Iveta Salgrāve
Iveta Salgrāve
Foto no personiskā arhīva

Savu valsti dibinādami, nekļūdījāmies 3

Šodien ceļu pie lasītājiem sācis pirmais no romāniem Latvijas simtgadei veltītajā “Lata romāna” konkursā – Ivetas Salgrāves debijas romāns “Kaut ko padarīt”.

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 7
Veselam
Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Lasīt citas ziņas

“Kaut ko padarīt” bija romāns, kuru pozitīvi atzīmēja visi “Lata romāna” žūrijas locekļi – uzrakstīts labā valodā, pārliecinoši iezīmēts konflikts, mūžīga un vienlaikus gluži svaiga problēmsituācija – laba ģimene, kurā viens no tās locekļiem ir sācis smakt.

Laurai un Jurim ir ārēji ļoti saskanīga ģimene. Pēc laulībām sarāvuši sakarus ar dzimto ciematu un ģimenēm, jo Juris tā gribēja. Arī pārējā dzīve pakārtota tam, ko vēlas Juris: Laura dzīvo mājās, jo Juris vēlas, lai viņa būtu skaista un varētu aprūpēt vīru. Bet bērnus Juris negrib. Pēc kārtējā strīda, kad Juris, novēlējis sievai “kaut ko padarīt”, dodas uz darbu, Laura atrod pavecāku apģērbu un dodas uz pilsētas centru. Taču ir 2009. gada 13. janvāris, “Lido” ēstuvē sastaptie puiši dodas uz mītiņu Doma laukumā, Laura pavisam nejauši ir kopā ar viņiem, un tālāk jau notikumi risinās kopā ar Armandu – tikko satikto pusaudzi. Lauras dzīve sagriežas kājām gaisā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iveta Salgrāve ir latviešu valodas, literatūras un angļu valodas skolotāja, viņai tapušas vairākas lugas, ar stāstiem viņa ir piedalījusies Kurzemes prozas lasījumos, taču šis ir pirmais mēģinājums garprozā.

Kā sākās jūsu romāns, – ar kādu detaļu vai izjūtu?

Man visu laiku gribas kaut ko rakstīt – vēroju cilvēkus, dzīvi, un galvā top materiāls. Vispirms “Kaut ko padarīt” bija luga, tad pamazām kļuva par romānu… Esmu dzirdējusi, ka konkursam romāni top trīs mēnešos, man tik ātri nekas netop. Romāns ir ļoti pakāpeniska, skrupuloza vairāku gadu darba rezultāts. Ļoti precīzi izstrādāju notikumu plānu – kas pēc kā notiek, izveidoju tabulas, kurās veidoju katra tēla portretējumu, rakstura īpašības, atšķirīgo no citiem. Pati pirmā iecere bija salikt kopā absolūti nesaderīgus cilvēkus. Tur ir veiksmīgais uzņēmējs Juris un Laura, viņi kaut kā vēl saderas, bet puišelis Armandiņš viņiem galīgi nav vajadzīgs. Mani interesēja jautājums, kas notiek, kad kādā dzīves posmā satiekas pilnīgi nesaderīgi cilvēki, kuri kļūst diezgan svarīgi un izsit no pierastības, no rutīnas, no jēgas.

Tajā dzīves punktā, kurā viņus rādāt, Juris ar Lauru jau arī vairs nav uzskatāmi par ļoti saderīgu pāri…

Jā, viņš ir kontrolējošs, neļauj sievai strādāt, bērnus negrib. Ko viņai darīt? Būtu kaut kāda mamzelīte, sēdētu pie frizieriem un manikīra, kaut arī – cik ilgi to darīsi?! Vai uzrastos mīļākais. Laura ir normāls, uzņēmīgs cilvēks, domājoša sieviete, kurai ar mājas dzīvi vairs nepietiek. Nekur viņi vairs neiet, neceļo, kaut arī varētu atļauties, neko nedara, neko no saviem sapņiem nav īstenojuši. Un tad nāk impulss, Armandelis, kas visu padara jautrāku, un Laura atraisās. Viņai ir mazliet vairāk iespēju justies vajadzīgai.

Reklāma
Reklāma

Kā jums šķiet, cik bieži dzīvē pieredzam šādus impulsus?

Vienu, varbūt pāris reižu, un tie patiesi var pārmainīt dzīvi, ja tikai pamanām, ja nepalaižam garām.

Jums arī pašai tāds ir bijis?

