsgrēku.

Galerijas nosaukums

“Melnā svītra, kas manā dzīvē sākās 2016. gadā, joprojām nav beigusies. Agrāk biju stipra, bet šis gads man bijis nepanesami smags. Salauzu gūžas kaulu, dienā, kad mani operēja, zagļi mani apzaga – aiznesa 17 gleznas, visas rotaslietas un pat Atzinības krusta Sudraba goda zīmi, ko pasniedza prezidents Valdis Zatlers. Vienai tagad kļuvis grūti dzīvot. Gūžas lūzums jāoperē otrreiz, arī ar acīm ir problēmas. Ar vienu aci tikpat kā neredzu, ar otru – tikai tālumā. Acu operāciju nevar taisīt, kamēr nav atrisināta problēma ar gūžas lūzumu. Sliktā veselība ir mainījusi manu ikdienu. Jāsteidzas vēl daudz padarīt. Mēģinu sakārtot savu arhīvu. Jādomā arī par savu nākotni. Šajā mītnē ziemu es vairs pārlaist nevaru, bet uz pansionātu iet nevēlos. Vasaru pavadīšu šeit, bet auksto gadalaiku gatavojos dzīvot sociālajā mājā.”

Kā sākās viņas, dzejnieces, ceļš? Kornēlija stāsta, ka pirmo dzejoli sacerējusi kā veltījumu tēvam, kurš nomira 1944. gadā.

“Esmu kara laika bērns, man nācās pārdzīvot visas tā šausmas. Mūsu mājas bija ļoti liela saimniecība ar daudzām ēkām un simt hektāriem zemes. 1944. gadā te ierīkoja artilērijas pozīcijas, ģimenei nācās doties bēgļu gaitās.”

Vēlākos gados Kornēlija mācījās Smiltenes ģimnāzijā un piedalījās skolas literārā žurnāla veidošanā. Reiz tika organizēts skolu literāro žurnālu konkurss, tie bija jāsūta uz Rīgu. Kornēlijas dzeja tika ļoti atzinīgi novērtēta, viņa saņēma prēmiju un bija nonākusi Mirdzas Ķempes redzeslokā. Drīz viņa no Ķempes saņēma vēstuli, kurā bija rakstīts, ka Kornēlijai ir talants un noteikti jāturpina strādāt dzejas laukā. Tiesa, jaunajai meitenei tolaik Ķempes ieteikto grāmatu lasīšana un dzejas rakstīšana nešķita īpaši svarīga. Pēc Ķempes lūguma Kornēlija viņai šad un tad nosūtīja savus dzejoļus un dusmojās par to, ka pieredzējusī dzejniece tiem “piesienas”. Beigusi vidusskolu, Kornēlija iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, taču, kādu laiku pamācījusies, materiālu apstākļu dēļ no tās bija spiesta izstāties. Sākusi strādāt Virešu bibliotēkā, un Kornēlijai par brīnumu Ķempe viņu atkal atrada, lai gan adresi viņa nebija atstājusi. Ķempe rakstīja vēstules un sūtīja savas grāmatas, mudināja rakstīt dzeju un atbraukt uz Rīgu pie viņas. Vienu reizi Kornēlija arī satikās ar Ķempi. Viņa toreiz ļoti priecājās par Kornēlijas atvestajām zilajām vizbulītēm, salasītām Gaujas krastos. Drīz pēc šīs tikšanās daudzu dzejnieku audzinātāja aizgāja mūžībā. Traģiskas sagadīšanās pēc tas notika tieši Kornēlijas dzimšanas dienā. Šajā laikā Kornēlijai pašai bēdu un rūpju bija gana. Pēc šķiršanās no vīra nācās vienai audzināt un rūpēties par dēlu. Sajūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka pēdējā laikā nebija apciemojusi savu dzejas skolotāju, ar kuru bija izveidojusies draudzība, Kornēlija pārstāja rakstīt.

Aptuveni pēc trim gadiem topošajā dzejniecē notika lūzums. Viņa nolēma – ja jau Ķempe viņā saskatīja talanta dzirksti, tad šis dvēseles darbs ir jāturpina. Un atsāka rakstīt. Viņas pirmā grāmata “Mājvieta” iznāca pēc Gaujienas pagasta toreizējās priekšsēdētājas Veronikas Jurčas ierosinājuma ar pagasta finansiālo atbalstu. Un Kornēlija Apškrūma raksta joprojām. Dzejoļu pietiktu vairākām grāmatām. Viņa stāsta, ka dzeju vienmēr ir rakstījusi naktīs. Agrāk tāpēc, ka pa dienu bija jādodas uz darbu, jāaudzina dēls, vēlāk – mazbērni, jākopj dārzs, tagad – sāpju dēļ. Pēc pārciestā gūžas kaula lūzumu viņa cieš no stiprām sāpēm. Visneizturamākās tās ir naktīs. Tad viņa raksta.

