Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. jūnijs, 2014
Drukāt

Mācītājs Krists Kalniņš: Seklumā cilvēki slāpst
 (12)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Krists Kalniņš jau 16 gadus ir mācītājs. Strādājis Cēsīs un Čikāgā, bet pēc atgriešanās no Amerikas jau četrus gadus ir Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas draudzes gans. Viņš ir pārliecināts, ka Dievam reklāma nav vajadzīga, tomēr baznīcai jādzīvo līdzi laikam, tieši tādēļ arī viņš piedalīsies pirmajā Baznīcu naktī, kas 6. jūnijā aicinās iegriezties Rīgas baznīcās. Sarunā pirms šīs nakts – par baznīcu, dziļa garīguma meklējumiem un mācītāja ikdienu.

Lietains darbdienas rīts paveras aiz Vecās Ģertrūdes baznīcas sakristejas logiem, bet iekšā, ja vien tā var teikt par sakrālu ēku, valda kas līdzīgs omulībai. Tomēr ne jau ēka rada šo iespaidu, bet gan sarunu biedrs, kurš jokojot šo ēkas daļu dēvē arī par biroju – draudzē, kur ir ap diviem tūkstošiem locekļu, bez tāda neiztikt.

– Pastāstiet par savu draudzi! Parasti jau baznīcā nācēji dalās pastāvīgajos un tādos kā rezervistos, bet mācītāja pienākums taču ir uzturēt kontaktu ar katru. Kā tas iespējams? 


– No draudzes aktīvi nācēji ir apmēram puse. Ir arī tādi, kas nāk tikai svētkos. Bet darba pietiek, pat ja esam trīs mācītāji. Dienā satiekos ar pieciem sešiem cilvēkiem, un tas jau paņem piecas sešas stundas. Tad vēl pārējās lietas: Alfas kursi (iespēja lekcijās Sv. Ģertrūdes baznīcā iepazīt kristietību. – A. K.), pirmslaulību, laulību kursi, zupas virtuve. Pirmkārt, lielākā daļa nācēju tomēr ir cilvēki, kuriem kaut kas ir noticis dzīvē, diemžēl notiek daudz sāpīga un ievainojoša. Mācītāja darbs ir līdzīgs ārsta profesijai, tikai mēs esam garīgie ārsti. Otrkārt, Latvijā cilvēku dzīve nav vienkārša. Daudzi atrodas uz stresa, izdeguma, pārslodzes, nedrošības robežas, tagad līdz ar notikumiem ārpus Latvijas nākušas klāt arī bailes. Tas rada spēcīgu fonu. Neesam iemācījušies rūpēties par sevi – ne fiziskā, ne garīgā nozīmē.

– Cilvēki visbiežāk nāk uz baznīcu kritiskos dzīves brīžos, bet kā ir ar baznīcas ikdienišķumu – vai noturēt šo saikni ikdienā nav grūtāk nekā krīzē – pašam nepieciešama spēka rezerve. Kur to ņemat?


– Protams, mana dzīve nav atrauta no Latvijas situācijas. Arī man ir jāstrādā, lai izdzīvotu, bieži 12 stundas dienā, un, protams, brīvdienās. Bieži pats sev jautāju – cik ilgi tā? Brīžiem tāpat piedzīvoju krīzes, psihosomatiskas disfunkcijas. Draudzes locekļiem saku: vienā lietā no manis nemācieties – tādā pārslodzē nedrīkst strādāt. Domāju, ka jau pirms pāris gadiem būtu izdedzis vai piedzīvojis kādu vieglāku veģetatīvās distonijas formu, bet mani virs ūdens notur lūgšana. Protams, neesmu nekāds svētais, ir laiks, kad nelūdzu vai kad ir grūti to darīt. Šajos gados, kamēr kalpoju, esmu iemācījies, ka neesmu pēdējā alfa un omega. Kristus ir Alfa un Omega. Viņš mudina lietas atdod, uzticēties, saprast, kur ir tavas kā cilvēka robežas, bet kur – jārod dziļākas attiecības ar Dievu. Bez garīgās dimensijas šodien cilvēkam ir nenormāli grūti izdzīvot.

– Jēgu var meklēt arī, piemēram, jogas nodarbībās, dažādu garīgu prakšu piedāvājuma ziņā baznīcai mūsdienās ir liela konkurence. 


