Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. janvāris, 2013
Drukāt

Sejas mākslinieka baterijas gaismā


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Gleznotājs Kristaps Zariņš paliekošu nospiedumu pašmāju mākslas vērotāja apziņā līdz šim atstājis, pateicoties gleznoto sieviešu tēlu kolorītam. Mākslinieka jaunajā izstādē „Sejas”, kas vērojama Mūkusalas Mākslas salona divos stāvos, virsroku pirmoreiz ņēmuši vīrieši, turklāt ne viens vien no viņiem – sabiedrībā pazīstams personāžs, tiesa, gleznās nereti iekļuvis nepieredzētā vidē un krāsās.


 

To, kādas pārmaiņas notikušas mākslinieka radošajā ainavā, kuru līdz ar jauno izstādi tagad apdzīvo gan arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča, ekspremjera Māra Gaiļa, arhitekta Anda Sīļa, mākslinieka Normunda Brasliņa, ārsta Māra Andersona, galerijas īpašnieka Jāņa Zuzāna, Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova neordināri portreti, gan citu vairāk vai mazāk pazīstamu vīru tēli, devos noskaidrot, iztaujājot pašu vaininieku.

Saruna norit mākslinieka plašajā darbnīcā, kur uz molberta pabeigšanu nepacietīgi gaida pēdējais izstādes gleznojums – mākslinieka drauga pilna auguma portrets. Tikmēr uz galda radošā juceklī savu tabakas dūmu gaida vismaz divdesmit pīpju kāti no Kristapa Zariņa plašās pīpju kolekcijas – („atmest joprojām neizdodas”). Fonā skanot radio „Klasika” („citu nevaru izturēt”) un nogaršojot mākslinieka sievas, tekstilmākslinieces Santas Zariņas ceptos šokolādes cepumus, radītus pēc pasaulslavenā pavāra Džeimija Olivjē receptes, top skaidrs, māksliniekam ne tikai ir ko teikt vārdos un glezniecībā, bet arī, jāatzīst, pēc vārda kabatā nav jāmeklē – Mākslas akadēmijas prorektora retorikas iemaņas, ikdienā pielietotas topošo mākslinieku auditoriju priekšā ir apbrīnas vērtas.

Šajā reizē, skaidro K. Zariņš, mērķis neesot bijis gleznot slavenības – gleznās nokļuvušie ir dažādi cilvēki, kas iepazīti pēdējo 15 un vairāk gadu laikā. Kādēļ? Viens no skaidrojumiem – aizvadītajā gadā mākslinieks atzīmēja 50. dzimšanas dienu, iespējams, tā īstenojusies vēlēšanās iezīmēt kaut kādu nogriezni dzīvē. Jauno darbu sēriju vasarā, Mazirbē, aizsācis divu paziņu gleznojums, pēc tam jau pusotra gada laikā ideja pieņēmusi izstādes apjomus.

„Sejas” ir liela izmēra portreti, pārsvarā pilnā augumā gleznoti, bet daļa no tiem – kompozīcijas, starp tiem – arī mākslinieka pašportrets.

Informāciju sejā var papildināt žests, figūra, ķermeņa proporcija, matu, zīlīšu krāsa. Ne vienmēr, lai uztaisītu cilvēku, ir jāglezno seja, citreiz var uztaisīt fonu vai kurpju auklas, kas atklās kaut ko, ko nevar parādīt vaibstos,” ir pārliecināts gleznotājs. Protams, gleznotājs jebkuru gleznojamo galu galā rada līdzīgu sev, no tā neizbēgt.

„Viņos ir daļa no viņiem, daļa no manis.” Labāk, protams, ja mākslinieks darbā ieliekot savu individuālo ģenialitāti, tomēr, ja ieliek kādu savu vaibstu, arī nav slikti, tik raksturīgajā ironiskajā stāsta manierē turpina K. Zariņš.

Sejas – te neatradīsit nekādu okeru ar balto. Tuvāk ielūkojoties sastapsim violetu, dzeltenu, sarkanu, zaļu, vēsi zilu, sak, arī vecmeistaru darbos neatradīsit nekā tāda, kas līdzinātos ādas krāsai. „Tas, kāda darba darītājs cilvēks ir, zināmā mērā atspoguļojas viņa sejā un acīs, un droši vien arī pakausī.”

Ja K.. Zariņa gleznotie vīrieši aizņēmuši mākslas salona pirmo stāvu, otrais nodots gleznoto dāmu rīcībā, klāt vēl atvēlot vietu viņa darbu retrospekcijai. Tur sastopam arī mākslinieka ģimenes – abu dēlu – jaunā mākslinieka Augusta Zariņa un fizikas un matemātikas studenta Jēkaba Zariņa, kā arī sievas Santas portretējumu. Te redzams arī pats mākslinieks un viņa dvīņubrālis (mākslinieks Kaspars Zariņš, vēl viens slavenās mākslinieku Zariņu dzimtas pārstāvis) – darbs tapis 1983. gadā, studējot 3. kursā. Retrospekciju turpina arī 1989. gadā tapušais darbs, tolaik K. Zariņam studējot Parīzē.