“Par saviem pirmajiem darbiem varu teikt – tajos atklājas mana laucinieces dvēsele. Šobrīd mūsdienu dzejā, manuprāt, ir ienācis kosmopolītisms. Zudusi dzejas tēlainība, valodas bagātība, notiek koncentrēšanās tikai uz savu personīgo ego. Daudzi cilvēki nemīl tādu dzeju. Viņiem gribas lasīt kaut ko sev dvēseliski tuvu. Ir autori, kuru dzejoļi jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu tajos pausto domu, parādās ārkārtīgi primitīvi teksti. Tā ietekmē tauta dzeju lasa arvien mazāk, jo trūkst patriotisma, vairs neraksta par savu dzimteni, dabu, cilvēku jūtām. No jaunajiem autoriem lielu nākotni paredzu Jānim Tomašam (viņš ikdienā strādā policijā), kuram pagājušā gada nogalē nāca klajā pirmais dzejoļu krājums “Melnie darba cimdi”. Spriežot pēc “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” publicētajiem darbiem, ir vēl daži talantīgi jaunie autori, bet vairākumam vēl daudz jāstrādā un jāmācās. Domāju, ka arī internets cilvēkos rada gan vientulības sajūtu, gan paņem tik daudz laika, ka ļaudis vairs neprot cits citam just līdzi,” teic dzejniece. Stāstu, ka, gatavojoties sarunai, no bibliotēkas gribēju paņemt palasīt Kornēlijas Apškrūmas 2016. gadā izdoto darbu “Piektais gadalaiks”, kas veltīts rakstnieces bērnībai, bet tas vairs nebija pieejams. Ļaudis Kornēlijas darbus lasa un neļauj tiem iegult grāmatu plauktos. Kā to skaidro dzejniece pati?

“Es nelidoju pa mākoņiem. Rakstu par to, kas ir tuvs katram cilvēkam, – par Latviju, tās mežiem, upēm. Zinu, ka mani pat mēdz dēvēt par otru Āriju Elksni. Manas dzejas spēks slēpjas dvēseliskumā. Es mīlu savu zemi, savu tautu. Ik pa laikam man palūdz kādam pazīstamam vai tuvam cilvēkam uzrakstīt veltījumu. Tad cenšos izcelt šā konkrētā cilvēka dvēseles īpašības,” stāsta dzejniece.

Visu savu darba mūžu Kornēlija Apškrūma nostrādājusi vienā darba vietā par Virešu 1. bibliotēkas vadītāju.

“Ļoti mīlēju darbu ar grāmatām un cilvēkiem, tāpēc mana bibliotēka vairākus gadus bija labākā Latvijā. Pie manis pat brauca pieredzes apmaiņā. Vienreiz biju sarunājusi darbu Smiltenes mežniecības kultūras namā, citreiz gribēju sākt strādāt kultūras namā Siguldas tuvumā, bet Alūksnes rajona partijas komiteja maniem plāniem uzlika veto – labu darbinieci prom nelaidīšot. Tā kopš 1958. gada mans darba mūžs pagājis Virešu bibliotēkā, līdztekus bieži strādāju Virešu tautas namā – iestudēju lugas, dziedāju, vadīju pasākumus un rakstīju tiem scenārijus. Visskaistākais laiks manā dzīvē bija, kad kopā ar Lilitu Kauliņu, kura maniem dzejoļiem rakstīja mūziku, un Mētru Kalniņu, bijušo Gaujienas pagasta priekšsēdētāju, braukājām pa dažādām Latvijas vietām. Es lasīju dzeju, viņas dziedāja. Viesojāmies vairāk nekā divsimt vietās, pretī saņemot neizsakāmu cilvēku mīlestību. Pa Latgali un Kurzemi braukājām pat trīs dienas pēc kārtas,” atceras Kornēlija.

