Mobilā versija
+4.8°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
22. augusts, 2017
Drukāt

“Seksīgā vecmāmiņa” ārpus labā un ļaunā. Lenijai Rīfenštālei – 115 (1)

1. Stingrā bērnība

1no11
Foto: Wikimedia CommonsFoto: Wikimedia Commons

Dejotāja, aktrise, režisore, kinematogrāfa reformatore, fotomāksliniece, zemūdens filmētāja… Ar savu “bezšķautņainību”, kā pati to definējusi kādā intervijā, Lenija Rīfenštāle tiecās aptvert neaptveramo un tāpēc palika tieši tāda, kādu sevi aprakstījusi atmiņu grāmatā – elks un avantūriste, upuris un uzvarētāja, krietni vien patmīlīga un vienlaikus arī nesavtīga un pašaizliedzīga būtne, vāja, taču arī nesalaužama, allaž atdzimstoša pēc neskaitāmajām traumām, kropļojumiem un visa veida kaunpilnām padzīšanām no visiem pjedestāliem. Katrā ziņā viņa noteikti ir viena no savdabīgākajām 20. gadsimta sievietēm.

Lenija, pilnā vārdā Helēna Berta Amālija Rīfenštāle piedzima Berlīnes strādnieku rajonā Vedingā 1902. gada 22. augustā. Viņas tēvs Alfreds Rīfenštāls bija sekmīgs uzņēmējs, kuram piederēja prāvs ventilācijas un apsildes iekārtu uzņēmums. Māte Berta Ida Rīfenštāle (dzimusi Šerlaha) pati bija 18. bērns ģimenē, un ar viņas nākšanu pasaulē šis “rūpals” noslēdzās, jo viņas piedzimšana viņas māte beidzot laupīja dzīvību. Bertas Idas tēvs drīz apprecēja savu bērnu audzinātāju, kura viņam dzemdēja vēl trīs bērnus. Bertai Idai un Alfredam bija divi bērni – Lenija un Haincs.

Protams, Leniju ģimenē loloja un jau agri novērtēja viņas mākslinieciskās noslieces. 1910. gadā Lenija sāka mācīties Berlīnes mākslas skolā, kur pievērsās glezniecībai, taču par lielāko bērnības un jaunības kaislību Lenijai kļuva deja. Itāļu mūziķis F. Buzoni, noskatījies, kā Lenija dejo viņa mūzikas pavadījumā, uzrakstīja viņai īpašu valša kaprīzi, kas vēlāk kļuva par viņas vienu no populārākajiem priekšnesumiem.

12 gadu vecumā Lenija iestājās peldēšanas sporta klubā, kur ātri sāka ar panākumiem piedalīties sacensībās un saņemt godalgas. Taču reiz viņa neveiksmīgi nokrita no piecmetrīgā tramplīna, guva nopietnus savainojumus, un meitenei nācās aizmirst par peldēšanu kā sportu. Atkopusies Lenija iestājās vingrošanas klubā, taču arī tur viņu vajāja traumas, tāpēc arī šo vidi nācās pamest. Tad viņa pievērsās slidošanai – gan ziemā, gan ar skrituļslidām. Taču – atkal traumas, un drīz arī šī nodarbe bija jāpamet.

Atmiņās Lenija daudz un detalizēti vēstījusi par savu bērnību: par pasaku lasīšanu, aizraušanos ar fizkultūru, deju nodarbībām un baletu, pievēršanos filosofijai, astronomijai un Džeka Londona, Ļeva Tolstoja un Fjodora Dostojevska darbu lasīšanu. Lenija atzinusi, ka jau bērnībā viņu aizrāvuši reliģijas un brīvības jautājumi, stiprinot viņā dzīves vienu no galvenajām atziņām, ka personīgā brīvība, tieksme patstāvīgi sasniegt izvirzītos mērķus, necerot uz nejaušībām, ir vissvarīgākais. Šī sakoncentrēšanās visu pārējo pārliecinoši atbīdīja otrā plānā.

  1. Stingrā bērnība
  2. Dejas kaislība
  3. Kino pasaules vilinājumi
  4. Griba un vara
  5. Hitlera mākslas koncepts
  6. Berlīnes olimpiāde kinolentē
  7. Un nekāda naida
  8. Personīgās zaudējošās uzvaras
  9. Karš viņai ļoti nepatika
  10. Nūbijas "ārieši"
  11. Zem ūdens ir vislabāk

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+