– Baznīca pēc būtības nes ko tādu, ko nevar piedāvāt neviens. Dieva Svētā Gara klātbūtni. Evaņģēlijā ir Kristus vārdi – savu mieru es jums dodu, ne kā pasaule dod. Cilvēki to meklē, piemēram, iet staigāt pa mežu, izmēģina jogu. Tie tomēr ir īsi uzplaiksnījumi, kas iedod atelpu. Ja cilvēki ir iegājuši attiecībās ar Dievu, kristīgajā telpā, viņi piedzīvo, ka šis miers ir nevis dvēseliska, bet garīga kvalitāte, kurā tu nogrimsti savas esības dziļumā. No otras puses, atbildēšu, jā, baznīcai ir jābūt savādākai. Šodien cilvēks jāuzrunā viņa valodā. Ja baznīca zaudē cilvēku dzīves realitātes sajūtu, tajā brīdī ienāk nepatiesas un liekulīgas lietas. Piemēram, mūsu draudzes mācītājs Rinalds uzaicināja mūs ar sievu Lindu lasīt laulāto kursu. Sabiedrībā valda stereotips – mēs iemīlamies, un tad jau viss notiks pats no sevis. Nekas nenotiek. Tu redzi, ka sabiedrība nenormāli slimo ar neuzticību, ar blakus attiecībām, ar nelaimīgām laulībām. Bet dalība Muzeju naktīs baznīcām bija liels iedrošinājums rīkot savu pasākumu. Baznīcu nakts ir cilvēkiem, kas ir gribējuši, bet nav varējuši atnākt dažādu iemeslu dēļ – laika, drosmes trūkuma dēļ.

– Kā Baznīcu naktī iesaistīsities pats?


– Mūsu baznīcā ar īpašu lūgšanu notiks Baznīcu nakts atklāšana, varēs uzzināt par baznīcu, tās arhitektūru, draudzi. Būs gan ērģeļmūzikas koncerts, gan koru “Pa Saulei” un “Juventus” uzstāšanās – diriģentes Margaritas Dudčakas diplomdarbs. Mūsu draudzes mācītājs Ivars Cišs ir sagatavojis lasījumu par dažādiem latviešu dzejniekiem. Līdz pusnaktij notiks sadziedāšanās ar draudzes locekļiem. Būs iespēja pienākt pie altāra, lūgt, satikties ar mums, mācītājiem. Tikmēr pagrabā var nākt uzspēlēt galda tenisu ar mācītāju Rinaldu Grantu. Pats arī spēlēju, bet man ne visai padodas. Būšu gan Ģertrūdes baznīcā, gan Svētā Pētera baznīcā, kur Baznīcu nakts noslēgumā notiks īpaša Tezē lūgšana. Mēs gatavojamies lielam notikumam septembra beigās, kad notiks Baltijas Tezē reģionālā tikšanās, kurā gaidām vairāk nekā tūkstoš jauniešu no Eiropas, Skandināvijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas. Tā ir īpaša vienotības lūgšana, un draudzes locekļi uzņem šos jauniešus arī savās mājās. Šajā laikā ir ļoti svarīgi parādīt vienotību un atbalstu tajā telpā, kur atšķirības, uzskati, piederība nav tik būtiska. Vairāk svarīga ir kopīga sevis, cilvēcības, dievbērnības apzināšanās.

– Parasti šādi nakts pasākumi vairāk uzrunā jauniešus. Jūs esat arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Jaunatnes centra vadītājs un piecu bērnu tēvs. Atceraties sevi pats šajā vecumā? 


– Vispirms es augu padomju laikā. Mēs bijām tik ļoti “izskaloti”. Pirmoreiz 14 gadu vecumā uzzināju, ka mans draugs iet baptistu draudzē, viņš uzaicināja mani. Atceros, ka stāvēju pie baznīcas un ceļi trīcēja no domām par to, ko ar mani tūlīt tur izdarīs. Iegāju iekšā un ieraudzīju, ka tur ir ne tikai veci cilvēki, bet arī jaunas meitenes, paliku vismaz piecas minūtes. Protams, kad ieraudzīju, ka draudzes locekļi krīt ceļos un lūdzas, tas manam toreizējam padomju bērna garam bija pilnīgs šoks. Es izsprāgu no baznīcas! Toreiz dzīvojām paralēlās pasaulēs – tie, kuri bija audzināti kristīgās ģimenēs un tradīcijās, un tādi kā es. Man tas ceļš vēl ilgi negāja uz to pusi, bija ballītes un “tusēšanas”. Mans paša atgriešanās ceļš ir bijis diezgan smags. Biju viens no tiem, kas atnāca ļoti apdedzinājies. Protams, mācītājs nekad nevarēs atstāt saviem bērniem bankas kontu un īpašumus, bet man likās, ka es gribētu, lai mani bērni izaug kā ticīgi cilvēki ar šīm ticīgajām vērtībām. Tagad, kad divi no maniem bērniem ir lieli, varu teikt, ka priecājos, ka viņos ir šī Dievklātbūtnes sajūta. Kopā esam lūguši mājās, pie galda, viņi ir nākuši uz baznīcu pietiekami regulāri, tomēr galu galā lēmums ir jāpieņem viņiem pašiem, jo tās būs viņu attiecības ar Dievu.

