Latvijā
Politika

Seksu ļaus pārdot pēc 25. Vai valsts, iekasējot nodokli no ielasmeitām, nekļūst par suteneri?14


Dimitrijs Trofimovs
Dimitrijs Trofimovs
Foto – Timurs Subhankulovs

Pēdējo reizi Latvijas sabiedrībā, ja tā drīkst teikt, prostitūcijas nozares jautājums skaļi izskanēja, kad pašvaldībām bija jānorāda vieta, kur ar to nodarboties. Kopš tā laika vienkāršam cilvēkam skaidrs: pirkt prostitūtas pakalpojumus nav aizliegts, tāpat pašam būt par prostitūtu, protams, jābūt pilngadīgam un jāievēro vairāki nosacījumi attiecībā uz vietu un vēl šis tas. Bordeļi un sutenerisms aizliegts. Bet nu atkal briest pārmaiņas. Kādas tās būs, un kāpēc tās nepieciešamas? Par to saruna ar Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres vietnieku Dimitriju Trofimovu, kurš vada starpinstitucionālo darba grupu, kas strādā pie Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta.

Dimitrijs Trofimovs: Pirms dažiem gadiem Tieslietu ministrija, piesaistot nevalstiskās organizācijas, veica nopietnu analīzi par prostitūcijas jomu, tostarp par to, kā tā tiek regulēta citās valstīs. Pasaulē ir trīs pamatregulējumi: prostitūcija ir atļauta; prostitūcija ir aizliegta; prostitūcija ir atļauta, bet ar ierobežojumiem, kā tas ir pie mums.

Šobrīd spēkā ir 2008. gada Ministru kabineta noteikumi, kas 16 punktos atrunā prostitūcijas ierobežojumus. Pamatā jau tie paliks, piemēram, ar prostitūciju nedrīkst nodarboties nepilngadīgie, svešā īpašumā, tuvāk par simt metriem no izglītības iestādes un baznīcas, ja telpā ir nepilngadīgie vai cilvēki, kas pret to iebilst, slimie, nedrīkst piedāvāt un reklamēt pakalpojumus, apvienoties grupās, piesaistīt trešās personas. Par šo noteikumu neievērošanu var saukt pie administratīvas, civiltiesiskas vai kriminālas atbildības. Dzīve pierādīja, ka pārkāpumi visvairāk saistīti ar prostitūciju uz ielas, kā arī ar prostitūtu veselības kartes neesamību. Kartes gan ir atceltas pēc nevalstisko organizāciju prasības, jo šīs kartes nozīmē, ka prostitūtas tiek uzskaitītas, kas nebūtu pareizi no starptautisko normu viedokļa.

No jūsu teiktā tātad varu gan nomierināt, gan satraukt publiku – atkarībā no interesēm –, ka prostitūcija Latvijā joprojām būs atļauta. Bet kādus nosacījumus plāno mainīt?

Konceptuāli esam pārskatījuši pieeju prostitūcijas pakalpojumu pircējam. Bija viedoklis, ka cilvēku, kas maksā par seksuālu pakalpojumu, vajadzētu saukt pie kriminālatbildības. Mēs tik tālu neiesim. Vairāk gribam domāt par cēloņiem, kāpēc prostitūcija notiek. Plānots ieviest rehabilitācijas programmas, kas tiks piedāvātas gan prostitūtai, gan seksuālā pakalpojuma pircējam. Ja tā (vai tas) nebūs sasniegusi 25 gadu vecumu, tad šāda piedalīšanās programmā būs obligāta. Ja cilvēks tam nepiekritīs, tad viņu varēs saukt pie administratīvas atbildības. To var traktēt arī kā aizliegumu, kura pārkāpuma gadījumā draudēs administratīvs sods vai piedalīšanās rehabilitācijas programmā.

