Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. marts, 2013
Drukāt

SC pret Dzintaru. Prokurors te nepalīdzēs

Foto - LETAFoto - LETA

“Saskaņas centra” deputāts Valērijs Agešins vērsies Ģenerālprokuratūrā, prasot izvērtēt cita deputāta – Nacionālās apvienības pārstāvja Raivja Dzintara – izteikumus. Pēc Agešina domām, tie saturot nacionālās nesaticības veicināšanas pazīmes.

 

Runa ir par šo izteikumu: “9. maijs ik gadu mums atgādina, ka joprojām esam apdraudēti, ka eksistē rusifikācijas draudi un ka joprojām te dzīvo milzīgs skaits Latvijas ienaidnieku, kuri pirmajā izdevīgajā mirklī aizmirsīs visu, kas solīts no tribīnes vai naturalizācijas eksāmenos, un nodos Latvijas valsti.”

Jādomā, ka ne jau Dzintara sodīšana tik daudz interesē “Saskaņas” deputātu, cik iespēja pareklamēties saviem vēlētājiem. Prokuratūras iesaistīšana ir labs variants, lai Agešina vārds plašsaziņas līdzekļos šajā sakarā izskanētu vairākkārt (gan iesniedzot, gan saņemot atbildi), turklāt viņam ērtā veidā. Deputāts pat nav centies izteikumu apstrīdēt vai pierādīt, ka teiktais ir nepatiesība, bet uzreiz sācis tajā meklēt kriminālpārkāpumu.

Skaidrs, ka minētās sajūtas nerodas tikai Dzintaram un viņa partijas biedriem, bet ļoti daudziem latviešiem. Iemesls var būt 9. maija svinības, kas apzināti ieturētas izteikti padomju stilā un demonstratīviem lielkrievnieciskuma elementiem (atšķirībā no 16. marta, kad nekāds nacisma slavinājums nenotiek, lai kā to daži gribētu iestāstīt). Ja īstais mērķis pie pieminekļa Pār-daugavā būtu pieminēt kritušos, nevis izrādīt savas tieksmes, arī sabiedrības sajūtas noteikti būtu citas.

To, ka visi 9. maija svinētāji ir Latvijas ienaidnieki, R. Dzintars nesaka. Bet minētās sajūtas var radīt arī daudzi citi notikumi un procesi. Piemēram, referendums par valsts valodas statusu krievu valodai vai parakstu vākšana automātiskai pilsonības piešķiršanai, kaut kādi mēģinājumi radīt paralēlas varas struktūras, pasludinot tās par “nepilsoņu parlamentu”. Vai arī kaut nedaudz pasekojot tam, ko ikdienā vēsta krievvalodīgie mediji.

Galu galā, ja Agešinam tiešām būtu radusies liela vēlēšanās mazināt nacionālo neiecietību, tad vajadzētu nevis skriet uz prokuratūru, bet ierosināt pārskatīt savas partijas rindas un ierosināt no tās izslēgt, piemēram, Nikolaju Kabanovu un vēl vienu otru. Tā, kā to nupat izdarījusi kompānija “MTG”, atlaižot no TV5 žurnālistu Andreju Mamikinu.

Nebūs vairs, kas apjautājas skatītājiem, vai Latvijas neatkarības atjaunošana gadījumā nebija “kļūda”…

Bet lai nu paliek sajūtas, tās var būt gan patiesas, gan mānīgas (vai izprovocētas), taču faktus gan nedrīkst ignorēt. R. Dzintaram varētu pārmest, ka viņš savas politiskās nostājas dēļ apzināti sabiezina krāsas, taču to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret Latvijas valsti, atzīst arī tādi cilvēki, kuri politiski to nebūtu ieinteresēti darīt. Var pieminēt kaut vai liberāli noskaņoto “Vienotības” biedru Andreju Judinu, kurš pēc krievu valodas referenduma secina, ka Latvijā ir cilvēki, kas “nepieņem Latvijas Republiku (..). Ne vienmēr to pasaka atklāti, bet iekšēji viņi vēlas te redzēt pavisam citu valsti… Šiem ļaudīm nav vērts mēģināt skaidrot vēsturi un latviskuma idejas, jo atbilde ir viena – tas viņiem riebjas”. To ir ievērojuši pat atsevišķi viesi no Krievijas, kuri te nebrauc ar iepriekš zināmu ideoloģisku uzstādījumu.

Politiski šī tēma ir kutelīga. Iespējams, tāpēc arī nav tapis neviens nopietns pētījums, kas ļautu sajūtu vietā izmantot skaitļus un procentus. Arī par tiem taču varēs pasūdzēties prokuratūrai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+