– Zinot visas paša grūtības ticības ceļā, jūs saviem bērniem ieteiktu savu – mācītāja – ceļu?


– Protams, es atbalstītu viņus un kā tēvs un mācītājs priecātos. Mācītāja profesija, līdzīgi kā citas profesijas, nav nedz viegla, nedz vienkārša. Taču ir gandarījums, ja redzi, ka esi spējis kādam cilvēkam kaut kādas lietas atvērt un viņš ir ieraudzījis atbildes. Īpaši ir tie mirkļi, kad tu redzi, ka Dievs ir kaut ko cilvēka dzīvē darījis, ka viņš ir viņiem pieskāries. Kad man saka “garīdznieks”, tas ir mazākais, ko uz sevi attiecinu. Dzīvoju laikā, kurā mans garīgums ir ārkārtīgi sekls. Ja runājam par dziļu garīgumu, man tam nemaz nav laika. Vienkārši mēģinu izdarīt lietas. “Twitter” nesen rakstīju – seklumā var noslāpt ne tikai zivis, bet arī cilvēki. Tikko sākt slāpt šajās attiecībās ar Dievu, kaut kas tevī mirst, nocietinās, tu vairs nejūti šo Dieva klātbūtni. Mācītāja milzīgais izaicinājums – būt nepārtraukti šajās attiecībās. Tev taču citiem cilvēkiem ir jāparāda, kur ir durvis, kur ir sākums uz Dieva noslēpumiem, kuros sākas skaistākais un patiesākais, kas cilvēkam šajā dzīvā ir dots.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Piekrītu Laslo Totam. Šajā degradācijas laikmetā vienīgā iespēja – sagaidīt sakarniekus no Lielā Mkjū zvaigznāja.

  2. Konteksts

    Ukrainas notikumi noteikti ir planetāri globālo procesu sastāvdaļa. Ukrainas notikumu analīzē noteikti jāņem vērā planetāri globālais konteksts.
    Šajā kontekstā no vienas puses ietilpst tie procesi, kuri attiecās uz „balto” cilvēku likteni. No otras puses ietilpst tie procesi, kas attiecās uz citu rasu (civilizāciju) likteni. Praktiski tas nozīmē, ka centrā ir planetāri globālā demogrāfiskā pāreja un tas viss, kas ar to saistīts. Eiropeīdiem tā ir izmiršana, pirmsnāves agonija, planetārās iniciatīvas un kulturoloģiskā statusa zaudēšana. Citām rasēm tas ir demogrāfiskais kāpums, pasionaritātes pieaugums, planetārās iniciatīvas pārņemšana un kulturoloģiskā statusa iegūšana un nostiprināšana. Tādējādi „baltie” zaudē savu lomu uz planētas un strauji nonāk citu enerģisku rasu pakļautībā. Protams, citas rases joprojām turpina tradicionālo cīņu pret vesternizāciju un Rietumu civilizācijas kundzību, ko histēriski cenšas saglabāt „baltie”.
    Katrā ziņā nav aizmirstams, ka planetāri globālajiem procesiem piemīt milzīgi sakāpināta enerģija. Tā ir tāda tipa enerģija, kas izpaužās pārejas posmos, kad visi spēki tiek koncentrēti gan iepriekšējās dzīves kārtības saglabāšanai, gan jaunu dzīves apstākļu izveidošanai. Tā ir strukturāli ļoti pretrunīga enerģija, kurai piemīt gan milzīgas ambīcijas, gan īstas pašpārliecinātības trūkums, gan hipertrofēta pašaizsardzība, gan fanātiska velme realizēt jaunos dzīves uzdevumus. Tā nav enerģija, kas ir raksturīga laikmetiem, kad ir iestājusies zināma dzīves stabilitāte, kas var pat robežoties ar stagnāciju. Tā ir enerģija, kurai piemīt izteikta agresivitāte, iracionālisms, saprāta zaudēšana, aloģiskums uzvedībā un darbībā. Turklāt tas attiecas uz abām pusēm; tiem, kuri iet bojā un cenšas par katru cenu paildzināt savu eksistenci; arī tiem, kuri fanātiski vēlas radikāli optimizēt savu dzīvi saskaņā ar jaunajām vajadzībām.
    Ukrainas notikumi parāda, ka agresivitāte, iracionālisms, saprāta zaudēšana, aloģiskums uzvedībā un darbībā praktiski var prasīt arī lielus cilvēku upurus. Minētās īpašības transformējās ārprātīgā savstarpējā naidā, ārprātīgā cinismā, arprātīgās psihiskās reakcijās. Tas bija sastopams arī agrāk, kur bojāejošā un reti nelietīgā ASV izprovocēja asiņainus slaktiņus. Tikai agrāk tas galvenokārt notika citu civilizāciju zemēs. Ukraina ir „balto” zeme, un Ukrainā pamatā izpaužās „balto” iekšējās kaislības, kuras stimulē demogrāfiskā pāreja un tās sekas. Kaislības atklāj „balto” degradāciju: latviešu pagrimumu, ebreju pagrimumu, ukraiņu, krievu pagrimumu, arī citu Eiropas tautu pagrimumu, vairs nespējot objektīvi vērtēt savu dzīvi. Ukrainas notikumi atklāj, cik grandiozi eiropeīdu prātu ir aptumšojis rases kritiskais un bezcerīgais stāvoklis.
    Saprotams, šis stāvoklis lielā mērā ir arī pašu „balto” uzkurināts. Tas nav tik lielā mērā citu rasu uzkurināts. Pirmsnāves agonijā „baltie” paši sāk viens otru iznīcināt. „Balto” morālais un intelektuālais pagrimums jau ir tik grandiozs, ka par lielajiem cilvēku upuriem var teikt – „viņi paši to ir pelnījuši”.
    No Artūra Priedīša bloga “Stikla kalns”.