Cilvēkam būs izvēles iespēja palikt nesodītam. Par to gan darba grupā ir nopietnas diskusijas. Ir arī viedoklis, ka personas no 18 līdz 25 gadiem vajadzētu atbrīvot no jebkāda veida atbildības – manuprāt, tas nebūtu pareizi, jo tādējādi dotu motivējošu signālu sabiedrībai, ka šajā vecumā to darīt ir droši. Jābūt tomēr kaut kādiem ietekmes līdzekļiem. Jautājums ir arī par finansēm šīm rehabilitācijas programmām. Šādām programmām cilvēki varēs pieteikties vairākas reizes, tas nebūs vienreizējs pasākums. Pie programmas prostitūtām jau strādā Labklājības ministrija, bet mēs uzskatām, ka arī klientiem tāda nepieciešama – tas ir Iekšlietu ministrijas uzstādījums. Jāveido izpratne par to, ka mūsu sabiedrībā, kas attīstās, pirkt un pārdot seksuālus pakalpojumus nav pieņemami. Šis jautājums lielā mērā būs politiska izšķiršanās. Arī par vecuma cenzu. Vidusskolu pabeidz 18, 19 gados, un sabiedrībai cilvēciski pieņemt, ka šādi jaunieši savus pirmos ienākumus var legāli gūt, nodarbojoties ar prostitūciju, varbūt nav pats labākais. It kā pieaugusi brīva persona brīvā valstī, bet vai tādai vajadzētu būt pirmajai darba pieredzei – bez kaut kāda regulējama, bez noteikuma, ka tā ir aizsargājama profesija profesiju klasifikatorā?

Vai tad “prostitūta” ir profesiju klasifikatorā?

Nav. Bet vienlaikus prostitūtai ir ne tikai iespēja, bet pat pienākums reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējai, no kā izriet pienākums maksāt nodokļus un tādā veidā nodrošināt sociālo “spilvenu”. Ir gan emocionāls viedoklis, ka valsts, šādā veidā iekasējot nodokli, kļūst par suteneri. Manuprāt, tas gan ir interpretācijas jautājums.

Kādas izmaiņas gaida par 25 gadiem vecākas (vecākus) prostitūtas un viņu pakalpojumu pircējus?

Mēs domājam, ar kāda sociālā darba metodēm varētu strādāt ar šādiem cilvēkiem. Līdzīgi, kā tas ir ar alkoholiķiem un narkomāniem. Skaidrs, ka tās ir psihes problēmas. Kā šos cilvēkus saprast, kā viņiem palīdzēt, kā viņu rīcību koriģēt, lai novērstu gan seksuālo pakalpojumu sniegšanu, gan pirkšanu? Te var daudz debatēt, jo skaidrs, ka prostitūcija nesaistās ar vērtībām, kas normālā sabiedrībā būtu uzskatāmās par pozitīvām.

Pirms intervijas sēdēju savās mājās Ķekavā un domāju: ja ātri gribētu nopirkt seksu, kur un kā visvieglāk to būtu izdarīt… Viens būtu doties uz Rīgas apvedceļu, kur noteiktās vietās prostitūtas ik pa laikam stāv – tas laikam gan būtu lēti, bet vienlaikus pabriesmīgi. Tad iegāju vienā seksā portālā: tūkstošiem dažādu piedāvājumu, pat izlēca baneris, cik daudz seksa pārdevēju ir manas dzīvesvietas tuvumā un kā sazināties. Šie pakalpojumi taču nav likumīgi: pirmajā gadījumā tos piedāvā svešā – valsts vai pašvaldības – īpašumā, otrajā ir seksa reklāma, ko Ministru kabineta noteikumi aizliedz.

Jā, svešā teritorijā seksa pakalpojumus sniegt nedrīkst. Bet, starp citu, sodīt var arī pircēju – ka pērk pakalpojumu neatbilstošā vietā. Praksē gan tas notiek reti, jo grūti pieķert. Kas attiecas uz portāliem, jāteic, ka seksuālo pakalpojumu reklāma atļauta, ievērojot regulējumu, kas nosaka pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanu. Policija to uzmana. Nereti šādos portālos ir desmit seju un viens telefona numurs, kas norāda uz darbošanos grupā, kas ir aizliegts. Un policija šādus gadījumus veiksmīgi apkaro.

Bet, ja reklamējas viena pati prostitūta pornogrāfiska rakstura portālā vai izdevumā, piedāvājot sevi savā mājoklī, nebūdama atkarīga vai citādi saistīta ar kādu citu cilvēku, tad tas nav aizliegts. Ir doma šo normu precizēt, runājot arī par izklaides vietām: ja komersanta komercdarbības veikšanas vietā atkārtoti gada laikā tiks konstatēts, ka tajā personas nodarbojas ar prostitūciju un izmanto prostitūciju, Valsts policijai un pašvaldības policijai, varbūt arī Valsts ieņēmumu dienestam būs tiesības apturēt komersanta darbību. Atcerieties, kādreiz bija izklaides vietas, kur apkrāpa ārzemniekus, liekot viņiem maksāt nepamatoti augstus rēķinus par it kā dārgiem dzērieniem, kurus viņi pirka pēc speciāli nolīgtu meiteņu lūguma. Šo sērgu policija apkaroja.

