Kultūra
Teātris un kino

Sekss ir labs, pareizi ja darīt māk… 16


Kadrs no Andreja Ēķa komēdijas “Blēži”.
Kadrs no Andreja Ēķa komēdijas “Blēži”.
Publicitātes foto

Starp simtgades filmu pirmizrādēm šogad uz kinoekrāniem nonāk arī vairākas jaunas Latvijas filmas, kas tapušas ārpus šīs programmas. Viena no tām – komēdija “Blēži”, kas piesaka sevi ar plakātu spilgtās neona krāsās un kacina ar saukli īsti holivudiskā garā – solot, ka jaunajā Andreja Ēķa filmā “Intars Rešetins raudās, Rēzija Kalniņa dominēs, Ralfs Eilands pakļausies, bet Ieva Florence izģērbsies”.

“Blēžus” veidojusi tā pati komanda, kas 2016. gada kases grāvēju “Svingeri” – scenāriju rakstījusi Rasa Bugavičute-Pēce kopā ar Andreju Ēķi, kurš ir arī filmas režisors, operators – Imants Zaķītis, bet producents – Kristians Alhmionoks. Es piederu pie nedaudzajiem, kas “Svingerus” nav redzējuši, tādēļ filmu salīdzināšana gan šajā recenzijā izpaliks. Un vispār, varētu domāt – ko tur daudz vērtēt un spriest par atklāti izklaidējošu filmu, uz kuru cilvēki dodas “izvēdināt smadzenes”, neko citu kā labi pavadītu pusotru stundu negaidot? Tomēr man tas, ko filmas veidotāji piedāvā kā smieklīgu un smiešanās vērtu, cerot, ka to par tādu uzskatīs arī skatītāji, gatavi maksāt par to ar saviem eiro un laiku, ir interesanta pārdomu tēma. Tādēļ šis būs mēģinājums uzrakstīt nopietnu recenziju par nenopietnu filmu.

 

Glamūrs ar lētuma piegaršu

“Blēžu” pamatā ir klasisks uzstādījums. Divi pāri – negodīgs muitas ierēdnis Ozols un viņa jauniņā mīļākā Linda, kā arī biznesmene/mākslas kolekcionāre Brigita – sieviete pilnbriedā – ar savu jauniņo mīļāko Artūru, un viena nakts, kuras laikā viņu attiecības sapinas arvien neprātīgākās, lai gan visnotaļ paredzamās kombinācijās. Pats par sevi tas nav slikts izejas punkts komēdijai – stereotipiski krāpnieciski ierēdņi, komplicētas attiecības ar bijušajiem partneriem ir atpazīstamas parādības arī Latvijas sabiedrībā un viegli izspēlējamas pārspīlētā veidā. Kombinējot to ar interjeriem, kostīmiem un dzīvesveidu kā no dzelteno žurnālu lappusēm, “Blēžos” mēģināts uzburt vieglu un glamūrīgu pasauli, kas brīžiem tomēr rada nelielu lētuma piegaršu. Šķiet, joprojām ir daudz grūtāk noticēt šādai ar realitāti visai maz saistītai dzīvei Latvijā nekā Holivudā.

Lai gan filmas notikumu katalizators ir biznesmenes Brigitas (Rēzija Kalniņa) kukulis muitniekam Ivaram Valdim Ozolam (Intars Rešetins), lai tas nekavētu māk­slas priekšmetu kravas izvešanu no Latvijas, šī tēma filmas turpmākajā gaitā vairs netiek izvērsta; māksla – vai tie būtu “Baltara” porcelāna šķīvji vai opera, ar ko aizrāvies Ozols, iedziedoties visnepiemērotākajos brīžos, – nav nekāda vērtība pati par sevi, bet tikai statusa simbols, vieglas peļņas iespēja vai, Ozola dziedāšanas gadījumā, viņa “nūģīguma” izpausme. Visu varoņu galvenais dzinulis un motivācija ir sekss vai attiecības. Gluži kā hormonu plosītiem tīņiem teju ikviena filmas varoņu darbība, kustība un frāze ir seksuāli pielādēta, ar seksuālu zemtekstu vai seksuālā manierē izteikta. Līdz pat tik absurdiem kadriem kā banāna ēšana un burkāna graušana, skatoties, kā divi citi varoņi nodarbojas ar seksu. Nepārprotiet mani – iekāre vai apsēstība ar seksu var būt ļoti laba un smieklīga komiskā varoņa motivācija; tomēr, pusotras stundas garumā neieraugot nekādu citu motivāciju, tas kļūst, tā teikt, ne pārāk stimulējoši. Var pat iesnausties un aizsapņoties par to, kā būtu, ja “Blēžu” varoņus vadītu dažādas motivācijas, kas savstarpēji konkurētu vai sadurtos – un potenciāls taču tam filmas uzstādījumā ir… Tomēr pat kriminālizmeklēšana, kas uzsākta pret Ozolu, izrādās tikai viņa bijušās sievas (Leonarda Ķestere) shēma, cerot viņu atgūt.

