Publicitātes foto

“Šeipings” Dailes teātrī – kompromiss starp 
mākslas robežjautājumu uzdošanu un izrādi – šovu 0

Amerikāņu dramaturga un režisora Nila Labuta luga “The Shape of Things” (2001) ar nosaukumu “Lietu kārtība” jau ir bijusi uzvesta Rīgas Krievu teātra trupā I. Mičules režijā 2010. gadā. Toreiz iestudējums – epatāža par mākslas robežām un tās ētiskajiem aspektiem – bija veidots samērā reālistiskiem paņēmieniem.

Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Dž. Dž. Džilindžera iestudējums “Šeipings” atšķiras ar šova, parodijas formu, piesātināts ar ironiskām atsaucēm par konceptuālo mākslu, konkrētu mākslinieku un viņu darbu tiešiem (krievu mākslinieka Mihaila Šemjakina videolekcija) un parodētiem citātiem (serbu mākslinieces Marinas Abramovičas “Mākslinieka manifests”), atsaucēm uz mākslinieku politiskām akcijām (feministiskās pankroka grupas “Pussy Riot” izpausmes) un sabiedriskām aktivitātēm (K. Neiburgas slavenais operas krekliņš ar demisijas uzaicinājumu pārtapis uzrakstā “Džilindžer, atkāpies!”), citēta arī režisora paša kādreiz iestudētā izrāde “Kaligula” utt. Scenogrāfiju veidot režisors pieaicinājis Kristianu Brekti, kurš ar savu darbu un izstāžu tēmām vai elementiem vairākkārt izraisījis diskusijas un protestus par mākslas un ētikas attiecībām.

Iestudējuma tēma ir daudzkārt interesantāka nekā Dailes lielo skatuvi apdzīvojošās situāciju komēdijas, bet vairāki režisora paņēmieni atkal izvilkti no pazīstamā šovu taisīšanas arsenāla. Muzikālie numuri intermēdijas nav tieši saistīti ar sižetu, mūzikas citātu izvēle eklektiska, ar patosu vai afektēti izspēlēta, izmantota popkultūras klipu estētika (I. Vītoliņas kostīmi, parūkas), it kā baidoties, ka Dailes teātra publika no iestudējuma citādi varētu novērsties. Tādējādi “Šeipings” ir kompromiss starp mākslas robežjautājumu uzdošanu un izrādi šovu, izrādi pārdošanai.

CITI ŠOBRĪD LASA

N. Labuta luga uzdod izaicinošu jautājumu – cik tālu var iet, eksperimentējot mākslas vārdā? Mākslas studente Eva sāk projektu “Objekts Ādams”, kurā provocē un fiksē pārmaiņas “objekta” dzīvē – kā mainās viņa ķermenis, apģērbs, sociālā un emocionālā dzīve, pašapziņa.

Attiecības filmē, vēlāk izliek apskatei kā mākslas koncepta sastāvdaļu. Džilindžers ielicis izrādē atsauces uz tik daudziem slaveniem eksperimentētājiem, ka tā ir gluži kā daidžests, trūkst tikai O. Kuļika, kurš drīz būs Rīgā sastopams personīgi.

Citētie eksperimentētāji darbojušies divos veidos – kā mākslas objektu izmantojot sevi vai arī vēršot savas aktivitātes pret citiem. Marina Abramoviča veidojusi performances ar bīstamiem objektiem un medikamentiem, lai eksperimentētu un pārbaudītu robežas savai fiziskajai un psihiskajai izturībai. Vesela rinda mākslinieku nodevušies eksperimentiem ar savu ķermeni, pakļaujot to deformējošam režīmam iracionālu mērķu vārdā, vēršot un īstenojot agresiju pret sevi, pārbaudot ķermeņa refleksus.

Mākslas studentes Evas rokās ir “Rīgas laika” 2013. gada augusta numurs ar franču mākslinieku Kristianu Boltanski uz vāka. Ar Boltanski līgumu noslēdzis Tasmānijas spēlmanis un “Vecās un jaunās mākslas muzeja” izveidotājs Deivids Volšs – mākslinieks astoņus gadus tiks filmēts 24 stundas diennaktī, pēc astoņiem gadiem māksliniekam vajadzētu nomirt, lai Volšs iegūtu unikālos viņa nāves kadrus. Līdzīgi Volšam darbojas arī Eva, par savu objektu izraugoties otru cilvēku.

Trešais aspekts, kam iestudējums pieskaras – mākslinieka attiecības ar publiku un mākslas koķetērija ar naudu, kur mākslas koncepti tiek “cepti” pārdošanai par uzskrūvētām un neadekvātām naudas summām. To temperamentīgi demonstrē M. Šemjakins lekcijā par krēslu, bet K. Brekte virs skatuves neona burtiem uzrakstījis “Love for sale”.

Reklāma
Reklāma

Manuprāt, lugas materiāls režisoram dod izdevību paironizēt arī pašam par sevi, jo režisora darbs savā ziņā ir tas pats, ar ko nodarbojas daiļā mākslas kritiķe un doktorante Eva – manipulācijas ar cilvēku/aktieri, tā labprātīga pakļaušana savam mērķim, Dieva lomas spēlēšana. Vai radītājs ir vai nav atbildīgs par emocionālo un psihisko stāvokli, kādā mākslas darba radīšanas procesā nonāk tā dalībnieks?

Aktieru komanda ir jauneklīga, glīta un enerģiska. Slaidas, nosauļotas aktrises augstpapēžu dizaina kurpēs un luminiscējošas krāsas kostīmos. Visi darbojas saskanīgi un ansambliski. Sieviešu tēli (Eva, Dženija) saskaldīti divās personās, kuras savā starpā dažkārt sastrīdas, dažkārt ir vienisprātis un sazinās savā īpašajā, mākslās neiesvaidītiem nesaprotamā valodā. I. Ķuzules pašpārliecinātā Eva ir ciniski mērķtiecīga un neiedragājama. D. Danēviča un I. Segliņa burvīgas bailīgi koķetās Dženijas duetā. 
G. Andžāns atraisījies un pašironiski virpuļo pa skatuvi kā aerobikas treneris un “latgaļu kovbojs”, viņa Filips ir pāvisks, patmīlīgs mačo. A. Dīcis Ādamu spēlē ar klīrīgu kautrīgumu.

Pirmā izrādes daļa ir uzjautrinoša, otrā uzlej ūdens šalti un nosveras uz refleksiju pusi. Taču forma un paņēmieni kopumā iztop ārišķīgu šovu kārotājiem.

 

Dailes teātra Lielās zāles izrāde “Šeipings”

Režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Krasovska.

Lomās: Inita Dzelme, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Artūrs Dīcis u. c.

Tuvākās izrādes: 22. un 23. oktobrī.

 

Viedokļi

Liene Meirāne, Latvijas Jūras akadēmijas studente (Rīga): “Izrādes pirmais cēliens ir ļoti viegli skatāms, ar humora piedevu. Savukārt otrajā cēlienā, uz kuru devos tādā pašā pacilātā noskaņojumā, bija daudz vietu, kur pārdomāt. Tērpi ir neraksturīgi koši un sižets saglabā intrigu līdz pašām beigām. Ja patīk Džilindžera izrāžu stils, tad patiks arī šī izrāde.”

Marita Antoņenko, RTU arhitektūras studente (Rīga): “Izrāde ir lieliska ar savu morāli un rosina daudz pārdomu arī pēc noskatīšanās. Gints Andžāns tajā ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Liela uzslava režisoram.”