Kā prostitūcijas “nozare” uztvērusi gaidāmās izmaiņas?

Nezinu, bet skaidrs, ka gatavojas. Arī līdz šim “nozare” darījusi visu, lai apietu normatīvos aktus. Policijai vienmēr bijušas problēmas iegūt un nostiprināt pierādījumus, veikt kontrolpirkumus. Piemēram, tiesai reizēm nepietiek, ka tiek iegūts pierādījums, ka notikusi vienošanās par seksuāla pakalpojuma pirkšanu, bet pats fakts nav noticis. Mūsuprāt, jābūt tā, ka ar mutisku vai cita veida vienošanos pilnīgi pietiek, nav jābūt pašam faktam. Jo otra puse jau arī advansēti domā, piemēram, masāža salonos pāriet seksa stadijā, vienojoties ar žestiem… Daudz kas atkarīgs no policijas, kā tiek iegūti pierādījumi, – nofilmēts un citādi. Piemēram, pieķerot automašīnā Rumbulā, abas puses saka, ka bijusi garīga rakstura konsultācija…

Un ja reāls sekss, tad jau var pateikt, ka mīlestība pašu mašīnā!

Kaut vai. Policijai tas ir pierādījumu jautājums, sistemātisks darbs, veicot novērojumus un apkopojot datus. Diezgan nepateicīgs darbs.

Izskan viedoklis, ka prostitūciju vispār vajadzētu aizliegt, respektīvi, kriminalizēt.

Esam analizējuši valstis, kur tas izdarīts. Un kas tur noticis, un ar ko mums tad nāksies saskarties? Pieprasījums paliks, un prostitūcija aizies pagrīdē, kļūstot brutālāka un vardarbīgāka. Prostitūtas nesadarbosies ar policiju, neies pie ārstiem, suteneri ar prostitūtām vieglāk varēs manipulēt. Tāpat tiks organizēti prostitūtu un viņu klientu čarterreisi uz valstīm, kur prostitūcija atļauta. Ir valstis, no kurām tādi notiek.

Vēl jau ir otrs “grāvis”: atļaut bordeļus kā Vācijā un Nīderlandē. Latvija izvēlējusies vidusceļu.

Formālā atbilde: tā ir politiska izšķiršanās. Kad bija lēmums, ka pašvaldībām jānosaka vietas, kur var nodarboties ar prostitūciju, izrādījās, ka normatīvie akti pašvaldībām nemaz neļauj to darīt. Viss ir likumdevēju rokās. Personīgi es uzskatu, ka ar prostitūcijas fenomenu nebūtu tik daudz jācīnās ar represīvām metodēm, ka šis jautājums jārisina, domājot par normālu ģimeni, veselīgu atmosfēru skolā, kas veido cilvēku, kam nepieņemami gan tirgot sevi kā seksa objektu, gan pirkt seksa pakalpojumus. Domāju, ka tieši šis mūsu piedāvātais vecuma cenzs – 25 gadi – ir valsts signāls, vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, kas sākuši savu pieaugušā cilvēka dzīvi.

Kad likumprojekts varētu nonākt Saeimā?

Rudens pusē.

LA.lv
LE
LETA/LA.LV
Latvijā
VIDEO. Kariņš pauž pārliecību, ka Latvijas pabalstu sistēma būtu uzlabojama
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Grīnvalds: Rīgas tūrisma reklāmām un mārketingam šogad atvēlēti 715 000 eiro
1 stunda
Ieva Ēvalde
Latvijā
Zarnu nūjiņu medībās atklāj pārkāpējus: Siguldas izglītības iestādes pārbaudīs katru dienu
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LL
Lato Lapsa
Latvijā
Neizdodas finanšu ministra Reira “gājiens ar Ploku” 2
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ģirģens uzdod policijai izvērtēt, vai sākt kriminālprocesu par saslimšanas gadījumiem Siguldā
14 minūtes
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Tāds humors tautai nepatīk 1
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Sāksies astronomiskais rudens. Latvijai tuvojas siltā atmosfēras fronte
34 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Ugunsgrēkā dzīvoklī Rīgā bojā gājuši divi cilvēki: dzīvību zaudējis arī nepilngadīgs bērns
1 stunda