Jā, mans maģistrantūras kursa biedrs, kurš paralēli mācījās Valsts policijas koledžā, ieteica man piedalīties konkursā uz asistentes vietu, un tagad šeit strādāju divas dienas nedēļā. Ja nebūtu sadzirdējusi, pamanījusi, varbūt man tiktu sūtīta kāda cita ziņa…

Vai šī luga, pirms tapa par romānu, arī iestudēta?

Nē, ne šī. Iestudēta ir “Godīgi un izdevīgi, ērti un interesanti” – tā ļoti patika manam gurū (ceru, ka viņš no mākoņa maliņas joprojām priecājas kopā ar mani) Dainim Grīnvaldam, Dramaturgu ģildes vadītājam, kurš vēl paguva sarīkot lasījumu Dailes teātra pagrabiņā, tad iestudēja dobelnieki, tagad tā ir Codes tautas teātra repertuārā – nupat viņi piedalījās skatē. Luga par Lauru, Juri un Armandu man gulēja mājās plauktā un nelika miera, šķita, ka viņu dzīve kaut kādā veidā vēl jāsapin, jārada citas situācijas. Tagad gan ir miers – laikam viņiem vajadzēja tikt romānā. Tagad lai dzīvo savu dzīvi kopā ar lasītājiem.

Kādēļ par vēsturisko mezglapunktu izvēlējāties tieši notikumus Doma laukumā?

Es tur todien biju. Proti, no rīta Doma laukumā bija skolotāju streiks, un es tajā piedalījos, pēc tam redzēju, kā sāk pulcēties cilvēki uz mītiņu, paliku un pavēroju. Kad ļaužu pūlis devās Saeimas virzienā un kļuva agresīvs, gāju prom, jo šāda veida akcijas mani neinteresē. Turklāt es šo notikumu attīstībā biju ieinteresēta ļoti personiski – dēls dienēja Bruņotajos spēkos, un pastāvēja iespēja, ka mēs tur varētu satikties pretējās pozīcijās. Viņš man zvanīja, jautāja, kur esmu: “Mām, vācies prom no turienes!” Bet es jau biju aizgājusi.

Laura romānā rīkojas ļoti impulsīvi. Kā jums šķiet, jūs arī varētu kaut ko izdarīt, impulsa vadīta?

Jā, varētu. Es vispār esmu ļoti impulsīva, nemiera cēlāja un pirmā streikotāja mūsu skolā (smejas).

Un vai skolotāju streiki arī ko dod?

Nevar teikt, ka īpaši daudz. Bet mēs vismaz parādām, ka te vēl esam, ka mums ir viedoklis un vajadzības. Ja to nedarīsim, tad neviens arī neuzzinās, kas sistēmā nav kārtībā.

Kā jūs raugāties uz Latvijas nākotni – optimistiski vai pesimistiski?

Es kopumā esmu optimiste un noteikti patriote. Man gan pirms daudziem gadiem bija doma, no kuras šobrīd esmu absolūti attālinājusies, ka varētu aizbraukt, pastrādāt ārpus Latvijas, taču bērni pateica, ka viņi līdzi nebrauks. Mans vectēvs cīnījās Brīvības cīņās, ir saņēmis Lāčplēša ordeni, dēls dien Bruņotajos spēkos, vecākā meita strādā Kurzemes televīzijā, jaunākā meita mācās ģimnāzijā, man aug mazmeitas. Man ir cerība, ka Latvijai ir nākotne, bet ir arī bažas. Nupat, Latvijas dzimšanas dienā, biju Rīgā, izstaigāju “Staro Rīga”, noskatījos salūtu. Ļoti skaisti, bet uz ielām tik daudzas sarunas skanēja cittautiešu mēlē… Vai tad visi latvieši patiešām aizbraukuši? Dod, Dievs, ka tie būtu bijuši tūristi, kuri iebraukuši papriecāties par gaismas festivālu, kas bija tiešām brīnišķīgs…

Nākamgad Latvijai svinēsim simtgadi, jūsu romāns “Latvijas Avīzē” sāk atskaiti laikam līdz svētkiem. Kā izjūtat šo notikumu?

Es ļoti gaidu svinības. Man vispār ļoti patīk svētki un salūts, Latvijas dzimšanas dienā vienmēr braucam uz Rīgu, uz parādi, tā mums ģimenē ir īpaši svinama diena. Man liekas: ja reiz Latvija ir izcīnīta, ja tā caur visādiem laikiem tomēr noturējusies, tad jau būs labi. Mēs, protams, esam kļūdījušies daudzās lietās, bet, savu valsti dibinādami, gan nekļūdījāmies. Es ļoti mīlu savu dzimteni, savu Latviju.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.