Nereti gan gleznotājs gada skaitli uz darbiem pat neatzīmē – viņš saka, neesot tik izteikta rokraksta, lai to datētu. „Vienmēr esmu staigājis, atgriezies pie tā, kas atklāts pirms kāda laika. Laika mašīna var aizvest uz 85. gadu un tagad varu atgriezties pie tā, kas interesēja toreiz. Protams, tagad tas būs pārklājies ar citātiem, kas slāņojušies gadiem.

Piemēram, tie mākslinieki, kas mani interesēja toreiz, vairs neinteresē. Ir citi. Mākslinieki mēdz iznirt no pagātnes, kuras tumsā kādu laiku gulējuši, jo sabiedrība ir nonākusi līdz kādam punktam, kurā tas, ko viņš taisījis, sāk kļūt interesants. Mākslinieks patiesībā ir tāds izgaismotājs, kas pievērš uzmanību lietām, kas sen jau bijušas, tikai neviens tās nav pamanījis.”

Sievu Santu K. Zariņš gleznojot visu mūžu, viņas fotogrāfija raugās turpat no darbnīcas sienas ik dienu. „Sievietes gan parasti gleznoju kailas, vīrieši nav tik skaisti, ja nu arhitekts Sīlis daļēji ir bez drēbēm,” jau atkal smej K. Zariņš. Bet skaidrs, ka viskailākais vienmēr ir un paliek mākslinieks. Viņš kaut kādā veidā parāda, kā smejies, to „biezpienu jeb skaidas, kas pašam galvā”.

Trīsmetrīgais K. Zariņa pašportrets („no manis tur tikai galva”) gan esot tāds kā meistarības eksāmens pašam sev. Pirms gada mākslinieks sācis pasniegt arī akadēmijas pirmkursniekiem („vispār pārsvarā studentes”) – tad nu pārbaudījis sevi, vai joprojām varot „no dabas” uzgleznot visas detaļas, ko grasoties mācīt studentiem. Varēja. Eksāmens izturēts. „Zināt ir viens. Domāt, ka zini – otrs. Trešais – tavām zinībām jābūt tik stiprām, lai tavā vietā domā pirksti. Studentiem mācu ievērot detaļas. Vispirms mācu uzgleznot kanniņu, redzēt, no kāda materiāla tā ir – porcelāns, fajanss, māls. Kad saskati kanniņas maliņu, saskati arī apakšējā plakstiņa maliņu. Tad ievēro, ka cilvēkam acis nekad nav simetriski vienā augstumā. Ja esi ļoti liels mākslinieks, redzi arī, kas tam cilvēkam iekšā. Kā iluzionists – redzi cauri. Skaistums nāk no iekšām – varbūt skan stulbi, bet sākumā jāierauga tās iekšas.”

Mākslinieks uzsver, ne jau tikai cilvēki nonākuši zem viņa otas triepiena – drīzāk mūsu laiks fiksēts portretos. „Tas ir mans redzējums. Ļoti subjektīvs. Gleznotājs ar savu bateriju parāda to, kam citi varbūt paiet garām.” Bet uzgleznot skaistumu, lai tas nebūtu banāls, ir nāvīgi grūti. Otrkārt, izdarīt to tā, lai tas būtu vispārināts – nav viegli. Bet, ja grib tik skaisti kā Romeo un Džuljetas mīlestība – traks var palikt. „Uzgleznot neglīti, brutāli ir daudz vienkāršāk. Bet cilvēks alkst pēc skaistā. Šajos darbos nozīmi rada laiks, kas kopā pavadīts, tā bagāža, ko esmu sapratis šajos cilvēkos.”

Māksla ir nemitīga izvēle – kādu krāsu, triepienu, līniju, formu…

„Mēģinu darīt to, kas mani tajā brīdī interesē. Mierinājums ir tas, ka arī Pikaso nebija sava stila. Bet, ja cilvēkiem ir interesanti, ja viņi no šiem darbiem iegūst kaut kādu lādiņu, kurš palīdz dzīvot, ko vēl varu gribēt! Ja četras stundas strādājot pēcāk saproti, ka vismaz četras minūtes no tām esi pavadījis aizmirstībā, tad tā ir laime. Ja, skatoties uz gleznu, šādi „atslēdzas” skatītājs, neko vairāk māksla nevar dot.”

Laikam ejot, mākslinieks mēģinot pietuvoties tam, kad ir vienalga, ko domā citi. Daži to sasniedzot ātrāk, citi – vēlāk. „Es vēl mācos,” pasmaida gleznotājs. Protams, patīk, ka slavē. Neviens jau nav no akmens. Tomēr var patikt, var nepatikt – galvenais, lai nav vienaldzīgi.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+