Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Šeihi visiem neizmaksās 8

Foto no R. Brēmaņa facebook.com konta

Likās, ka Latvijā savandītie ūdeņi nomierinājušies un vairākums latviešu kā labi aptecēti audžudēli piekrituši iekļauties vienotas Eiropas ģimenē lielās vācu tautas vadībā. Agrāk uzskati svārstījās plašākā spektrā no naidīga eiroskepticisma līdz kvēlai Eiropas kosmopolītisko savienoto valstu pielūgšanai, bet tie palikuši mazākumā.

Letiņiem varēja pārmest, ka no savienības gribam tikai naudu un franču šampanieti, pretī neko nedodot, bet uz to prātīgi attraucām, ka Briseles kāposts un šampīzeris ir labas lietas, dalības maksas kārtojam un lai vērši atspērušies velk resgali, mēs, mazie zirdziņi, pieķersimies tievgalim.

Ieņemto praktisko provinciālo latviešu pozīciju satricinājuši šīs pasaules varenie, uzkuldami dīķa rāmo spoguli. EK rektors Junkera kungs mums, lauciniekiem, pastāstīja par vīzijām, kuras redzējis Eiropas nākotnē pēc kopdzīves pārtraukšanas ar angļu karaļvalsti. Krunkainajam vīram bija pamatīgi rādījies. Scenāriji, kā vizionārs uz tribīni devies pēc gruntīgas pasēdēšanas ar literātu Ērihu Mariju Remarku (kalvadoss, konjaks, vodka). Sākot ar “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, līdz “Laiks dzīvot, laiks mirt”. Sākot ar Restaurācijas perioda iestāšanos, beidzot ar Cēzara varas atjaunošanu. Pēc augstā komisāra vēstījuma saņemšanas sarosījās Vakareiropa, un “kodolvalstu” vai “lielvalstu” formātā noturēja apspriedes Versaļas vai Sansusī pilī. Ārā iznākuši, līderi deva protekciju kursam uz divu ātrumu Eiropu, pieklājīgi sakot, uz “diferencētu kooperāciju”. Latvieši ar iedzimto atjautību var secināt, ka tie, kas ar mieru godināt ES altāru atjaunošanu, virzīsies uz priekšu ar pirmo ātrumu, mums rezervēta vieta 2. klases vagonā. Tamdēļ Junkera “Baltā grāmata” mūsu valstī uzņemta, teiksim, ar apslāpētu entuziasmu.

No otras puses, esam pārsteigti par vecās Eiropas neturēšanos pie brālības gara, kas pusmiljardu eiropiešu saliedē vienkop. Ar dalībvalstu konkurētspējas un drošības palielināšanu, ar nodokļu, pensiju harmonizāciju, nevis zemes vaļņu uzbēršanu, kad trūcīgie austrumeiropieši atkal kāps pa pieslienamām trepēm, lai pār žogu siekalotos par rietumeiropiešu pieaugošo labklājību.

Te bez šaubām jāvēršas pie mūsu valdības vīriem. Kur mūsu aprēķins, lai valsts ar dominējošo stāvokli Baltijas baseinā netiktu atzīta kā skujkoku joslai piederīga un atstāta par kaut kādu Eiropas kokzāģētavu, bet tiktu pielaista pie pirmā galda nākotnes sarunās par īpaši apsildāmo tropisko zonu? Varbūt lietuvji, igauņi ir piektie riteņi pirmā ātruma Eiropai, bet reģionālajam spēlētājam Latvijai jātiek iekšā ātrvilcienā un lai Kučinskis izkaulē biļeti! Protams, Austrumeiropas brāļi ir nepienācīgi ģērbušies, nobristās galošās, bez diplomātiskajiem saloniem un karaļa Saules pilīm obligātās elegances un greznības. Kad viņus uzaicina, mūsu premjers, reinlenderī laizdamies, nomin Merkelei kājiņu, tikām pārējie noleksē lašmaizītes un izdzer “Evian” ūdeni. Tomēr gribam ciešāk saradoties ar pirmā ātruma Eiropas saimniecībām un kļūt labi audzināti.

Šeihi vakariņās neuzaicinās visus latviešus. Indijas nabobi neuzņemsies šefību pār zemi pie Dzintarjūras. Mums ar savu balzamiņu jāiespraucas tais rojālistu un republikāņu, federālistu un decentralizētāju cīņās Briselē. Vienmēr esam atzinuši vācu autoritāti. Vai kādreiz esam atteikušies uzticīgi kalpot Briselei? Vai par velti esam izdevuši miljonus, lai olektīm iepirktu zvaigžņoti zilā auduma baķus ministru un ierēdņu formas tērpu šūšanai.

LA.lv