  3. Anna, protams, kļūdās. Cita lieta ir, ka reliģija bieži kļūst par biznesu – sākot jau ar svecīšu vai reliģiska satura bukletu tirdzniecību dievnamā – pret ko, kā zināms, Evaņģēlijs nopietni iebilst.

  4. Paldies. Vārdi ir lieki. Veiksmi Jums!

  5. Droši vien tāpēc arī katoļu priesteri neprecas un neveido ģimeni, jo diviem kungiem grūti kalpot, ne vienam, ne otram nevar atdot sevi visu.

    • celibāts ir privilēģija, bet ģimene pienākums.

    • Kalpojot taa saucamajam dievam var nogalinaat 800 mazus beerrnus….Iirijaa, klostera tualetes bedree atrasti ap 800 mazu beernu mirstiigajaam atliekaam vecumaa no 1 gada liidz 8 gadiem, visi nogalinaati uzreiz peec dzemdiibaam vai mirushi no slimiibaam un bada 20gs 50-60tajos gados……. un shis nav vieniigais no shaadiem klosteriem….

      • Kas grib izlasiit – “”http://news.yahoo.com/800-babies-buried-septic-tank-irish-home-unmarried-143858913.html””

        • 8 gadus vecus bē

          • Jābūt pamatīgi komunisma indoktrinētam, lai ticētu, ka klosteros masveidīgi nogalina 8 gadus vecus bērnus.

          • p.s Iirijas katolju bazniica to nemaz nenoliedz, tikai saka “taadi bija laiki, nu bet tagad visi kopaa par to aizmirsiisim, necilaasim veesturi, kas bijis ir bijis blah blah” ja netici “Yahoo”, vari rakstu “The Guardian” palasiit. Tos klosterus sauca par “maates un beerna iestaadeem” kuraas muukjeneem bija “jaaruupeejas” par jaunajaam maaminjaam.
            ..

  6. Jā, nav viegli būt mācītājam, ja ir tik liela ģimene, rūpes par ģimeni nav joka lieta, ja ar katru ģimenes locekli aprunājas kaut dažas minūtes, tas vien prasa daudz enerģijas un laika, kur vēl veikali, naudas pelnīšana, lai visus apģērbtu un izskolotu. To var izdarīt tikai Dieva spēkā un vēl palīdzēt draudzes locekļiem. Dziļumam neatliek ne laika ne iespējas. Lai Dievs Jūs stiprina un dod savu mieru.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+