 

Vīriešu pasaule

“Blēžu” pasaulē sievietēm šķietami ir pilnīga vara pār vīriešiem – vīrieši tēloti kā vārgi, neveikli, neapķērīgi “lohi”, kuri nedz zina, nedz spēj ko izdarīt, kamēr sieviete viņiem nav devusi attiecīgu rīkojumu. Neskatoties uz to, vai filmas veidotājiem šķiet, ka šāda patiesi ir realitāte, un viņi to tikai nedaudz “piepušķojuši”, vai parodējuši pasauli, kādu, viņuprāt, vēlas ieviest “ģenderisti” un feministes, vai arī šis ir pārprasts mēģinājums sekot “stipro sieviešu tēlu” modei, rodas jautājums – ja vienīgie sievietei pieejamie “varas” līdzekļi ir vīriešu komandēšana, kas tad tā ir par varu? Visas trīs filmas galvenās varones – Brigita, kura savus nagliņpapēžus regulāri iedur kādā trauslā vīrieša pēdā, Linda, kuras “pumpuriņam” un “melonēm” nevar pretoties neviens dzīvs “stiprā dzimuma” pārstāvis, un Ozola bijusī sieva, kura par saviem “ieročiem” līdzās policijas hi-tech ekipējumam izvēlas kniebienu bijušā vīra dibenā un ielaušanos viņa dzīvoklī, kļūst pašas par savu tēlu parodijām, jo viņu vienīgais pašapliecināšanās veids ir par katru cenu, nerēķinoties ne ar ko, kaut ko panākt no vīriešiem. “Blēži” pamanās iekļaut arī bezgaumīgu jociņu par aktuālo Holivudas producenta Veinstīna skandālu – kad filmas otrā plāna varonis, advokāts, mēģina uzmākties savai darbiniecei, viņa atcērt “tu neesi nekāds Veinstīns”, liekot domāt, ka tad, ja būtu, tad viņas reakcija būtu citāda. Cita maza ainiņa filmas izskaņā ar Ozolu un viņa kaimiņu uz kāpnēm savukārt parāda, ka sieviešu atzinībai, lai kā viņas arī to mēģinātu vīriešiem demonstrēt, nekādas nozīmes viņu acīs nav – pašapziņu “Blēžu” pasaulē vīrieši iegūst tikai tad, kad viņus atzīst citi vīrieši.

Un tomēr es gribētu nobeigt ar pretrunīgu apgalvojumu. Savā ziņā “Blēžu” tapšana liecina par Latvijas kino attīstību. Ja valsts līdzekļus varam sākt ieguldīt ne tikai prestižu drāmu uzņemšanā, kas daudziem liekas pārāk nopietnas un nomācošas, bet arī vieglu un izklaidējošu komēdiju uzņemšanā, tad jācer, ka drīz Latvijas filmas būs pietiekamā skaitā, lai beidzot sāktos arī skatītāju pašizglītošanās, kas ļaus atšķirt spēcīgas filmas no vājām, lai kādā žanrā tās būtu veidotas. Tad arī vieglo komēdiju veidotājiem būs grūtāk paļauties uz atstrādātām formulām un nāksies dziļāk piedomāt pie varoņu attiecībām, attīstības un skatītāja pārsteigšanas ar ko vēl neredzētu un patiesi oriģinālu.

 

Komēdija “Blēži”, Latvija, 2018

* Režisors: Andrejs Ēķis, studija “Platforma Filma”, lomās: Intars Rešetins, Rēzija Kalniņa, Ralfs Eilands, Ieva Florence, Leonarda Ķestere, Sandis Pēcis, Jurģis Spulenieks, Ivo Martinsons; tērpu mākslinieks Dāvids.

* Seansi: k/t “Forum Cinemas”; “Cinamon” u. c.

LA.lv