Vai nekad nav gribējies dzīvot pilsētā? “Nē, nekad,” teic Kornēlija. “Esmu mežiniece. Divdesmit kilometru apkārtnē ap Virešiem zinu katru purvu, katru mežu. Agrāk, kad veselība bija laba, stundām ilgi klīdu pa mežiem, reizēm arī pa naktīm. Ogu lasīšana, sēņošana – tas ir mans vaļasprieks. Savas meža gaitu izjūtas esmu apkopojusi dzejoļu grāmatā “Liepu un ozolu paēnā” ar Jāzepa Osmaņa gleznu reprodukcijām. Mežu un purvu aicinājums manī dzīvo joprojām. Tagad sēņot un ogot vairs nav pa spēkam, bet vismaz pasēdēt mežā vai pastaigāties pa to man sagādā lielu prieku.”

Kas nosaka cilvēka dzīves gājumu – pats cilvēks, liktenis vai Dievs?

“Uzskatu, ka daudz kas katrā cilvēkā ir augstākas varas ieprogrammēts, daudz kas atkarīgs no katra paša, bet ir lietas, kuras, kaut gribam, tomēr nespējam mainīt. Ticu Dievam, paļaujos uz viņu. Katru vakaru lūdzu par saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Ticībā ļoti svarīga ir piedošana. Esmu tikusi jau tik tālu, ka esmu piedevusi tiem cilvēkiem, kuri man reiz ļoti nodarīja pāri,” teic dzejniece. Jautāju, ja varētu dzīvot otrreiz, ko Kornēlija vēlētos mainīt savā dzīvē. “Neko nevēlētos mainīt, man šķiet, neko arī nespētu izdarīt, lai grozītu savu likteni. Vienīgi gribētu, lai cilvēki cits citu vairāk mīl un ir iecietīgāki un pretimnākošāki. Lai mēs viens otru vairāk sadzirdētu. Lai nepaejam vienaldzīgi garām cilvēkam, kuram ir grūti. Tas, manuprāt, dzīvē ir pats galvenais.”

Kas dzejniecei šobrīd sagādā prieku? “Pirmkārt, tie ir mani trīs mazdēli. Abi vecākie jau ir pieauguši, sasnieguši izvēlēto mērķi un zina, ko grib. Ģirts strādā lielā celtniecības firmā, Deins drīz beigs Rīgas Tehnisko universitāti un arī jau strādā savā profesijā. Jaunākais mazdēls Druvis vēl nav ticis līdz otrajam gadiņam. Dēls dzīvo Alūksnē, ir “fūres” šoferis. Jaunībā skaisti spēlēja ģitāru, dziedāja un rakstīja dzejoļus. Tagad šīs nodarbes pagaisušas.”

Kornēlija teic – viņu joprojām priecē arī iespēja lasīt labu dzeju vai cita satura grāmatu. Prieku sirdī rada arī pavasara tuvošanās.

“Nezinu, kā to darīšu, droši vien, sēžot uz ķeblīša, bet gribu ielaist zemē pirkstus. Dārzs ir mana lielā mīlestība. Savulaik tajā acis priecēja ne tikai krāšņas rozes, lilijas, dālijas, gladiolas, liela bija arī citu ziedu daudzveidība. Tiesa, pēdējos gados viss aizgājis savvaļā. Iešu pa dārzu kaut vai četrrāpus, lai gan zinu, ka man sāpēs,” teic Kornēlija.

Kornēlija Apškrūma

Dzimusi 1937. gada 12. aprīlī Valkas rajona Palsmanes pagastā

Beigusi Apes novada Sikšņu pamatskolu un Smiltenes ģimnāziju

Mācījusies LVU Filoloģijas fakultātē un Kultūras darbinieku tehnikumā

Vairāk nekā 40 gadus vadījusi bibliotēku Virešos

Izdotas vairāk nekā 50 viņas grāmatas, galvenokārt dzeja pieaugušajiem un bērniem

Gandrīz 40 gadus veido Alūksnes laikraksta “Malienas Ziņas” ikmēneša literāro lappusi “Ezerlāse”

Vairāku Vidzemes literātu saietu organizētāja

2007. g. par mūža ieguldījumu kultūrā un sabiedriskajā darbībā apbalvota ar Atzinības krusta Sudraba goda zīmi

Trīs reizes ieguvusi Lielo lasītāju balvu, pēdējo – 2015. gadā par grāmatu “Dzirdēt ar sirdi”

Sakomponētas vairāk nekā 100 dziesmas ar dzejnieces vārdiem

Ģimene – dēls, trīs mazdēli

LA.lv